Rožukroņa meditācijas 11.06.2017

1. Augšāmcelšanās
“Es esmu ar jums ik dienas līdz pat pasaules galam.” (Mt 28, 20)
 
No teoloģijas kristīgā garīguma viedokļa, cilvēka dzīve – tas ir ceļš, kas ved pie Dieva. Mēs visi esam svētceļnieki, ceļinieki, kuru galvenais mērķis – Dievs. Šī iemesla dēļ, ja mēs gribam droši un izlēmīgi iet pa mums nosprausto grūto ceļu, ir nepieciešams nodrošināties ar cerību rezervi. Ja ceļotājs zaudē cerības sasniegt mērķi, viņš pārstās virzīties uz priekšu. Tieši cerība dod spēku turpināt iesākto ceļu. Toties mēs esam apņēmības pilni sasniegt svētumu, atrast Dievu, turklāt cenšamies, cik drīz vien iespējams.
 
2. Uzkāpšana debesīs
“Es aizeju pie Sava Tēva un jūsu Tēva, pie Sava Dieva un jūsu Dieva.” (Jņ 20, 17)
 
Zemes mērķu sasniegšana parasti ir atkarīga no mūsu fiziskā spēka, no trenētības, no esošās pieredzes, bet pāri visam – no gribasspēka. Ja būs nepieciešams, spēcīgs gribasspēks varēs vērst par labu pat vājumu. Tomēr, lai sasniegtu galīgo mērķi – nākt pie Dieva, – mums vajadzētu paļauties nevis uz saviem spēkiem, bet uz Kungu. Dievs ir visvarens. Turklāt Viņš ir mūsu Draugs, Kurš nekad pieviļ. Viņa labums un žēlastība nav salīdzināmi ar tām īpašībām, kas raksturīgi cilvēkam. Kā rītausma – Viņa parādīšanās, un Viņš nāks pie mums kā lietus, kā pēdējais lietus aprasinās zemi.
 
3. Svētā Gara nonākšana
“Un piepeši no debesīm nāca rūkoņa, it kā stipra vēja pūsma, un piepildīja visu namu, kur tie sēdēja, un viņiem parādījās it kā uguns mēles, kas sadalījās un nolaidās uz ikvienu no tiem, un visi tika piepildīti ar Svēto Garu un sāka runāt citās mēlēs, kā Gars tiem deva izrunāt.” (Apd 2, 2-4)
 
Cerība ir kristīgs tikums, ar kuru mēs vēlamies mūsu laimi Debesu valstībā un mūžīgo dzīvi, paļaujoties uz Kristus apsolījumiem, nevis uz mūsu pašu spēku, bet uz Svētā Gara žēlastību. Pateicoties cerības tikumam, kas viņam tika iedots svētā Kristībā, kristietis ir pārliecināts mērķa sasniegšanā. Šis mērķis zemes dzīvē paliek kā nākotnes lieta. To var panākt tikai mūžīgajā dzīvē. Šis mērķis pēc savas būtības ir radikāli atšķirīgs no sauszemes mērķiem, kuriem ir ienākošs raksturs un kas ir kā līmeņi, lai sasniegtu arvien jaunus un jaunus rezultātus. Kristīgs cerības tikums ir saistīts ar mūžīgās dzīves gaidīšanu, un ar lielu vēlmi to iegūt. Tās pamatā – ticamība Dieva apsolījumu nemainīgumam. Visvarenais Dievs ne tikai apsolīja mūžīgo dzīvi visiem, kas Viņu mīl, bet arī uzņēmās rūpes piedāvāt visus līdzekļus, kas nepieciešami, lai sasniegtu šo mērķi.
 
4. Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs
“Pie debesīm parādījās liela zīme: saulē tērpta sieviete un mēness zem viņas kājām, bet tai galvā divpadsmit zvaigžņu kronis.” (Atkl 12, 1)
 
Dievs apsola mums palīdzēt cīnīties ar kārdinājumiem. Viņš ir gatavs veicināt mūsu dvēselēs žēlastības asniņu attīstību. Jo spēcīgāk mēs pārdzīvojam grūtības, jo vājāki mēs esam, jo ​​vairāk esam aicināti paļauties uz Dievu, jo ​​vairāk Viņš mums palīdzēs, jo skaidrāk mēs jutīsim Viņa ciešu klātbūtni mūsu ikdienas dzīvē. Pāvests Jānis Pāvils II komentē šo situāciju šādi: Jūs jautāsiet: Kā tas var būt? Te darbojas trīs faktori: Dieva visvarenība, Dieva milzīgā mīlestība pret mani un Viņa uzticība Saviem apsolījumiem. Vienīgi Viņš – žēlastības Dievs – uztur manī cerības dzirksteli. Tas ir iemesls, kāpēc es nejūtos vientuļš vai pamests. Es – Dieva Pestīšanas ieceres daļiņa, kas kādu dienu tiks pabeigts līdz beigām – Paradīzē.
 
5. Jaunava Marija tiek kronēta par debesu un zemes Karalieni
“Tu esi Jeruzālemes augstums, tu esi Izraēla diženums, tu esi mūsu tautas varenais daudzinājums. Viena pati tu visu to esi izdarījusi, viena esi atgriezusi Izraēlam visus labumus, un Dievs par to priecājas; lai Kungs, Visuvaldītājs, tevi svētī uz mūžīgiem laikiem.” (Judt 15, 9-10)
 
Kungs pastiepj mums palīdzīgu roku daudzās dzīves situācijās: ikdienas lūgšanā, pieņemto plānu īstenošanā un nodomu realizēšanā, Sakramentu žēlastību cienīgā pieņemšanā, biktstēva padomu uzklausīšanā... Kungs nekad neatstās mūs vienatnē ar grūtībām uz zemes, kārdinājumos un vilšanās reizēs. Kļūt svētam, tas ir, uzticīgi sekot visam, ko Dievs no mums sagaida – pirmkārt, tas nozīmē, pieņemt mums pastiepto roku no augšas. Tādējādi, cerības tikums nav balstīts mūsu spēcīgā gribasspēkā, vai mūsu personiskajos nopelnos, bet gan Dieva mīlestībā uz mums, Viņa apņēmībā palīdzēt mums sasniegt mērķi. Dieva palīdzība izpaužas dažāda veida dāvanās, kas tiek dāvātas konkrētā situācijā.

Fotogalerija

"Atkal Es jums saku: ja divi no jums virs zemes ir vienā prātā kaut kādas lietas dēļ, ko tie grib lūgt, tad Mans Debesu Tēvs to tiem dos. Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū."
(Mt 18, 19-20)

"Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs." (Mt 5, 16)

"Un Es tev saku: tu esi Pēteris, un uz šās klints Es gribu celt Savu draudzi, un elles vārtiem to nebūs uzvarēt." (Mt 16, 18)