Ceturtdien, 6. jūnijā, pāvests pieņēma audiencē dažādu Eiropas zemju aicinājumu centru rīkotās tikšanās dalībniekus. Uzrunājot atbildīgos par pastorālo darbu aicinājumu jomā, Francisks mudināja ticēt, ka viss, kam pieskaras Kristus, kļūst jauns un piepildās ar dzīvību.
Svētais tēvs uzrunāja klātesošos spontāni, bet iepriekš sagatavotajā rakstiskajā tekstā, viņš piedāvā trīs pārdomu līnijas: svētums kā aicinājums, kas piešķir jēgu visam dzīves ceļam; vienotība kā aicinājumu "humus"; aicinājums kā atslēgas vārds, ko ir jāglabā un jāsaista ar trīs citiem elementiem, proti, ar laimi, brīvību un kopību.
Runājot par svētumu, Francisks uzsver, ka mēs dzīvojam, lai nestu mīlestības augļus. Tas ir nekas cits kā paša Kunga aicinājums uz svētumu. Aicinājums ir ceļš, kas vijas cauri visai dzīvei. Aicinājums, protams, attiecas uz jaunības laiku, taču tas attiecas arī uz pieaugušo dzīvi, tāpēc ka runa ir par augļu nešanu un par izvēli darīt labu. Bez tam, aicinājums nav individuāls piedzīvojums. Tas neattiecas tikai uz mani. Īstenībā, neviens nevar sevi atpestīt viens pats, bet mēs kļūstam svēti tikai kopā. Viena cilvēka dzīve ir saistīta ar otra cilvēka dzīvi, tādēļ rūpes par svēttapšanu ir mūsu visu kopīgā atbildība.
Turpinājumā pāvests norāda, ka jauni aicinājumi radīsies, pateicoties Baznīcas vienotībai. Runājot par vienotību, viņš atgādina, ka ir svarīgi izdzīvot brālību, vairāk vienam otru cienīt, novērtēt citam cita bagātības un ticēt, ka Augšāmcēlušais var panākt brīnumus arī caur ievainojumiem un vājumu, kas ir daļa no visu cilvēku dzīves. Tikai tad, kad mēs pa īstam atzīsim sevi par atvērtām, dzīvām un inkluzīvām kopienām, mēs kļūsim nākotnes spējīgi – uzsver Francisks.
Kas attiecas uz aicinājumu, tad tas ir joprojām ļoti svarīgs jēdziens. Mums ir vajadzīgi tādi vīrieši un sievietes, laji un konsekrētie ļaudis, kuros deg ilgas pēc tikšanās ar Dievu un kuri kā cilvēki ir piedzīvojuši pārveidi un ar savu dzīvi spēj sludināt laimi, kuras avots ir viņu aicinājums.
Pieskaroties laimes jautājumam, pāvests norāda, ka tas ir ļoti svarīgs mūsdienās, kad daudzi seko "žēlabu dievietei" un apmierinās ar pārejošiem priekiem. Laime ir kaut kas ļoti dziļš. Cilvēks var būt laimīgs arī tad, kad pazūd īslaicīgs prieks vai entuziasms, kad viņu piemeklē grūtības, sāpes un mazdūšība, un sabrūk visas ilūzijas. Laime aizvien paliek tāpēc, ka tās avots ir pats Jēzus. Cilvēks ir laimīgs tāpēc, ka viņu vieno nesaraujamas saites ar Jēzu. Tie, kuri veic pastorālo darbu jauniešu vidū, dažreiz jauc laimi, kuras avots ir pats Jēzus, ar emocionālo prieku, un parāda aicinājumu tikai spožā gaismā. Francisks atzīst, ka tas nav pareizi, jo tiklīdz cilvēks saskaras ar citu vai savām ciešanām, tā prieks pazūd. Daži citi māca, ka aicinājuma atpazīšana vai garīgās dzīves ceļš būtu tehnisks jautājums, vingrināšanās lieta vai regulu ievērošana. Īstenībā, dzīve, ko mums dāvā Dievs, ir aicinājums ņemt dalību Viņa mīlestības piedzīvojumā.
Nereti vārds "aicinājums" raisa jauniešos bailes, tāpēc ka tas asociējas ar brīvības ierobežošanu. Pāvests uzsver, ka Dievs grib, lai katrs cilvēks būtu patiesi brīvs. Svarīgi to atgādināt, pretējā gadījumā reizēm tiek traucēta jaunieša personīgā izaugsme un viņš paliek aizvien bērnišķīgs. Dievs grib, lai cilvēks pilnīgi brīvi iesaistītos Viņa mīlestības plānā.
Svētais tēvs atgādina arī to, ka aicinājums nav individuāla lieta. Tas vienmēr tiek dots citu labā un tiek īstenots kopā ar citiem. Bez tam, pastorālais darbs aicinājumu laukā nav tikai dažu "līderu" uzdevums. Tas ir visas kopienas uzdevums. Noslēgumā Francisks kārtējo reizi norāda uz aicinājumu uz priesterību un konsekrēto dzīvi lielo nozīmi. "Baznīcai tie ir vajadzīgi", viņš uzsver.
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pārpublicēts no www.vaticannews.va