Aglona
Aglona, kas atrodas 250 km attālumā no Rīgas, ir starptautiska mēroga svētvieta, kurā katru gadu uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15. augustā ierodas tūkstošiem svētceļnieku.
Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas bazilika ir vissvarīgākā svētnīca un lielākais svētceļojumu centrs Ziemeļaustrumu Eiropā. Pirmā baznīca Aglonā tika uzbūvēta 1700. gadā. Tā bija koka celtne, kura sadega 1766. gadā. Pašreizējo baznīcu uzcēla dominikāņu mūki – „baltie tēvi” laika posmā no 1768. – 1800. gadam.
Aglonas bazilika celta vēlā baroka stilā, tās priekšdaļā izbūvēti divi 60 m augsti torņi. Dievnama interjers saglabājies pēc pēdējās pārveides no 18. - 19. gs. Baznīcas iekārtas priekšmeti - kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols, soli darināti 18. gs., sānu altāri - 19. gs. sākumā. Baznīcā glabājas plaša gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija, tajā skaitā slavenā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte".
Dominikāņu konvents pastāvēja līdz 19. gs. 80. gadiem. Tam piederēja bibliotēka, kuru komunisti sadedzināja pēc Otrā Pasaules kara. Tikai dažas unikālas grāmatas tika atrastas bazilikas rekonstrukcijas laikā 1992. gadā.
Aglonā savas pastorālās vizītes laikā 9. septembrī 1993. gadā Euharistiju svinēja Jānis Pāvils II. 1980. gadā pāvests piešķīra Aglonas baznīcai "basilica minoris" - "mazās bazilikas" titulu. Tā ir vienīgā tāda veida sakrālā celtne Latvijā. 1995. gadā Saeima pieņēma likumu "Par starptautiskas nozīmes svētvietu Aglonā". Likuma 1.pantā noteikts, ka Aglona ir starptautiskas nozīmes svētvieta, kultūras piemineklis un reliģisku svētceļojumu vieta. Turpat ir noteikts, ka Aglonas svētvieta izmantojama vienīgi reliģiska un garīga rakstura pasākumiem, kurus nosaka Romas Katoļu Baznīcas Latvijā vadība.
19. gs. sākumā dominikāņu klostera dārzā Aglonā tika atklāts sērūdens avots, kuram, kā apgalvo vēstures apraksti, piemita dziednieciskas īpašības. 19. gs. laikā svētceļnieki ieradās blakus klosterim dominikāņu tēvu uzceltajā slimnīcā, lai pieņemtu ārstnieciskas vannas. Šobrīd sv. Antona vārdā nosauktais avots dziednieciskās īpašības ir zaudējis, taču joprojām dod tīru un garšīgu ūdeni, tāpat saglabājusies tradīcija svētceļojuma laikā Aglonā paņemt ūdeni.
Aglonas Jaunavas Marijas brīnumdarītājas ikona
Bazilikā atrodas Jaunavas Marijas brīnumdarītājas ikona, kura mūsu valstī tradicionāli tiek ļoti godināta. Tā ir 17. gs. nezināma mākslinieka, t.s. „peripētiskā" ikona, kas gleznota uz ozolkoka paneļa. Tūkstošiem votu ir redzamas ap svētgleznu kā pateicības zīmes Aglonas Dievmātei par atjaunoto veselību vai citām iegūtām žēlastībām. Ap 1880. gadu Aglonas Dievmātes gleznai tika uzlikts jauns, zeltītu staru galvas rotājums un dārgakmeņiem greznoti sudraba kroņi Dievmātei un Jēzus Bērnam. To visu licis izgatavot kāds bijušais Aglonas klostera audzēknis un liels Aglonas Dievmātes godinātājs. Ikona ikdienā ir aizklāta, to atsedz tikai svētku laikā.
Aglonas Dievmāte tiek dēvēta arī par "Ziemeļu ķēniņieni", jo ir vistālāk katoliskās Eiropas ziemeļaustrumos esošā, tautas tik ļoti apmeklētā svētglezna.
Aktualitātes un kontaktinformācija
Bazilikā ir Vissvētākā Sakramenta nemitīgā adorācija. Prāvests Daumants Abrickis īpaši jauniešus aicina uz nakts adorāciju, jo tā nes daudzas svētības.
Aglonas bazilikas informācijas centrs: Cirišu 8, Aglona, Aglonas pag., tālr. 65381109, mob. 29185998, 29188740, e-pasts: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it., mājas lapa: www.aglonasbazilika.lv
Latvijas pirmā svētvieta – Svētā Meinarda sala Ikšķilē
Holšteinas pilsētas Vācijā Zēbergas klostera augustīniešu ordeņa kanoniķa sv. Meinarda vārdā nosauktā sala ir pirmā kristietības svētvieta Latvijā. Tieši šeit aizsākās kristīgās ticības laikmets mūsu zemē un visas Livonijas valsts vēsture. Uz Sv. Meinarda salu ik gadus no visas Latvijas ierodas cilvēki, lai saņemtu sakramentus tajā pašā vietā, kur mūsu priekšteči tos saņēma no pirmā Latvijas apustuļa sv. Meinarda. Lai varētu aplūkot šo Latvijā vienīgo 12. gs. tapušo vēstures un kultūras pieminekli, uz aptuveni puskilometru attālo salu no krasta iespējams nokļūt ar laivu vai pārceltuvi. Vasaras mēnešos uz salas iespējams nokļūt kājām, jo Rīgas HES ūdenskrātuvē pazemina ūdens līmeni.
Vēsture
Vēl pēc deviņiem gadsimtiem Ikšķile glabā kādreizējā Livonijas bīskapa svētā Meinarda celtās mūra baznīcas drupas, kas bija pirmā mūra celtne mūsu valsts un visas Baltijas teritorijā.
Meinarda pirmā ierašanās pie lībiešiem notika laikā no 1180. līdz 1183. gadam. Uzsākot Līvzemes misiju, svētais Meinards apmetās Ikšķilē. Šeit viņš uzcēlis koka baznīciņu, kur ap 1184. gadu kristīti vairāki lībieši - Ilo, Kulevenes tēvs, un Vieco, Alo tēvs. Tiem sekojuši daudzi citi. Tātad jau no 1184. gada Meinards Ikšķilē bija izveidojis pirmo pamatiedzīvotāju, tolaik pagānu lībiešu, kristīgo draudzi Latvijā. Ikšķilē vispirms tika uzcelta pirmā pagaidu koka baznīca, vēlāk arī mūra baznīca, kas 1186. gadā tika iesvētīta par katedrāli, novēlot to debesīs uzņemtās Jaunavas Marijas godam. Meinarda laikā kristīgo ticību pieņēmis arī Turaidas virsaitis Kaupo.
Ap 1185. gadu Meinards sāka pils celtniecību Ikšķilē un nedaudz vēlāk arī Salaspilī (Holme, Holmia, mūsdienu Mārtiņsalā). Tās ir pirmās zināmās mūra celtnes Latvijā. Tepat tiek izveidots Ikšķiles bīskapijas domkapituls, kura mūki - kanoniķi - dzīvoja pēc sv. Augustīna ordeņa statūtiem. Tā ir pirmā zināmā katoļu mūku klostera parauga mītne Austrumbaltijā.
1188. gada 1. oktobrī pāvests Klements III dokumentāli apstiprināja Ikšķiles bīskapiju (episcopatus Ixscolanensis) par Brēmenes arhibīskapijas sastāvdaļu. Ikšķilē pastāvēja arī sv. Augustīna ordeņa konvents, turpmākais domkapituls (conventus fratrum). 1201. gadā bīskaps Alberts bīskapiju no Ikšķiles pārcēla uz Rīgu, bet Ikšķile turpināja pastāvēt kā katoļu draudze.
Pirmā pasaules kara gados 1915. – 1916. gadā baznīcu sagrāva vācu artilērija no otrā Daugavas krasta. Senā baznīca cieta arī Otrajā pasaules karā – 1944. gada augustā tās tuvumā norisinājās padomju un vācu tanku kauja. Padomju laikā baznīcas mūru akmeņi tika izmantoti kā ēku pamatu būvmateriāls.
Svētais Meinards (ap 1130 - 1196)
Svētais Meinards bija pirmais baltu cilšu apustulis, pirmais Baznīcas organizācijas veidotājs Baltijas reģionā, ko vēlāk sāka saukt par Livoniju. Meinards bija augustīniešu ordeņa mūks, Zēgebergas abatijas klostera kanoniķis Holšteinā.
Tagadējā Latvijas teritorijā svētais Meinards ieradās kā misionārs kopā ar Brēmenes tirgotājiem, uz kuru kuģa bija pieņemts par kapelānu. Ap 1180. gadu viņš nonāca Baltijā un uzsāka pagānu evaņģelizāciju. Viņš bija brīvprātīgi izvēlējies un stingri apņēmies sludināt evaņģēliju tur, kur to vēl nepazina. Uzsākot Līvzemes misiju, Meinards bija ap 60 gadu vecs. 1186. gadā Brēmenes arhibīskaps Hartvigs II konsekrēja Meinardu par bīskapu.
Svētais Meinards nomira 1196. gada 14. augustā (pēc citām liecībām 11. vai 12. oktobrī) un tika apglabāts Ikšķiles baznīcā pie altāra. Vēlāk, 14. gs., Meinarda mirstīgās atliekas pārapbedīja Rīgas Doma baznīcā, kuras sienas nišā tās atrodas vēl tagad. Par svētā Meinarda darbību un dzīvi liecina Indriķa un Atskaņu hronikas (12. - 13. gs).
Draudze mūsdienās
Pāvesta Jāņa Pāvila II vizītes laikā Latvijā 1993. gada 8. septembrī bīskaps Meinards tika apstiprināts par pirmo mūsu tautas apustuli, bīskapu un svēto. Pēc arhibīskapa metropolīta Jāņa Pujata 1995. gada 8. maija lēmuma bīskaps Meinards tika izvēlēts par Ogres Romas katoļu draudzes un nesen (1997.g., arhitekts L.Šmits) uzbūvētās baznīcas aizbildni. Lēmumā norādīts, ka svētā Meinarda diena, kas ir 14. augustā, Ogres dievnamā un arī Sv. Meinarda salā ik gadu svinama svētdienā pēc 15. augusta – Dievmātes Debesīs uzņemšanas svētkiem. Uz salas ir aizsākušās Latvijas jauniešu dienas, kuru laikā jaunieši nesa cauri visai Latvijai aizdegtu sveci – no pirmās baznīcas drupu vietas Ikšķilē uz citām Latvijas pilsētām un līdz pat Aglonai. Uz šo svinīgo pasākumu ieradās V.E. kardināls Jānis Pujats, garīdznieki, semināristi un svētceļnieki. Kardināls sacīja: "Ļoti zīmīgi, ka jūs sākat šo krustu nest tieši no šejienes, kur pirms 800 gadiem svētais Meinards uzstādīja pirmo krusta zīmi."
Katru gadu svētā Meinarda svētku Misi vada arhibīskaps un tās laikā tradicionāli notiek kristības. Sala kļuvusi par iecienītu laulību vietu gan katoļu, gan luterāņu draudžu pārstāvjiem.
Gatavojoties akmens altāra (autors tēlnieks J.Karlovs) un 10 m augstā metāla (autors mākslinieks E.Samovičs) krusta iesvētīšanai 1999. gada 29. septembrī (pašu altāri uzstāda 2000. gada 20. jūlijā), kā arī vēsturiskajām pirmās Latvijas kristietības svētvietas, pirmā apustuļa un Ikšķiles bīskapa Sv. Meinarda salas atklāšanas svinībām 2000. gada 20. Augustā, tika veikti daudzi rekonstrukcijas darbi. Lai aizsargātu baznīcas drupas no laikapstākļu nelabvēlīgās ietekmes, kas izraisa akmens un javas eroziju, virs tās uzcelta metāla nojume.
Šobrīd, kā stāsta Ikšķiles katoļu draudzes prāvests Konstantīns Bojārs, zemē ierakts kabelis, tāpēc uz salas pieejama arī elektrība. Šis pieslēgums dod iespēju uz salas rīkot dažādus pasākumus, piemēram, garīgās mūzikas koncertus.
Kontaktinformācija
Nokļūt uz Sv. Meinarda salas ir iespējams no speciāli šim nolūkam ierīkotas Meinarda pārceltuves Daugavas krastā – ar laivu, vasarā ar kājām, jo ūdens līmenis pazemināts.
Informācija par nokļūšanu uz Sv. Meinarda salas: Māris, tālr. 29496090. Informācija par Svētajām Misēm, laulību un kristību ceremonijām pie draudzes prāvesta Konstantīna Bojāra, tālr. 65022458; mob. 26551206, e-pasts: This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it..
Pasiene
Vēsture
1694. gadā pēc Livonijas bīskapa Nikolaja de Korvins-Poplavska ielūguma Pasienē ieradās pirmie 12 dominikāņu tēvi no Lietuvas. Tā pašā gada 12. jūnijā bīskaps parakstīja aktu par dominikāņu klostera dibināšanu Pasienē. Tika uzcelta koka baznīca, klosteris, tika dibināta skola un bibliotēka, tādējādi Pasiene kļuva par tā laika nozīmīgu katolicisma centru. Dominikāņu pienākums bija ne tikai apkalpot Pasieni, bet arī rīkot misijas attālākajos Ludzas novada apdzīvotajos punktos austrumu virzienā, lai vietējiem ļaudīm nestu Evaņģēlija Labo vēsti. Lai būtu kur apmesties misiju gājienos, viņi uzcēla 12 būdiņas no žagariem un māliem, kas vēlāk pārtapa kapelās. Vietējie iedzīvotāji nosaukuši Pasienes klosteri par „cietoksni ar 12 pilīm”.
Vecajā Pasienes koka baznīcā bija novietota Jaunavas Marijas glezna, darināta pēc slavenās Dievmātes gleznas „Santa Maria Maggiore” Romā parauga. Lūdzoties Dievmātes svētbildes priekšā, ticīgie saņēma neskaitāmas neparastas Dieva žēlastības. Tādēļ no sudraba votām – pateicības zīmēm, novietotām pie gleznas, - svētbildei tika izgatavots sudraba „apģērbs” – rīza un kronis.
1753. gadā Pasienes pirmā koka baznīca, klosteris un bibliotēka sadega, brīnumainā veidā tika izglābta Dievmātes svētbilde.
1761. gadā ar vietējā grāfa J. Borha (nākamā Polijas kanclera) atbalstu dominikāņi uzbūvēja mūra klosteri un baznīcu, kura pēc saviem apmēriem un arhitektoniskās uzbūves ieņem dominējošu vietu starp senākajiem Latgales dievnamiem. Baznīca celta poļu baroka stilā krusta veidā ar 2 trīspakāpju torņiem, kuru forma nedaudz atšķiras no Aglonas baznīcas torņiem. Kā visas „balto tēvu” baznīcas, no ārpuses tā apmesta un nobalsināta.
1773. gadā Pasienes konventā esot bijuši 15 priesteri un 2 brāļi, 9 tēvi piedalījās misijās ārpus klostera.
1832. gadā cara valdība likvidēja lielāko klosteru daļu Latgalē, šāds liktenis piemeklēja arī Pasienes dominikāņu klosteri, kopš tā laika baznīca bija diecēzes priesteru pārziņā. Dominikāņu tēvi ir bijuši ne tikai labi dvēseļu gani, bet arī kārtīgi saimnieki, tas tiek secināts pēc viņu inventāru un grāmatvedības pierakstiem. 1799. gadā klosterim ir bijusi bibliotēka ar 607 grāmatām, rūpīgi uzturēts klostera arhīvs. Diemžēl pēc klostera likvidācijas bibliotēkas liktenis nav zināms. 1918.-1920. gados bojā ir gājis arī klostera arhīvs, tāpēc zudušas visas sīkākas ziņas par šī dominikāņu centra darbību Ludzas novadā.
1882. gadā baznīcā izcēlās ugunsgrēks, kurš iznīcināja jumta lielu daļu, logus dienvidu pusē, torņos nokrita zvani. Baznīcas iekšpusē zaudējumi nebija, toties pazuda iepriekš minētā Dievmātes svētbilde.
I Pasaules kara laikā stipri cieta baznīcas torņi.
Mūsdienās
Baznīca ir maz pārveidota, šeit joprojām saglabājies krāšņais rokoko stila interjers, ko veidojuši 18. gs. vietējie un ārzemju meistari. Ar restauratora Staņislava Astiča pūlēm atjaunota altārglezna, kurā Dievmāte svētajam Dominikam dāvina rožukroni. Tiek uzskatīts, ka Rožukroņa lūgšanu ieviesuši tieši svētā Dominika ordeņa mūki. Apzīmējumam Domini canis ir arī cita nozīme – paši mūki sevi dēvējuši par Dieva suņiem, par ko liecina arī altārgleznā attēlotais suns ar degošu lāpu mutē. Galvenā altāra mākslinieciskajā kompozīcijā izmantots tā sauktais Loreto uzbūves princips - tāpat kā Aglonā, var nokļūt līdz svētbildei altāra „otrajā stāvā”. Vērtīgi kultūras pieminekļi ir arī ērģeles, kancele, skulpturālā grupa „Kristus kristīšana” un trīs sānu altāri: „Sv. Dominiks”, „Sv. Vincents Ferērs”, „Sv. Hiacints” (19. gs. sāk.), kā arī vairākas citas skulptūras un sakrālie dārgumi. Griestu velves rotā emblemātisku gleznojumu cikls.
Pasienes Svētā Dominika Romas katoļu baznīca ir viens no izcilākajiem dievnamiem, sakrālās arhitektūras dārgumiem Latgalē un visā Latvijā, kuru augstu novērtējuši mākslas zinātnieki, dēvējot to par Austrumeiropas baroka pērli un Augsto dziesmu.
2008. gada 26. novembrī apustuliskais nuncijs (pāvesta sūtnis) Baltijas valstīs arhibīskaps Pēters Stefans Curbrigens iesvētīja restaurēto altārgleznu, dievnamu un kapa pieminekli priesterim Jānim Bikšem, kas 10 gadus kalpojis Pasienē un, vēl gados jauns būdams, gājis bojā no boļševiku rokām 1918. gadā. Tika atjaunots Pasienes kā svētceļojumu vietas statuss.
Īpaši Pasienes draudzes svētki ir 26. aprīlis, kad tiek svinēti Vissvētākās Jaunavas Marijas – Laba Padoma Dievmātes svētki. Katra mēneša 26. datumā svētceļnieki pulcējas Pasienē, lai godinātu šo Dievmātes titulu.
Kontaktinformācija
Adrese: Pasiene, Pasienes pag., Zilupes nov., LV-5732
Prāvests: Jānis Kupčs, tel.: 65724715, 26516714
Svētā Mise notiek svētdienās un katra mēneša 26. datumā plkst.12
Sarkaņi
Sarkaņu draudzes baznīca, kura atrodas Latgalē, Rēzeknes novada Lendžu pagastā, 18 km attālumā no Rēzeknes, ir mazāk zināma, klusa svētvieta. Sarkaņu baznīca ir vienkāršas četrstūrainas formas laukakmeņu celtne ar nelielu kvadrātveida torni virs jumta pie ieejas. Pie baznīcas atrodas mūra zvanu tornis. Baznīca ir ievērojama ar Jaunavas Marijas Brīnumdarītājas gleznu, kura ir gleznota uz koka un pārklāta ar sudraba ietērpu. Lai arī draudze ir neliela, tās darbība ir nerimstoša, baznīcā regulāri tiek svinētas Sv. Mises un to apmeklē svētceļnieki, kuri lūdzas pie Dievmātes svētgleznas. Tas, ka Dievmāte šeit uzklausa ļaužu lūgšanas, apliecina votas, kuras grezno svētgleznu un tur atrodas kā pateicība par izdziedināšanu.
Par Sarkaņu Dievmātes svētgleznu, kas atrodas baznīcā virs galvenā altāra, pastāv nostāsts, ka tajā vietā, kur tagad atrodas baznīca, senlaikos bijis vecs, liels ozols (iespējams, latviešu pagānisko rituālu svētozols) un tā zaros kādu rītu atrasta šī svētbilde. Tad apkārtējie ļaudis sākuši pie tās lūgties un uzcēluši baznīciņu. Iespējams, šī leģenda radusies, ietekmējoties no Latvijas teritorijas pakāpeniskā kristianizācijas procesa un atteikšanās no vēsturisko pagānu dievību pielūgšanas. Pirmā tur celtā baznīca bijusi no koka. Vēsturnieks G. Manteifels ir apgalvojis, ka koka baznīca Sarkaņos celta 17. gs. Pastāv uzskats, ka Dievmātes svētglezna ir radīta agrāk, 15. vai 16.gs.
1830. gadā prāvests Antons Latkovskis iesāka jauna dievnama celtniecību, taču drīz nomira un būvdarbus pabeidza viņa radinieki kopā ar draudzes locekļiem. 1897. gadā bīskaps Albins Simons baznīcu konsekrēja. Tā ir atzīta par valsts nozīmes arhitektūras pieminekli.
Galvenie svētki Sarkaņu baznīcā ir Vasarsvētki, kad svētceļnieki saplūst no Ludzas, Mērdzenes, Kārsavas, Rēzeknes, Stoļerovas kaimiņu draudzēm un citām tuvākām un tālākām vietām. Šeit vienmēr visi ir laipni gaidīti, vairāk var uzzināt, sazinoties ar draudzes prāvestu Andri Jonānu, tālr. 64690449, mob. 28345990, This email address is being protected from spambots. You need JavaScript enabled to view it.. Svētā Mise notiek svētdienās plkst. 13, kā arī lielākajos Baznīcas svētkos.
Skaistkalne
Nozīmīgākā un kultūrvēsturiski vērtīgākā celtne Vecumnieku novada Skaistkalnes pagastā ir Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs Uzņemšanas baznīca. Par senākās, domājams pavisam nelielās ozolkoka baznīcas tapšanu stāsta leģenda. Poļu karaspēka pulkvedis Johans fon Bergs-Karmels, kurš toreizējo Šēnbergu 1640. gadā ieguva savā īpašumā, esot zaudējis redzi, taču caur lūgšanām to atkal atguvis. Pateicībā Dievam par savu brīnumaino atveseļošanos viņš esot apsolījis par saviem līdzekļiem uzbūvēt baznīcu. Ceļā no medībām, pulkveža zirgs pēkšņi esot nometies ceļos uz kāda pakalna. Muižnieks to iztulkojis kā Dieva gribu un licis tajā vietā celt baznīcu.
Šī pazīstamā leģenda sastopama dažādos pārstāstos, varam ticēt vai nē, taču vēstures avotos katrā ziņā mēs atrodam 1658. gadu, kurš apstiprina pirmās Skaistkalnes Romas katoļu baznīcas būvniecības sākumu. Pulkvedis J. fon Bergs-Karmels pats gan celtniecības nobeigumu nepiedzīvoja, un, atstājis savu darbu dēlam Vladislavam, nomira 1665. gadā. Ozolkoka baznīcas celtniecība tika pabeigta 1666. gadā. Tā atradās uz pakalna apmēram 300 m Austrumu virzienā no tagadējās mūra baznīcas. 17. gs. beigās, pēc tam, kad tika uzcelta jaunā baznīca, veca koka guļbūve esot nojaukta un pārvesta uz Ozolaini, kur tā kalpojusi turienes draudzes vajadzībām līdz pat 19. gs. otrajai pusei.
Kopš 1660. gada ozolkoka baznīcu apkalpojuši Jezuītu ordeņa mūki, bet pastāvīgu misiju viņi tur bija ierīkojuši 1666. gadā. Tikai 1677. gadā tur tika dibināts jezuītu klosteris.
Apbūves zemes gabalu klosterim dāvājis pulkveža dēls Vladislavs. Ierosmi jaunās un skaistās Skaistkalnes baznīcas celšanai deva jezuītu turpmākie centieni iegūt un nostiprināt savu ietekmi Kurzemē. Lai novērstu protestantisko valdītāju atklātu pretestību šo plānu īstenošanai, jezuīti izšķīrās nevis par Jelgavu, vai kādu citu hercogistes pilsētu, bet gan par šo nomaļo nostūri, kur konfesionālo gaisotni ievērojami stiprināja Lietuva. Jaunās, senās itāļu baroka baznīcas celtniecība sākās 17. gs. 80. gados un 1692. gadā šī salīdzinājumā ar Kurzemē līdz šim zināmajām sakrālajām celtnēm, milzīgā un greznā baznīca, bija pabeigta.
Jezuītu klosteris un rezidence Skaistkalnē darbojās līdz 1773. gadam.
No 1774. gada līdz 1929. gadam Skaistkalnes Dievmātes svētnīcu un draudzi apkalpoja diecēzes katoļu priesteri. 1929. gada 30. novembrī baznīcu pārņēma svētā Franciska Mazākie Brāļu kapucīnu ordenis (OFMCap), kura mūki ļoti veiksmīgi ar lieliem panākumiem garīgajā aprūpē vadīja Skaistkalnes draudzi līdz klostera likvidēšanai 1949. gadā. No 1949. gada līdz 2001. gadam Skaistkalnes baznīcu atkal apkalpoja diecēzes katoļu priesteri.
2001. gada 31. augustā uz Jelgavas diecēzes V. E. (tagad jau emeritētā) bīskapa Antona Justa lūguma Skaistkalnes Dievmātes svētnīcu un draudzi pārņēma Svētā Pāvila I Vientuļnieka ordenis (OSPPE).
Skaistkalnes baznīca ir nozīmīgs katoļticības centrs Zemgalē un Latvijā. Tā ir otra populārākā Dievmātes svētceļojuma apmeklējuma vieta tūlīt pēc Aglonas, gan senāk, gan mūsdienās.
Kopš paulīniešu ordeņa mūki sāka kalpot Skaistkalnes svētnīcā, katru dienu pie Skaistkalnes brīnumdarītājas Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbildes lūdzamies par visām Latvijas ģimenēm un laulātajiem pāriem, lai tās būtu stipras Dievā un savstarpējā mīlestībā.
Skaistkalnes svētnīcā sānu altārī atrodas Dievmātes Brīnumdarītājas-Latvijas Ģimeņu Aizbildnes svētbilde, pie kuras cilvēki, īpaši laulātie un ģimenes, ir izlūgušies neskaitāmas bagātīgas žēlastības.
Katru gadu augusta pirmajā svētdienā Skaistkalnes Dievmātes svētnīcā notiek galvenie triju dienu Kanepenes svētki, kuros īpaši lūdzamies par slimniekiem (piektdienā), laulātajiem pāriem (sestdienā) un visām Latvijas ģimenēm (svētdienā), lai tajās būtu mīlestība uz Dievu un tuvākajiem, lai visiem būtu stipra ticība, laba veselība un lai kristīgās vērtības būtu pirmajā vietā dzīvē.
Kanepenes svētkus iedibināja Jezuītu ordeņa mūki, domājot vienlaicīgi gan par Dievmātes godam veltītiem dievkalpojumiem baznīcā, gan par plašiem ikgadējiem tirgiem tajās dienās. Kāpēc tāds nosaukums? Tas varētu būt cieši saistīts ar tā laika populāro augu kaņepeni, kuru izmantoja pārtikā, saimniecībā kā šķiedru augu. Senos laikos Skaistkalnes lielos svētkos bija tā, ka vispirms ticīgā tauta bija baznīcā uz dievkalpojumiem, lai lūgtu Dievu, pagodinātu Dievmāti, bet pēc tam bija tirgus.
Katru gadu Skaistkalnes svētnīca maija un augusta pirmajā svētdienā pulcē neskaitāmus svētceļniekus (no Jelgavas, Rīgas, Liepājas, Ventspils u. c.), īpaši ģimenes. Tas ir gada notikums gan skaistkalniešiem, gan visiem latviešiem, kuri ir ieradušies, jo tad kopā ar Jelgavas diecēzes bīskapu V.E. Edvardu Pavlovski, garīdzniekiem, svētceļniekiem un tautu aizlūdzam par visām latviešu ģimenēm.
Vēlētos no sirds novēlēt visām ģimenēm, kuras dzīvo gan Latvijā, gan arī izbraukušajām, lai vienmēr turas kopā, lai ir patiesa, dzīva, neviltota, tīra mīlestība un ticība uz Dievu. Lai Jēzus Kristus ir jūsu dzīves centrs, lai Viņš ir jūsu spēks un aizstāvis visās dzīves grūtībās.
Lai Dieva svētība aizsniedz katru latviešu ģimenes māju, katru laulāto pāri, katru saderināto pāri, un lai Jūsu mīlestība vienam uz otru nostiprinās un aug no dienas dienā.
Lai Skaistkalnes Dievmāte – Latvijas Ģimeņu Aizbildne aizlūdz pie sava Dēla Jēzus par visām ģimenēm, lai visiem būtu laba veselība, prieks, miers, dienišķā maize uz galda un lai tās sargā no ļauna.
Ar vislabākajiem novēlējumiem no Skaistkalnes –
paulīniešu tēvs Jānis Vīlaks OSPPE
Pārpublicēts no www.katolis.lv