Mazā Vatikāna valstiņa ir sākusi samazināt plastmasas izmantošanu un ir paredzēts, ka līdz šī gada beigām tā kļūs pavisam "plastic free" jeb brīva no plastmasas. Jau tagad ir noteikts, ka tiek izbeigta vienreizējo plastmasas maisiņu pārdošana.
Kas attiecas uz atkritumu šķirošanu un pārstrādi, tad Vatikāns seko šai ziņā attīstītāko valstu piemēram un smeļas iedvesmu no pāvesta Franciska "zaļās" enciklikas "Laudato sì". Šobrīd pārstrādē nonāk 55% atkritumu, bet ir paredzēts, ka trīs gadu laikā tiks sasniegti 70-75%. Kā norādīja attiecīgā dienesta vadītājs Rafaels Iņasio Tornini, atkritumu šķirošanas situācija ir sarežģītāka Svētā Pētera laukumā, kur ik dienas apgrozās tūkstošiem tūristu. Tomēr zem laukuma kolonādēm ir novietoti arī speciāli plastmasas mešanai paredzēti konteineri un cilvēki tos izmanto. Ik dienas tiek savākti aptuveni 10 kg plastmasas. Vatikānā savāktie bioloģiski noārdāmie atkritumi tiek izmantoti kompostēšanai Vatikāna dārzos un Kastelgandolfo.
Tornini atklāja, ka bija jāveic liels darbs, lai mainītu "mentalitāti". Personālam, kas Vatikānā strādā pie atkritumiem, tika rīkoti pat speciāli kursi. Galvenais – sekot enciklikā "Laudato sì" Svētā tēva nospraustajam ceļam. "Kopējo namu ir jāsargā, un, ja mēs nebūsim pirmie, kas to dara, kurš tad to darīs", viņš sacīja.
Atgādinām, ka minētā enciklika iznāca 2015. gadā. Tajā izvirzītais pāvesta pravietiskais jautājums "Kādu pasauli mēs gribam nodot tālāk tiem, kuri dzīvos pēc mums – bērniem, kuri aug?” ir aizvien aktuāls. Tas ir centrālais šī dokumenta jautājums. Francisks raksta: „Šis jautājums attiecas ne tikai uz apkārtējo vidi izolēti, jo nevar uzstādīt parciālu jautājumu”. Tas liek mums uzdot jautājumu par eksistences jēgu un vērtībām, balstoties uz sociālo dzīvi: „Kāds ir mūsu dzīves mērķis? Kāpēc mēs strādājam un cīnāmies? Kāpēc šai zemei esam vajadzīgi?”: „Ja neizvirzām šos fundamentālos jautājumus”, saka pāvests, „nedomāju, ka mūsu ekoloģiskās rūpes novedīs pie svarīgiem rezultātiem”.
Enciklikas nosaukums " Laudato sì", kas tulkojumā nozīmē "Esi slavēts", ir izvēlēts no svētā Franciska slavas dziesmas „Esi slavēts, mans Kungs”. Slavas dziesmā radībai tiek atgādināts, ka zeme, mūsu kopējās mājas, „ir arī kā māsa, ar kuru dalāmies eksistencē, un kā skaista māte, kas mūs pieņem savu roku apskāvienos” (1). Mēs paši „esam zeme (sal. Rad 2, 7). Mūsu pašu miesu veido šīs planētas elementi. Pateicoties gaisam, varam elpot, bet ūdens mūs dzīvina un veldzē” (2).
Tagad šī ļaunprātīgi izmantotā un izpostītā zeme raud, un tās vaimanas pievienojas visu pasaules pamesto vaimanām. Pāvests Francisks aicina tās sadzirdēt un mudina visus – gan atsevišķus cilvēkus, gan ģimenes, gan arī vietējā, valstu un starptautiskā mēroga kopienas sēsties pie „ekoloģisko sarunu” galda. Svētā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, „mainīt kursu”, uzņemties atbildību un parūpēties par kopējām mājām. Vienlaikus pāvests Francisks atzīst, ka „ir vērojama pieaugoša vērība attiecībā uz apkārtējo vidi un rūpēm par dabu, kā arī cilvēkos nobriest patiesas un reizē raižu pilnas rūpes par to, kas notiek ar mūsu planētu” (19). Līdz ar to, visai enciklikai vijas cauri cerības pilns skatījums. Dokuments ir visiem cilvēkiem adresēta skaidra un cerības pilna vēsts: „Cilvēce vēl ir spējīga sadarboties, lai veidotu mūsu kopējās mājas” (13); „cilvēks vēl ir spējīgs pozitīvi iejaukties” (58); „viss vēl nav zaudēts, jo cilvēki, kas ir spējīgi uz vislielāko degradāciju, reizē ir spējīgi pārkāpt sev pāri, atkal izvēlēties labo un atdzimt” (205).
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pārpublicēts no www.vaticannews.va