Vissvētākās Jaunavas Marijas uzņemšana debesīs

15.augusts - lieli svētki
Liturģiskā krāsa - balta

i 29058Bezvainīgā Jaunava, brīva no Iedzimtā grēka, beidzot savu dzīves gaitu, tiek uzņemta debesu godībā ar visu dvēseli un miesu, un Kungs viņu paaugstināja par Pasaules Ķēniņieni, lai pilnībā līdzinātos savam Dēlam, Kungam, kas ir Valdnieks, grēka un nāves uzvarētājs (Vat. II konc., “Lumen Gentium”, 59).

Debesīs uzņemtā ir Debesu Baznīcas pirmauglis, mierinājuma un drošas cerības zīme par Baznīcu svētceļnieci. Jaunavas aizmigšana (dormitio Virginis) un debesīs uzņemšana Rietumu un Austrumu Baznīcā ir viens no vissenākajiem mariāniskajiem svētkiem.

Šī senā liturģiskā liecība tiek svinīgi pasludināta Pāvesta Pija XII dogmātiskajā definīcijā 1950. gadā (Romas Misāle).

Par Mariju pēdējo reizi lasām Jaunajā Derībā Apustuļu darbu pirmajā nodaļā: viņa ir Apustuļu vidū, lūgšanā, gaidot Svētā Gara nonākšanu.

Ļoti daudz ziņu par Mariju var atrast apokrifos.

Termins dormizione ('aizmigšana') ir viens no senākajiem, ko lieto, kad noslēdzas Marijas zemes dzīve. Austrumu Baznīcā šāda svinēšana tiek pasludināta 7. gs. ar Bizantijas imperatora Maurīcija dekrētu.

Tajā pašā gadsimtā “aizmigšanas” svētki tiek pārnesti uz Romu no kāda austrumu izcelsmes pāvesta Serdžo I. Pagāja vēl vesels gadsimts, kad terminu dormizione nomainīja daudz plašāks assunzione ('debesīs uzņemšana').

Pāvesta Pija XII pasludinātā 1950. gada dogmātiskā definīcija dod skaidrojumu, ka Marija nav jāsalīdzina ar pārējām radībām, un parāda oriģinālo personīgi svētdarošo raksturu, ka viņa nav grēka skarta, ar savu dvēseles skaidrību. Pilnīgā savienošanās garīgā un miesiskā Kristus godībā ir beidzamā un mūžīgā Atpestīšanas fāze.

Tā svētīgie un svētie, kas jau izbauda svētlaimi, savā ziņā gaidot šo Atpestīšanas piepildījumu, kas Marijā jau ir notikusi ar īpašu žēlastību, pasargājot to no Pirmgrēka.

Šīs doktrīnas gaismā, kurai savs pamats Svētajos Rakstos, ietverot pirmo Dieva mesiānisko pestīšanas vēsti, kas dota mūsu pirmvecākiem pēc grēkā krišanas. Marija tiek prezentēta kā Jaunā Ieva, cieši saistīta ar Jauno Ādamu - Jēzu Kristu, cieši saistīti ciešanās un mīlestībā, lai izpirktu pirmvecāku vainas. Marija ir ne tikai Pestītāja māte, bet arī līdzdalībniece, kopējā cīņā līdz pilnīgai uzvarai.

Intīmā saistībā ar Jēzu, arī Marija triumfē ne tikai pār grēku, bet arī pār nāvi - diviem cilvēces ienaidniekiem. Un, tāpat kā Kristus Atpestīšanai ir noslēgums - Augšāmcelšanās Godībā, arī Marijai - uzvarā pār grēku.

Ar Bezvainīgo Ieņemšanu vajadzēja būt papildinātai uzvarai pār nāvi.

Ar debesīs uzņemšanu lai kristiešu pestīšanas pilnība ir miesas piedalīšanās debesu godībā.

Pjērs Bargellīni

 

 

Pēc Eņģeļa Pasludināšanas Marija devās Jūdejas kalnos, lai apmeklētu Elizabeti. Piepildīta ar Svēto Garu, Elizabete viņu svētīja. Viņu pasludināja par “Mana Kunga Māti”. Prieka avotu. Kalna Svētību dzīvs piemērs rīcībā. Marija atbildēja ar Magnificat dziedājumu. Iedvesmoti vārdi, kas piepilda sirdi. Tie mums ir kā “garīgais testaments”. Identificējoties ar Mariju, Baznīca visos laikos turpina dziedāt Magnificat kā savu pašas dziesmu.

Šodien svinam Debesīs uzņemšanas noslēpumu. Nobeiguma posmu uz zemes, Pestītāja Māte, brīva no Iedzimtā grēka, ir ievesta godībā ar miesu un dvēseli tuvu savam Dēlam debesīs. Tukšais Marijas kaps, tukšais Jēzus kaps, nozīmē prelūdiju Dzīvības Dieva pilnīgai uzvarai pār nāvi, kad pasaules gala beigās, uzausīs mūžīgā dzīve, mūsu miesas nāve būs vienota ar Kristus nāvi.

Apokalipse mums rāda “brīnumainu zīmi debesīs”: sieviete, kuras apmetnis ir pati saule un kronis - no zvaigznēm. Neuzvarama ar Dieva žēlastību pret savu sākotnējo ienaidnieku. “Baznīcas tēls un pirmauglis”. Pirmauglis mātes sāpēs, kalpojot Atpestīšanai. Pirmauglis godības liktenim. No turienes Trīsvienības pavards, Marija mūs visus gaida, lai dzīvotu un dziedātu ar Viņu Dieva žēlastības pazīšanu.

Kalna Svētības - dievišķā un cilvēciskā Pestīšana.

Viņas mūžīgais Magnificat.

 

Magnificat

MarijaElizabeteAugsti slavē Kungu mana dvēsele,
un mans gars gavilē Dievā, manā Pestītājā;

jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību.
Redzi, no šī brīža mani svētīgu teiks visas paaudzes,

jo lielas lietas man ir darījis Varenais,
un svēts ir viņa vārds,

un viņa žēlsirdība paliek uz paaudžu paaudzēm
tiem, kas viņa bīstas.

Varenus darbus viņš darīja ar savu roku,
izkaisīja tos, kas augstprātīgi garā.

Varenos viņš nogrūda no troņa
un paaugstināja pazemīgos.

Izsalkušos viņš pildīja labumiem,
bet bagātos atstāja tukšā.

Viņš uzņēma savu kalpu Izraēli,
atcerēdamies savu žēlsirdību,

kā viņš bija solījis mūsu tēviem,
Abrahamam un viņa dzimumam mūžīgi.

Gods lai ir Tēvam un Dēlam,
un Svētajam Garam,

kā tas no iesākuma ir bijis, tā tagad un vienmēr,
un mūžīgi mūžam. Amen.

 

Pārpublicēts no www.katolis.lv