Pr. Džons R. P. Rasels (John R.P. Russel)
Jēzus zināja, ko rakstu mācītāji domā (Mt 9,4). Viņš zina arī to, ko mēs domājam. Viņš zina visu. Dieva pilnīgajā visa zināšanā nav trūkumu. Tas gan neattiecas uz Viņa radībām - pat ne eņģeļiem: kritušajiem vai nekritušajiem.
Mums, cilvēkiem, piemīt krietni vien mazāk inteliģences, nekā eņģeļiem. Dionīsijs [red.: - Pseidodionīsijs Areopagīts] saka, ka “eņģeļa intelektuālais spēks mirdz skaidrā dievišķo jēdzienu vienkāršībā” (De divinis nominibus [Par dievišķajiem vārdiem], VII). Viņu prāts ir tuvu Dievam. Kamēr mums ir nosliece padarīt lietas netīras, nešķīstas.
Un tomēr, ir lietas, ko pat eņģeļi nezina. Nav nekā tāda, ko Dievs nezinātu. Visa gudrība, visa zinība īstenībā nāk no Dieva. Ja tu zini, pazīsti kādu lietu (kas ir pretēji domāšanai, ka tu zini vai pazīsti kaut ko), tas ir tāpēc, ka Dievs tev to ir devis zināt. Ja Dievs nav devis gudrības dāvanu, tu nezini un nepazīsti to, ko domā, ka zini un pazīsti. Tu tam tikai tici. Taču pārliecība nav zināšana. Katram ir viedoklis. Taču ne katram ir zināšana un pazīšana. Iemesls, kāpēc eņģeļi un cilvēki nezina visu, ir tajā, ka Dievs nav mums devis zināt visu.
Viena no lietām, ko Viņš mums nav devis, parasti ir citu cilvēku domu zināšana, pazīšana. Cilvēki bieži iekrīt slazdā, domādami, ka zina, ko citi cilvēki domā. Un tas bieži noved pie tiesāšanas. Cik bieži mēs kļūdāmies, dodot priekšroku šaubām. Cik bieži mēs kļūdāmies, neatzīstot paši savu nezināšanu. Mēs nezinām, ko citi cilvēki domā. Mēs nedrīkstam tiesāt viņus. Mēs nezinām, nepazīstam viņu sirdis vai nodomus. Taču Dievs zina. Mums būtu jācenšas atcerēties, ka neesam Jēzus, brīžos, kad ir kārdinājums noticēt mūsu pašu radītām aizdomām par citiem cilvēkiem. Kļūsim vienkārši un patiesi. Mitēsimies domāt, ka zinām to, ko nezinām. Vai, ja nu mums tas jāpieņem, pieņemsim labākās iespējamās domas un spriedumu par citiem.
Es nesaku, ka mums nav jāvērtē un jānodala labais no ļaunā. Es nesaku, ka mums nav jāspriež un jāvērtē darbības vai rīcības. Mēs varam, mums būtu, un mums tas ir jādara. Pāvils arī šodien mūs pamudina: “Nīzdami ļaunu, pastāviet labajā!” (Rom 12,9) Prāts mums ir dots konkrēta iemesla dēļ. Bet es saku, ka mēs nedrīkstam tiesāt un spriest par sirdīm. Uz tādu tiesāšanu tiesības ir vienīgi Dieva autoritātei.
Vienīgi Dievs var saredzēt un tiesāt citu cilvēku sirdis. Jēzus zināja, ko viņi [rakstu mācītāji] domā, jo Jēzus ir Dievs, kurš kļuvis cilvēks. Jēzus redzēja, ka rakstu mācītāji savās sirdīs jau bija apsūdzējuši Jēzu zaimošanā.
Padomājiet par to. Apsūdzēt Dievu zaimošanā. Tā patiešām ir zaimošana. Kafarnaumā (Mt 4,13; 9,1) patiešām bija zaimotāji, taču Jēzus nebija zaimotājs – rakstu mācītāji bija īstie zaimotāji.
Mēs dažreiz pastrādājam šādu grēku, kad savās sirdīs esam izmisuši un krītam bezcerībā, neredzēdami Dieva labestību. Mēs tiekam kārdināti ļauties izmisumam dēļ tā, ko izciešam vai pārdzīvojam. Un daudz lielākā mērā, ja domājam, ka zinām, ka mūsu ciešanas ir milzīgākas, briesmīgākas vai, pretēji, mazākas par citu cilvēku pārdzīvotajām ciešanām. Sevis salīdzināšana ar citiem dzen mūs izmisumā. Taisnība, mēs izciešam briesmīgas lietas. Turklāt patiesība ir fakts, ka Dievam bija un ir vara atbrīvot mūs no visām ciešanām. Un patiesība ir arī fakts, ka, neskatoties uz to, mēs turpinām ciest.
Lai nu kā, tā ir mūsu lielā cerība, ka Jēzū Kristū un Viņa Augšāmcelšanās noslēpumā mēs caur ciešanām Jēzū Kristū pie krusta ieejam mūžīgajā dzīvē, kur nav ne sāpju, ne ciešanu, ne sēru. Jēzū Kristū ciešanas kļūst par ceļu uz prieku, mieru un dzīvi.
Taču līdzi ciešanām nāk arī kārdināšana. Ikviens, kurš cieš, tiek kārdināts. Pat Jēzus tika kārdināts. Kārdinājums ir aizbēgt un izvairīties, nevis apskaut savu krustu, mūsu ciešanas, vienalga kādas tās arī būtu mūsu katra personīgajā dzīvē, – slimība, netaisnība, nabadzība. Lai ko mēs izciestu, mēs nezinām, ko izcieš citi. Kā lielie garīgie skolotāji saka: “Neviens nezina nepatikšanas, ko esam pieredzējuši. Neviens, izņemot Jēzu.” Mēs zinām mūsu pašu ciešanas. Mēs redzam un dzirdam par citu ciešanām, un mēs ciešam kopā ar viņiem, jo mēs viņus mīlam. Tieši tas nozīmē līdzcietību – “ciest kopā”.
Esiet līdzcietīgi un nekrītiet kārdinājumā citu ciešanas uzskatot par mazākām, nekā jūsu pašu pārdzīvotās. Tas ir vēl viens spriedums, kuru nevaram izdarīt. Tas ir Jēzus, kurš zina. Dievs zina. Viņš ir patiesi līdzcietīgs, kurš pa īstam zina un ieskauj mūsu ciešanas savās ciešanās. Mums nav jācenšas salīdzināt sevi ar citiem. Tā kā mēs nevaram ielūkoties citu sirdīs tā, kā to var Jēzus, tad šī salīdzināšana kalpo vienīgi par iemeslu mūsu pašu ciešanu pieaugumam un mazina mūsu līdzcietību pret citiem. Tas ir pilnīgi bezjēdzīgi. Esiet gatavi apņēmīgi stāties pretī un atteikties no tās [salīdzināšanas] uzreiz, tikko kā parādās šis kārdinājums salīdzināt.
Tikai un vienīgi Dievs redz un zina visu, pat visu to, ko mēs slēpjam savās sirdīs. Noslēpumus, ko mēs tur glabājam un apdomājam, grēcīgās domas, ko domājam, šaubas un ticību. Viņš ir tur kopā ar mums caur to visu.
Viņš ir kopā ar patiesi īsto tevi. To tevi, ko tu nerādi nevienam citam. To tevi, kurš ir novilcis visas savas maskas. To tevi, kuru tu nekad neņemtu līdzi uz baznīcu. Tāpat arī to tevi, kurš ir tik gatavs pašuzupurēties, kurš ir mīlošs, augstsirdīgs un cildens, kurš, ja citi to redzētu, tie drebētu aiz bailēm tavā tuvumā. Taču citi to neredz. Vienīgi Dievs redz tavu sirdi. Atceries, ka itin nekas nekad nevar būt apslēpts Viņa skatam. Viņš ir ar tevi. Tagad un vienmēr, un mūžam, un uz laiku laikiem. Viņš. Ir. Ar. Tevi. Nav svarīgi, ko es domāju par tevi. Nav nozīmes tam, ko tavi draudzes ļaudis par tevi domā. Nav nozīmes, ko tavi draugi un ģimene par tevi domā. Ir pilnīgi vienalga, vai domājam, ka esi svētais vai nožēlojams cilvēks. Dievs ir tas, kurš pazīst tavu sirdi.
Jēzus zina, ko mēs domājam, tādēļ būsim uzticīgi Viņam.
Catholicexchange.com/Tulk.: D.Bergmane
Foto: Pixabay.com/amurca
Pārpublicēts no www.katedrale.lv