Ja Visu svēto dienā esam aicināti priecāties par tām dvēselēm, kas jau nokļuvušas Debesīs, tad Visu dvēseļu dienā, kura seko Visu svēto dienai un kuru katoļu Baznīca atzīmē 2. novembrī, esam aicināti lūgties par tām dvēselēm, kas vēl atrodas šķīstītavā.
Visu dvēseļu dienas vēsture
Kristietības iesākumos mirušo vārdi tika izvietoti baznīcā, lai draudze varētu tos pieminēt savās lūgšanās. 6. gs. benediktīniešu klosteros nedēļā, kas sekoja pēc Vasarsvētkiem, tika ieviesta tradīcija noturēt svinīgu aizlūgumu par mirušajiem biedriem. 7. gs. svētais Izidors Spānijā atsaucas uz mirušo pieminēšanu sestdienā, kas iekrīt pirms otrās svētdienas pirms Lieldienu gavēņa. Savukārt 10. gs. liecībās no Vācijas lasām, ka mirušie tika pieminēti īpašā ceremonijā 1. oktobrī.
Visu dvēseļu dienu jeb Mirušo piemiņas dienu 2. novembrī ieviesa Klinī abats Odilo 998. gadā, vēloties par kristīgiem padarīt tā laika tautā ieviesušos pagānu rituālus un tradīcijas. Viņš noteica, ka 2. novembrī dziedamas īpašas lūgšanas par visām tām dvēselēm, kas atrodas šķīstītavā. Benediktīnieši un kartūzieši pārņēma šo tradīciju, un drīz vien 2. novembris visā Baznīcā tika pasludināts par Visu dvēseļu dienu.
Kāpēc lūgties par mirušajiem?
Šajā jautājumā bieži vien ir liela neskaidrība. Dažkārt cilvēki spriež tā: ja jau dvēseles liktenis ir izlemts, tad kāpēc traucēt Dievu ar lūgumiem? Baznīca vienmēr ir nenogurstoši aicinājusi lūgties par mirušajiem. Makabiešu otrajā vēstule (2 Mak 12,45) lasām, ka doma lūgties par mirušajiem, par to, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svētīga un pestījoša.
Šajā dienā ticīgie tiek aicināti apmeklēt Svēto Misi un laika posmā no 1. līdz 8. novembrim doties uz kapiem, lai atcerētos un lūgtos par mūžībā aizgājušajām dvēselēm, apzinoties, ka mēs neesam šķirti - jau tagad mēs esam vienoti svēto sadraudzības kopībā. Baznīca apliecina un svin šo kopību jeb komūniju Jēzus Kristus Mistiskajā Miesā, uzsverot, ka ne tikai mēs varam ar lūgšanām palīdzēt mirušajiem, bet arī viņu aizlūgumi par mums var būt iedarbīgi un svētīgi.
Mūsdienu pasaulē, kur šķiet, ka vienmēr atradīsies lietas, kurām pietrūkst laika, bieži vien neiedomājamies, cik svarīgi ir atrast laiku lūgšanai par mirušajiem. Lai arī katrā Svētajā Misē mēs pieminam savus mirušos brāļus un māsas, lūdzot, lai Baznīcas bērnu dvēseles tiktu šķīstītas no grēkiem un to sekām un lai tās kļūtu līdzdalīgas Kunga godībā Debesīs, mūsu personīgajā lūgšanā dvēseles šķīstītavā bieži vien tiek atstātas novārtā. Tajā pašā laikā Baznīca norāda uz šķīstītavas esamību un neskaitāmajām dvēselēm, kurām ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Hosemarija Eskriva atgādina, ka “šķīstītava atspoguļo Dieva lielo žēlsirdību un nomazgā visus netīrumus no tiem, kuri ilgojas ar Viņu savienoties”.
Ikdienā vēršoties pie Dieva ar lūgšanām par tiem, kas cieš mums blakus, iespējams, neapzināmies tās ciešanas, kuras mūsu brāļi un māsas piedzīvo šķīstītavā. Svētie nereti tās salīdzina ar degšanu kvēlojošas liesmās un pat ar ciešanām, ko grēcīgām dvēselēm jāpiedzīvo ellē. Šķīstītavā dvēseles ir iemantojušas pestīšanu, tomēr vēl nav spējīgas rast mierinājumu. Šī mierinājuma kavēšanās rada garīgo agoniju, par kuru sv. Akvīnas Toms ir teicis: “Jo vairāk persona ilgojas pēc kādas lietas, jo lielākas sāpes rada tās zaudēšana.” Tāpēc pēc laicīgās dzīves atstāšanas ilgas pēc Dieva taisnīgo dvēselēs arvien ir spēcīgas, un dvēseles cieš neizsakāmas mokas, nespējot tās piepildīt. Lai šīs mokas mazinātu, mums, dzīvajiem, ar savām lūgšanām un darbiem ir iespēja tām palīdzēt sasniegt debesu valstību.
Īpaši mums jālūdzas par mūsu tuvinieku dvēselēm, jo tām īpaši ir nepieciešama mūsu mīlestība. Bet pat tad, ja nezinām nevienu tuvinieku, par kuru lūgties, dvēseles šķīstītavā ir mūsu garīgie brāļi un māsas. Mēs ar tām esam saistītas caur Kristības sakramentu, un šī iemesla dēļ mums ir pienākums lūgties šo dvēseļu labā. Neaizmirsīsim arī, cik priecīgi mēs būsim, kad paši nonāksim Debesīs, un tur ar šīm dvēselēm sastapsimies. Šī laika sprīdis, ko lūgšanai būsim veltījuši šeit virs zemes, būs niecīgs salīdzinājumā ar to prieku, ko piedzīvosim, kad ieraudzīsim visas tās sejas, kurām mūsu lūgšana būs nesusi labumu.
Kā lūgties un palīdzēt?
Par mirušo dvēselēm mēs varam lūgties daudz un dažādos veidos. Varam lūgties Kunga eņģeli, Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī iekļaut mirušos savos Rožukroņa nodomos. Mūsu lūgšanas var būt arī pavisam vienkāršas un izteiktas saviem vārdiem, piemēram, papildinot ikdienas maltītes lūgšanu “Dievs, svētī mūs...” ar vārdiem “un lai visas dvēseles, kuras atstājušas šo pasauli, caur Dieva žēlsirdību dus mierā”.
Ticīgie var sniegt atbalstu mirušo dvēselēm šķīstītavā ne tikai caur lūgšanām, bet arī upurējot to nodomā savus labos darbus un “pasūtot” Svēto Misi. Šo tradīciju 15. gs. ieviesa dominikāņi no Valensijas, kas noteica, ka katram priesterim Visu dvēseļu dienā jācelebrē trīs Svētās Mises mirušo nodomā. 1748. gadā pāvests Benedikts XIV šo praksi ieviesa visā Spānijā, Portugālē un Latīņamerikā. Pirmā pasaules kara laikā pāvests Benedikts XV, apzinoties lielo kara upuru skaitu un to, ka daudzas baznīcas ir sagrautas, atļāva visiem priesteriem Visu dvēseļu dienā celebrēt trīs Svētās Mises: vienu īpašā nodomā, vienu par visiem mirušajiem ticīgajiem un vienu pāvesta nodomā.
Tāpat katoļu Baznīcā ir tradīcija svinēt gregoriāniskās Mises. Šo praksi 6. gs. ieviesa svētais pāvests Gregors Lielais. Tradīcija vēsta, ka viņš sapnī redzējis kādu mūku, kurš savu grēku dēļ šķīstītavā cieš un lūdz par sevi nocelebrēt trīsdesmit Svētās Mises. Dienā, kad tika nosvinēta trīsdesmitā Mise, pāvestam atklājās, ka šis mūks ir atbrīvots no šķīstītavas mokām. Kopš tā laika Baznīcas tradīcijā pieņemts, ka gregoriāniskās Mises ir trīsdesmit Svētās Mises, kas tiek celebrētas katru dienu pa vienai kāda mirušā nodomā. Bieži vien to celebrēšana tiek uzsākta Visu dvēseļu dienā un tās tiek celebrētas visu novembra mēnesi.
Ticīgajam nav pienākums lūgt šādas Mises par visiem mirušajiem. Tā ir dievbijīga tradīcija, kam ir sava nozīme un kas nes reālu palīdzību mirušajiem, bet ne visur tas ir iespējams. Ja draudzē ir viens prāvests, viņam nebūs iespējas trīsdesmit dienas celebrēt Mises tikai vienā nodomā, jo ir arī citi draudzes locekļi. Parasti gregoriāniskās Mises var celebrēt klostera kongregāciju priesteri. Piemēram, Mariāņu kongregācijas tēvu harizmatā ir ierakstīts pienākums lūgties par mirušajiem, tāpēc tēvi ar prieku uzņemas celebrēt arī gregoriāniskās Mises. Var arī lūgt priesterus-studentus, kas dodas uz ārzemēm un kuriem studiju laikā nav draudzes darbu, lai viņi katru dienu celebrē Mises.
Ņemot vērā to, ka gregoriāniskās Mises ilgst trīsdesmit dienas, nepieciešams atcerēties, ka priesteris ne obligāti tās celebrēs savā baznīcā, jo gadās arī izbraukumi, un tad kāda no Misēm tiek celebrēta citā vietā. Arī jāatceras, ka visu mēnesi priesteris nevarēs pieņemt nevienu citu ziedojumu par Misēm, tāpēc jārēķinās ar to, ka ziedojumam jābūt taisnīgam.
Dievs, visu cilvēku Radītāj un Pestītāj, piedod visus grēkus saviem mirušajiem kalpiem un kalponēm, lai caur mūsu lūgšanām viņi saņem žēlsirdību, pēc kuras vienmēr ir ilgojušies. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.
Pārpublicēts no www.katolis.lv