Jau esam apskatījuši Svētā Gara dāvanas, augļus, esam rakstījuši par kristību Svētajā Garā. Paturam cerību, ka tas ir kalpojis lasītāju ticības padziļināšanai un garīgās dzīves izaugsmei. Turpinājumā centīsimies aplūkot jaunu sadaļu ticības mācībā – tikumus.
Gatavojot šo rakstu, ņēmu semināra laika mācību grāmatu morālteoloģijā, lai nedaudz atsvaidzinātu kādas lietas. Morālteoloģijā ir ļoti smalks tikumu iedalījums dažādās grupās pēc to izcelsmes un pēc tā, ko tie ietekmē. Nekavēsimies pie šiem smalkumiem, bet turpmākajos avīzes numuros iedziļināsimies tajos tikumos, kuri minēti katehismā, kas tiek izmantots katehizācijā.
Atverot katehismu, atrodam ļoti vienkāršu tikumu iedalījumu: trīs dievišķie tikumi un četri pamattikumi. Tomēr, pirms pievērsties pašiem tikumiem, jānoskaidro – kas ir tikums.
Katehismā atrodam tikuma definīciju: atkārtojot kādu labu darbu, iegūstam labu ieradumu jeb tikumu. Tātad, lai iemantotu mūžīgo dzīvi, nepietiek tikai sargāties no ļauna, nepietiek nedarīt sliktu, bet jācenšas darīt labus darbus, cik tas ir mūsu spēkos un spējās, darīt to, kas ir patīkams Dievam. Katehisms min arī trīs Dievam vispatīkamākos darbus: Dieva godināšana, gandarīšanas darbi un tuvākmīlestības darbi. Tas cieši sasaucas ar aicinājumu, kas izskan Lielā Gavēņa laikā: lūgšana, gavēnis un dāvanu došana trūcīgajiem. Bieži darot labus darbus, iegūstam šos labos ieradumus, kurus sauc par tikumiem. Ikvienā cilvēkā, kas radīts pēc Dieva attēla un līdzības, ir zināmi spēki, tieksmes, kas nāk no Radītāja. Šīs tieksmes ir labas, jo tās kalpo cilvēkam, lai viņš varētu dzīvot un cilvēku dzimums varētu turpināties. Tomēr prāts un griba, pateicoties pirmdzimtajam grēkam, ir vāji un ne vienmēr spēj apvaldīt šīs spējas, un tās var pārtapt par iekāri. Tā slikti apvaldīta tieksme, kas ir Dieva dāvana un ir laba, var kļūt par iekāri, pār kuru cilvēks vairs nevalda, un to sauc par netikumu. Sv. Augustīns ir teicis: “Tikums ir tas, ko cilvēks dara kaislīgi; netikums ir tas, no kā viņš kaislības dēļ nespēj atteikties.” Kā jau iepriekš minēts, tikums ir labu darbu ieradums. Bet kāda ir atšķirība starp labu darbu un tikumu? Kādēļ divi nosaukumi? Ikviens cilvēks kādu reizi var būt labs, var būt pat ļoti labs, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš ir tikumīgs. Labs darbs kādā konkrētā situācijā cilvēku nepadara tikumīgu. Arī cilvēks ar lieliem netikumiem ir spējīgs uz kādu labu darbu, iespējams, pat varonīgi labu darbu, bet tas nenozīmē, ka viņam piemīt kāds tikums. Tikuma definīcija skaidri norāda, ka tikums ir tas, ko mēs praktizējam ilglaicīgi, var pat teikt – nemitīgi. Viegli ir izdarīt labu darbu, bet būt labam 24 stundas diennaktī 7 dienas nedēļā ir daudz grūtāk, tas prasa piepūli. Var būt arī otrādi – cilvēks, kurš jau ir ieguvis tikumu, var izdarīt arī smagu grēku, bet tas vēl nenozīmē, ka viņš ir zaudējis tikumu.
Katoliskās Baznīcas katehisms 1810. un 1811. punktā skaidro: “Cilvēciskos tikumus, kas iegūti audzināšanas, pārdomātas rīcības un neatlaidīgas piepūles rezultātā, šķīstī un paaugstina dievišķā žēlastība. Ar Dieva palīdzību tie norūda raksturu un attīsta prasmi darīt labu bez īpašām pūlēm. Tikumīgs cilvēks ir laimīgs, ka var praktizēt šos tikumus. Grēka ievainotam cilvēkam nav viegli saglabāt morālo līdzsvaru. Kristus dāvātā pestīšana mums sniedz žēlastību, kas nepieciešama, lai mēs neatlaidīgi censtos iegūt tikumus. Katram vienmēr ir jālūdz šī gaismas un spēka žēlastība, jāpieņem sakramenti, jāsadarbojas ar Svēto Garu, jāseko Viņa aicinājumam mīlēt labo un izvairīties no ļaunā.”
Tā mēs redzam, ka tikumu iegūšana nav tikai cilvēka darba rezultāts, bet to pamudina un pastiprina Dieva žēlastība. Var teikt, ka Dievs zināmā mērā mūsos to ir iesējis, līdzīgi kā savu Vārdu, par ko runā Kristus Lūkasa evaņģēlijā: “Izgāja sējējs savu sēklu sēt…” (Lk 8,5). Dievs mūsos labo tieksmi ir ne tikai iesējis, bet arī stiprina, kad mēs cenšamies to pilnveidot, kad pieliekam pūles. To skaisti raksturo cita līdzība par talentiem (Mt 25,14–29). Cilvēki tika apdāvināti ar nepieciešamo talentu – tieksmi, tomēr ne visi lietoja, nopūlējās, lai tas dotu kādu labumu. Mūsos ir iesēts, bet no mums tiek gaidīts darbs, piepūle. Katehisms arī norāda, ka tam, kurš ir piepūlējies un strādājis, tam ar Dieva žēlastības palīdzību tikumiskā dzīve jau nāk ar zināmu vieglumu – līdzīgi kā līdzībā par talentiem – kam ir, tam tiek dots (Mt 25,29).
Jau minējām, ka ir trīs dievišķie tikumi un četri pamattikumi. Dievišķie tikumi ir: ticība, cerība un mīlestība. Domāju, ka nevienam no mums nav sveša apustuļa Pāvila Pirmā vēstule korintiešiem un tieši trīspadsmitā nodaļa, kurā lasām Augsto mīlestības dziesmu. Šīs nodaļas jeb dziesmas beigās ir teikts: “Bet tagad paliek ticība, cerība un mīlestība, šīs trīs, bet lielākā no tām ir mīlestība.”(1. Kor 13,13). Apustulis Pāvils atgādina, ka šie trīs tikumi ir viscēlākie, no kuriem vislielākais ir mīlestība. Dievišķie jeb, kā vēl tos sauc, teologālie tikumi pāri visam attiecas tieši uz Dievu, tie palīdz veidot attiecības ar Trīsvienīgo Dievu, to “avots, cēlonis un mērķis ir Dievs – Vienīgais un Trīsvienīgais”. Šie tikumi ir pārējo tikumu dzīvība, Dieva doti, lai ticīgie rīkotos un dzīvotu kā patiesi Dieva bērni un tādā veidā iemantotu mūžīgo dzīvi. Lai veicinātu šos tikumus, ir apzinīgi un dievbijīgi jālūdzas, uzticīgi un paļāvīgi jāpilda Dieva griba, kā arī nav jābaidās apliecināt savu ticību vārdos un darbos.
Pamattikumi ir četri: apdomība, taisnīgums, stiprums (drosme) un mērenība. Tos vēl sauc par galvenajiem jeb kardinālajiem tikumiem. Tas ir tādēļ, ka šie četri tikumi ir pamatā vēl citiem tikumiem. Šos tikumus mēs arī atrodam Svētajos Rakstos, un tie tiek izcelti kā nepieciešamie cilvēka rīcību regulētāji un vada tās saskaņā ar prātu un ticību. Tie palīdz sakārtot arī cilvēka jūtas.
...Turpmākajos centīsimies tos aplūkot plašāk.
Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Laikraksta "Nāc", Nr. 112
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Foto: trīs teoloģiskie tikumi-cerība, mīlestība, ticība