Turpinājums Jēzus un Marijas Dominikāņu māsas misionāres Diānas Jaks OP rakstam "Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija".
Četri Svēto Rakstu slāņi
Vārdu nevar iekļaut savas ieceres robežās. Tas vienmēr ir neizdibināms, tādēļ grib, lai mēs pārkāptu savus horizontus un ieietu mīlestības attiecībās, it kā mēs ar Viņu satiktos pirmo reizi. Nelasīsim tekstu, ejot īsāko ceļu – uzreiz meklējot garīgos labumus jeb to pieredzi, ko jau gaidām, it kā mēs lasītu tekstu jau ar gatavām atbildēm. Vārds manī var piepildīt ilgas, kuras man vēl nav zināmas, jo esmu ierobežota radība.
Ir vēl kāds iemesls, kādēļ vārds ir neizdibināms. Es pats esmu šis iemesls! Es ar savu mainīgo garastāvokli, kurā katru reizi lasu vārdu. Vārds pats ir nemainīgs kā debesis, bet es – cilvēks – mainīgs kā smiltis. Ko tas nozīmē? Vienmēr, kad Svētajos Rakstos atveru to pašu tekstu, es to nekad neatveru tādā pašā garastāvoklī, savā pieredzē, pašsajūtā, ilgās. Katru reiz atveru Dieva vārdu citā savas dzīves kontekstā. Jo vairāk mana sirds un prāts ir brīvs, kluss, jo plašāk paveras mans horizonts. Ja manī ir dusmas, greizsirdība, iekāre, skumjas vai mani nospiež tukšuma sajūta, tad droši vien Vārds manī nerunās ar spēku, kas palīdz atvērties Dieva vārdam. Mūsos ir vēl daudz tādu kaktu, kurus neapzināmies un kas traucē būt atvērtiem Dieva vārdam. Bet visus šos kaktiņus zina Vārds, jo Viņš zina mūsu sirds nodomus. Tā mūsos ir “misijas zeme”, kurā Evaņģēlijs vēl nav zināms, jo tur nedomājam evaņģēliski.
Bet kādā veidā lasīt Dieva vārdu, ja neesam Bībeles pētnieki un lietpratēji? Vispirms ļoti svarīgi ir atcerēties, ka darbs ar tekstu ir cieši saistīts ar darbu ar sevi. Kad meditējam vārdu, tas izpēta patiesību par mums. Kad aizslēdzam savu sirdi Dieva vārdam, tad aizslēdzam to arī patiesībai par sevi.
Dieva vārda konteksts
Kas slēpjas zem skaitļiem 10, 38–42 Lūkas evaņģēlijā? Lai pareizi izprastu tekstu, ir jāuzzina tā konteksts. Kādēļ svētais Lūkass šo tekstu ievietoja tieši 10. nodaļā? Kādēļ ne citā vietā? Dažus pantus iepriekš lasām, ka Jēzus devās uz Jeruzalemi. Viņš devās turp, kur cieta, nomira un augšāmcēlās, piedzīvoja visus cilvēka dzīves noslēpumus. Bet kā sākās Viņa ceļš? No ļoti nepatīkamas situācijas: Jēzus iet cauri Samarijas pilsētai, kurā grib atpūsties, bet samarieši Viņu nepieņem. Kādēļ tas ir svarīgi? Tādēļ, ka, lasot tekstu par sastapšanos ar Martu, redzam, cik ļoti viņa cenšas, rūpējas, lai Jēzu uzņemtu. Konteksta sākumā ir ļoti svarīgs fakts – Jēzus netika pieņemts, kaut gribēja apmeklēt kādu māju Samarijā, bet Martas un Marijas mājā Viņu uzņēma ļoti viesmīlīgi. Šie notikumi atklāj faktu, ka Jēzus ir pieņemts un arī nepieņemts.
Cits konteksts stāsta, ka pirms tikšanās ar Martu un Mariju Jēzus tikās ar rakstu zinātāju, kurš, pie Viņa atnācis, jautāja: “Kas man jādara, lai es tiktu pestīts, lai sasniegtu mūžīgo dzīvi?” (Lk 10,25) Šis jautājums ir par vissvarīgāko – mūžīgo dzīvi. Jēzus atbild caur līdzību, ko sniedz Martai: “Marija izvēlējās labāko daļu, kura viņai netiks atņemta.” (Lk 10,42) Konteksts ļauj saprast vēsts būtību jeb kvintesenci. Ja kāds mēģina pastāstīt kādu svarīgu notikumu, tad bieži stāstījumu sāk ar notikuma kontekstu. Reizēm klausoties kļūstam nepacietīgi un gaidām, kad beidzot tiks pateikts svarīgākais. Uzmanīgi klausoties stāstītajā līdz beigām, pamazām saprotam arī konteksta nozīmi. Ja ievadā nebūtu bijis konteksts, varbūt mēs nemaz nesaklausītu to, kas tika pateikts pašās beigās. Tieši tā dara sv. Lūkass. Viņš pamazām mūs ved līdz vissvarīgākajam “akordam” – Jēzus atbildei uz rakstu zinātāja jautājumu. Teikdams: “Marija izvēlējās labāko daļu, kura viņai netiks atņemta,” Jēzus atklāj visa iepriekšējā konteksta būtību – šī daļa var būt pieņemta vai nepieņemta, uzņemta vai atmesta, ievainota vai nogalināta, apsmieta vai mīlēta. Šī daļa ir pats Jēzus, kurā Marija klausījās ar tik lielu mīlestību. Šādi skatoties, esam atraduši “atslēgu”, kas palīdzēs dziļāk saprast evaņģēlija vēsti un visu stāstu.
Dieva vārda “auduma” struktūra
Burti veido vārdus, kas savukārt veido tekstu – “audumu”, kurā atklājas ļoti skaists attēls. Ja tekstā trūkst kādu burtu – “diegu”, tad rodas caurums. Reizēm iznāk, ka lasām tādu “cauru” tekstu, jo visu nezinām, nesaprotam. Dievs pacietīgi šos “caurumus” aizlāpa. Neviens tulkojums nespēj nodot pilnībā tālāk oriģinālajā tekstā atklāto, tāpat kā jebkurš kopēts audums nav tas pats, kas oriģināls.
Pievērsīsim uzmanību tam, ka Lūkass akcentē Jēzus uzaicināšanu mājās. Jēzus apmeklē daudz cilvēku: savus radus; Pēteri viņa mājā, kur dziedina sievasmāti; Viņš vakariņo ar farizeju Sīmani, apmeklē Zaheju Jērikā. Caur to Lūkass vēlas pateikt, ka Jēzus, kuram ticam, ir Tas, kurš ļauj sevi uzaicināt un dodas turp, kur tiek aicināts.
Jēzus nemitīgi atrodas ceļā, kas simbolizē arī sava veida nepastāvīgumu. Viņš apmeklē katru cilvēku, bet evaņģēlists Lūkass mūs pārsteidz, aprakstot Jēzus ciemošanos pie divām sievietēm. Mūsdienās tas var šķist pavisam ierasti, bet Jēzus zemes dzīves laikā tas bija pārsteidzoši! Lūkasam patīk kontrasti, provokācijas. Jēzus neieradās pie Martas un Marijas, lai paēstu, kaut noteikti priecājās par Martas sagatavoto cienastu. Jēzus cenšas sludināt vārdu, ar kura palīdzību dziedināja, uzmodināja no miroņiem vai piedeva grēkus. Kādēļ šeit Viņš ar vārdu ir atnācis pie divām sievietēm? Sievietes tajā laikā bija izslēgtas no Toras lasīšanas, viņas nedrīkstēja piedalīties liturģiskajos dievkalpojumos sinagogās un svētnīcās. Lūkass par to raksta, lai mums atklātu, ka Jēzus apmeklē ikkatru cilvēku. Viņš salauž mūsu priekšstatus, pārkāpj robežas, neviens netiek diskreditēts.
Marta pieņēma Jēzu
Grieķu valodā “Marta” nozīmē ‘kundze, mājas saimniece’. Oriģinālajā valodā netiek lietots ciema nosaukums nav arī vārda “mājās”, bet ir tikai – “pieņēma”. Tas ir mūsu katra ciems un māja. Marta droši vien ir vecākā māsa, jo ir mājas saimniece. Pēc tam evaņģēlists vairāk raksta par Mariju. Lasām: “Marija apsēdās pie…”, šeit “pie” nozīmē ļoti tuvu – pie Jēzus kājām. Apustuļu darbos Sauls sēdēja pie Gamaliēla kājām. Tādā veidā Lūkass mums pavēsta, ka Marija ir īsta mācekle. Māceklis ir tas, kurš seko savam skolotājam un ir ciešās attiecībās ar to, kurā klausās.
Bet kur tajā laikā ir Marta, kamēr Marija sēž un klausās Jēzū? Marta ir aizņemta darbos, bet neaizmirsīsim, ka viņa to veic Jēzum. Ja mēs varētu šo Rakstu vietu lasīt oriģinālajā valodā, tad tur tiktu lietoti vārdi: Marta bija sarauta. Tālāk lasām, ka viņa “nostājās”, kas nav mazsvarīgi. Pēkšņi Marta piebremzē, jo pirms tam ir skrējusi. No grieķu valodas vārds “epistaza” nozīmē ‘virs, augstāk, pāri’. Evaņģēlists Lūkass ir lielisks psihologs, interpretējot cilvēku pārdzīvojumus. “Nostāties virs” ir augstprātības raksturojums. Tā Lūkass redz abas sievietes – vienu pie Jēzus kājām, otru – nostājušos augstāk.
Tad atskan Martas izteiktie vārdi: “Kungs, vai Tev nerūp…?” Līdz šim evaņģēlija tekstā nebija dialoga, katrs pildīja savu uzdevumu – Jēzus runāja, Marija klausījās un Marta rosījās. Martas teiktais atklāj, ka viņā tajā brīdī “plosās vētra”, jo šos pašus vārdus: “Vai Tev nerūp?” izsaka apustuļi, esot laivā, kad sākās vētra. Kas, pēc Martas domām, Jēzum nerūp? Tas, ka Marija ir atstājusi viņu vienu, un Marta par to runā tā, it kā Marijas tur nemaz nebūtu.
Diāna Jaks OP
Laikraksts "Nāc", Nr.113
Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija (I)
Pārpublicēts no www.katedrale.lv