Pārdomas par jēgas meklējumiem korona vīrusa ietekmētajā pasaulē
Savās domās dalās Jānis Meļņikovs SJ.
“Dievs mūsu baudās čukst, runā mūsu sirdsapziņā, bet kliedz mūsu sāpēs.” / K. S. Lūiss
Es negribu visu atbildību novelt uz Dievu vai arī - visu izskaidrot ar Dievu, vai, gluži pretēji, ar Dieva trūkumu. Cilvēks ir būtne, kas vienmēr meklē jēgu. Bet kas notiek, ja jēgas nav? Ja jautājums par to, kāda tam ir jēga, izrādās nepareizs jautājums? Varbūt lietas vienkārši notiek, jo tā tas vienkārši ir sanācis (šobrīd ir tikai spekulatīvi minējumi par vīrusa izcelsmi). Varbūt jautājums, kas mums ir jāuzdod, ir pavisam cits – kā tālāk dzīvot?
Izklīdinātas ilūzijas
Sāpes sadragā visas ilūzijas par to, ka viss ir labi. Tās sadragā arī ilūziju, ka mums un mūsos viss jau ir un neko vairāk nevajag. Un vēl – sāpes liek mums izdarīt apzinātu izvēli un novērtēt to, ko izvēlamies. Tās liek mums, līdzīgi kā mazajam princim, ieraudzīt, ka patiesi svarīgais mūsu dzīvē nav acīm saskatāms. Šīs var skanēt kā banāls izteikums līdz brīdim kā šis, kad reāli tiekam ierobežoti un apdraudēti, jo vairāk, ja slimība mūs pašus ir skārusi.
Šī brīža sāpes un ciešanas ir neiespējami ignorēt, jo tās skar ikvienu cilvēku – kā veselo, tā slimo –, jo apdraud to, kas mums ir visdārgākais. Dzīvību, brīvību un tos, kurus mīlam. Šai brīdī ikviena atsauce uz Dieva visvarenību var šķist kā muļķība, kas izsauc nievas un naidu. Kāpēc tā notiek, ja Tu esi tik varens? Un atbilde, ja tā negrib būt naiva, ir tikai klusums. Ir jautājumi, kas nav domāti, lai dotu pārliecinātu atbildi, bet gan lai jautātu un meklētu. Lai, atsaucoties uz “Dievu”, mēs neizvairītos uzdot būtiskākos jautājumus un meklēt atbildes.
Bībele nemitīgi izaicina meklēt tālāk
To mēs redzam arī Bībelē. Tur bieži tiek dotas dažādas atbildes uz šiem jautājumiem par ciešanām un jēgu, bet tāpat tā vienmēr visu laiku atgriežas pie meklējumiem tā, it atbilde nebūtu saņemta. Piemēram, var sākt ar radīšanas stāstu, kur vaina ir Ādama un Ievas neuzticība Dievam (1 Moz 3. nodaļa) kā rezultāts ir ciešanas. Citviet tas ir stāsts par kaut kādu nolemtību, apzinoties, ka uzticība Dievam tev nesīs ienaidniekus un pastāv cīņa starp labo un ļauno, cīņa ar sātanu (1 Jņ 3, 12; Īj 2, 3; Mt 15, 22; Ap. d. 9, 4).
Bet vienlaikus tas liek apzināties, ka pat visdziļākajās ciešanās mums ir pieejama realitāte, kas var dot mierinājumu. Viss nebeidzas ar ciešanām un nāvi, bet tam seko kaut kas jauns un labāks. Sekošana Jēzum, uzticība, sava krusta pieņemšana, paļāvība, ka Dievs izpildīs savu solījumu par mūžības iemantošanu caur ciešanām (Mk 8, 34; Rom 5, 3-5; Rom 8, 1.18; 2 kor 4, 17). Ciešanām raksturīga ir īpašību nostiprināšana un iesakņošanās Dieva realitātē (2 kor 1. nodaļa). Bet 22 psalma vārdi “Mans Kungs, mans Kungs, kāpēc tu mani atstāji” laužas no sirds un izsaka cilvēces realitāti, kas ir ciešanu nomākta. Bībele meklē atbildes, nevis dod nešaubīgu atbildi par ciešanām un aicina mūs darīt to pašu.
Meklēt jaunus veidus, kā dzīvot
Ja tas ir Dievs, kas kāda mērķa vadīts to visu pieļauj, tad es nedomāju, ka tas notiek tādēļ, lai mēs tā vienkārši noklusinātu visus sevī esošos jautājumus, nemieru un bailes, vienkārši iekūņojoties savās stereotipiskajās paražās un tradīcijās. Bet drīzāk – godīgi meklēt atbildes un risināt problēmas. Piemēram, Baznīca to dara, atceļot publiskos dievkalpojumus un radoši izmantojot interneta piedāvātās iespējas, lai tādā veidā būtu kopā ar cilvēkiem, lai gan daudziem tas šķiet izaicinošs pavērsiens ticības ceļā. Tāpat ir dažādas sabiedrības iniciatīvas - piedāvājot palīdzību produktu piegādē karantīnā esošajiem, atlaides medicīnas darbiniekiem mobilo sakaru lietošanai, skolniekiem piedāvājot datorus attālinātas mācīšanās nodrošināšanai. Tas viss parāda, ka mēs spējam būt labāki, izpalīdzīgāki un radošāki, nekā dažreiz paši domājam. Ciešanās cilvēki kļūst cilvēcīgāki.
Nevajag slēpties un bēgt no tā, ka sāpes iedragā cilvēku tā esības būtībā. Ciešanas izaicina ierastos pieņēmumus un veidus, kā lietas notiek. Un, iespējams, caur sāpēm paveras iespēja mūsu pasaules uzbūves sāpju radītajās plaisās iespēju iespraukties kaut kam Lielākam. Vai tā varētu būt sāpju jēga – sagraut ierasto dzīvesveidu, izpratnes un pieņēmumus? Varbūt! Bet, iespējams, no mums pašiem ir atkarīgs tas, kāda tam visam jēga un vai vispār tam būs jēga. Ciešanas pašas par sevi var būt arī bezjēdzīgas.
Drosme, kas mudina uz rīcību
Kad pieminēju Lielāko, es ar to nedomāju mītisku patiesību kapitulējošu pieņemšanu. Rabīns Sakss (Rabai Sacks) ir teicis, ka ļaunums ir cilvēces stāvoklis, kas ir nepilnīgs un ciešanu pilns, bet pasaulei tādai nav jābūt, tā apgalvo rabīniskā un tātad arī bibliskā tradīcija. Ticība dzimst šajā plaisā, ko rada sāpes, ciešanas, nepilnības un grēks. Šī ticība nav vis bezspēcīga pakļaušanās notiekošajam, bet ticība kā protests un drosme, kas izsauc rīcību. Tas nav filozofisks jautājums, bet gan ļoti praktisks – pasaule, kas ir ļauna, ar cilvēka darbību, labu žestu, palīdzību, žēlsirdību var kļūt par to, kam tai ir jābūt. Pasaules ļaunais stāvoklis nav tas, kādai pasaulei ir jābūt, un ar cilvēcisku rīcību varam par reālu darīt tādu pasauli, par kuru sapņojam. Turklāt ticība nav nedrošības neesamība, bet gan ticības saistību uzņemšanās par spīti nedrošībai un neskaidrībai. Tā ir stāšanās pretī ļaunumam un nepadošanās izmisumam, izvēloties labo.
Negribētos domāt, ka Dievs to visu tagad būtu devis, lai mēs mācītos vai iepazītu Dievu, vai lai pievērstos Dievam. Bet, ja šāda situācija pastāv, tad kādēļ nemācīties? Skaidrs ir viens – tāpat kā labos un skaistos mirkļus, notikumus un lietas mūsu dzīvē mēs ne vienmēr kontrolējam, tā ir arī ar sliktajiem brīžiem, ciešanām, nepatīkamo un visu pārējo, par ko mēs pat negribētu iedomāties. Taču tas, kā mēs to izmantosim, ir gan atkarīgs no mums. Vai tā vietā, lai padotos izmisumam, bailēm un nomāktībai, mēs rodam spēkus stāties pretī bailēm, bezcerībai un ļaunumam? Tā ir mana izvēle, lai cik dažubrīd grūta tā nebūtu. Tā vietā, lai es būtu dusmīgs, saīdzis, nomākts un nelaipns, varu izvēlēties būt laipns, saskatīt labo, smaidīt, domāt, runāt un darīt labo. Šodien ir tā diena, lai izdarītu savu izvēli.
Kā dzīvot tālāk?
Rīcības plāns? Pašizolēties fiziski, bet, izmantojot tehnoloģijas, saglabāt kontaktus ar visiem, kas ir tuvi un svarīgi. Pamēģināt meditāciju, ja tas vēl nav darīts, un neļauties izmisumam, bet veltīt laiku sev. Ja ir garlaicīgi, paklausīties “Eksperimentālo sarunu” podkāstu. Mazgāt rokas, kad vajag (un kad nevajag). Īstenot visus piesardzības pasākumus, kādi ir ieteikti. Pildīt savus darba pienākumus. Būt kopā ar ģimeni. Ēst šokolādi, dzert vīnu (1 Tim 5, 23). Skatīties komēdijas. Vienkārši baudīt dzīvi tādu, kāda tā mums ir piespēlēta, jo vēsture rāda, ka tas vēl nav pasaules gals.
Foto: Jānis Meļņikovs
Pārpublicēts no www.katolis.lv