Šodien dzirdētie lasījumi, mūs aizved pie notikumiem, kas norisinās ļoti ātri pēc Jēzus nāves un augšāmcelšanās. Tie mūs iepazīstina ar to, kas notiek mācekļu kopienā, kopš Jēzus vairs nav klātesošs. Ikreiz lasot Jāņa evaņģēliju, lūgsim žēlastību saprast, ko Dievs mums vēlās pateikt, pasniedzot šo Jāņa mācību. Atcerēsimies, ka viss, ko mēs saņemam Atklāsmē no Dieva, domāts tam, lai mēs varam aizvien lielākā mērā ņemt dalību Dieva dzīvē. Tāpēc pakavēsimies pie dzīvā Dieva Vārds.
Ievadā paraudzīsimies uz apstākļiem – gan iekšējiem, gan ārējiem, kādos atrodas apustuļu kopiena. Tātad, Apustuļi ir nobijušies, viņi ir aizvadījuši traģisku nedēļu – kopš svinīgās ienākšanas Jeruzalemē, kad viss izskatījās tik daudzsološi, ar Pashas maltīti, kas viņus vēl vairāk vienoja, līdz Jūdas nodevībai, kad lietas ieņem citu notikumu gaitu un savu kulmināciju sasniedz personas, uz kuru cer, ka viņš ir Mesija, Dieva Dēls, nāvē. Visi cer, ka Jēzus ir tas, kas viņus atbrīvos. Jautājums: no kā? No romiešiem? No vardarbības un apspiešanas? Īsti nav skaidrs, bet Jēzus taču vienmēr bija atklāts un par savu misiju runāja skaidri. Bet tik un tā klausītāji viņu pārprasta un paši pielāgoja Jēzus vārdus savām ilgām un cilvēciskajai izpratnei.
Apustuļi dreb bailēs par savu dzīvību, ja gadījumā viņi tiek pieskaitīti Jēzus sekotājiem un notiesāti par to. Viņi, šī vīra vārdam paklausot, atstāja visu, un ko lai dara tagad, kad viņa nav? Bet tomēr izskan ziņa, ka viņš ir dzīvs! Kā tas var būt, ja daži no viņiem bija liecinieki tam, ka Jēzus miesas tiek guldītas kapā? Bet neskatoties uz to apgalvo, ka Jēzus ir dzīvs, jo kaps ir tukšs. Vai tik ne viņi paši tiek vainoti šādā sabotāžā? Jānis šos apstākļus raksturo vienā frāzē, kas izsaka visu: „bailēs no jūdiem, viņi atradās aiz aizslēgtām durvīm”. Bailēs no tā, ko viņu pašu ļaudis var tiem nodarīt.
Turpinām. Tagad arī mēs zinām, ka durvis ir aizslēgtas, bet Jēzus „nostājās viņu vidū”. Šis fakts jau pats sevī nonāk pretrunā un nav prātam aptverams. Kā Jēzus varēja ienākt telpā? Mēs dzirdam, ka ienākot Jēzus tos sveicina jūdiem ierastajā veidā: Shalom aleikhem! – „miers, lai ir ar jums”, ko mēs šodien varētu pielīdzināt sveicienam: sveiki! Bet Jēzus šo sveicienu atkārto, lai tas netiktu pārprasts, jo tajā ir ielikts, kas vairāk. Jēzus mierina viņu satrauktās sirdis – kliedē neziņu un bailes dāvājot tiem dievišķu mieru.
Tas, ka apustuļi neatpazīst Jēzu, mums liek domāt, ka viņš izskatījās savādāk pirms augšāmcelšanās, jo viņi taču pavadīja savas dzīves pēdējos trīs gadus kopā ar savu Mācītāju. Jēzus viņiem atklāj savas rētas – naglu caurumus rokās un kājās un uzšķērsto sānu, caur kurām tie ir saņēmuši neizmērojamu dāvanu. Pēc tām Apustuļi Jēzu atpazīst un priecājas par viņa klātbūtni.
Tagad mēs zinām, ka Vasarsvētki vēl nav pienākuši, kad Svētais Gars nonāk pār apustuļiem, bet evaņģēlists Jānis saka, ka Jēzus šajā pašā reizē dveš uz apustuļiem un dod viņiem mandātu. Jāņa teoloģijā tam ir sava īpaša nozīme – dvaša jeb elpa ir jaunās radības simbols, kā to lasām Radīšanas grāmatā, kad Dievs Ādama nāsīs iedvesa dzīvību. Pēc tā Apustuļi saņem garu, kas dod spēku, kā Jēzum, piedot grēkus. Tagad Dieva Gars darbojās caur Apustuļiem.
Esam jau gandrīz galā, bet mūsu stāsts turpinās vēl pēc astoņām dienām. Esam liecinieki līdzīgai situācijai. Mācekļi aiz slēgtām durvīm un Jēzus atkal nostājas viņu vidū. Šoreiz gan viņiem ir pievienojies Toms, kas nespēj noticēt tam, ko stāsta pārējie viņa biedri. – gluži tāpat, kā tik daudzi kas šodien lasa Evaņģēliju un netic – nepieņem Apustuļu atstāto mantojumu. Toms grib redzēt un pats iztiesāt ticēt tam vai ne. Tad nu lūk, šķiet Jēzus jau zin, ka Toms ir viņu vidū, tāpēc vēršas tieši pie Toma un izkliedē viņa šaubas. Skatot savām acīm, ko Jēzus ļauj viņam redzēt, Toms iesaucas: „mans Kungs un mans Dievs” – tā ir pirmā norāde evaņģēlijā, kurā Jēzus tiek identificēts ar Dievu. Tas ir ārkārtīgi nozīmīgs solis, jo jūdiem viss bāzējas uz vienas vienīgas premisas, ka ir viens Dievs un izmainīt šo konceptu, nozīmē pieļaut herēziju augstākajā pakāpē. Toms ir tas, kas Jēzū atklāj Dievu. Jēzus vairs neko nesaka uz šo apgalvojumu, vienīgi atzīmē to, ka tie, kas ietic neredzēdami, ir vairāk svētīti.
Jāņa evaņģēlijs ir tuvu savam nobeigumam. Jānis saka, ka evaņģēlijs varētu saturēt visu, ko Jēzus ir teicis vai darījis, bet tas, kas ir izvēlēts un atklāts, ir pietiekami, lai izbeigt Toma šaubas – lai pārliecināt neticīgo. Ir gana, lai ieticēt Jēzum, un iegūt dzīvi, ko dāvā Jēzus. Iespējams tieši tāpēc mums ir četri evaņģēliji, kas ne vienmēr sakrīt viens ar otru. Balstīti uz mutvārdu tradīciju un izplatījušies dažādās Austrumu pasaules daļās, pierakstītāji izvēlējās lietas, kas vislabāk var palīdzēt panākt to, kas ir vairāk vajadzīgs konkrētajos apstākļos atklājot Jēzus dzīvi. Viss, ko viņi min kā faktus, ko izvēlās, kādus nostāstus atstāj, kuras līdzības patur, atbilst teoloģiskiem apsvērumiem – lai atbalstīt to ticību, kas jau ir ieticējuši un palīdzēt neticīgajiem atbrīvoties no sava stāvokļa.
Mums vienmēr jāpatur prāta, ka Jēzus augšāmcēlās no mirušiem un viņš dod jaunu dzīvi, lai mēs to svinētu. Tāpēc gribu teikt, ka būt kristietim nenozīmē svinēt savu kristīgo piederību vienu stundu svētdienā. Tam ir jākļūst daļai no mums, daļai no mūsu dzīves, ko neatdalām no pārējā laika, gluži kādi bija pirmatnējās Kristus Baznīcas locekļi – ticības liecinieki. Mums ir dots pietiekami, lai mēs varētu dzīvot no ticības un ticībā mīlēt Dievu. Līksmosim par to, ko esam saņēmuši.
Foto: www.vaticannews.va