Labā Gana svētdiena

Laba GanaŠajā Lieldienu svētdienā mēs pieminam Kristu kā Labo Ganu – šo tradīciju Baznīcā uzsāka pāvests Pāvils VI 1963. gadā. Šodien visa Baznīca lūdzas par aicinājumiem uz priesterību.

Mūsdienās daudzās zemēs ir jūtams aicinājumu trūkums. Ir daudzas diecēzes, kurās jau ilgu laiku nav iesvētīts neviens priesteris. Starp ticīgajiem un pat starp priesteriem rodas jautājums: vai tiešām aicinājumi Baznīcā izsīks? Cilvēciski, vērojot notiekošo, varētu domāt, ka mazinās alkas pēc Dieva un Baznīcas dzīve zaudē savu dedzību.

Tas nav nejauši, ka Labā Gana svētdienu svinam tieši Lieldienu laikā. Kristus augšāmcelšanās ir kā droša zīme tam, ka Dievs ir dzīvs, un tam, ka Viņš vienmēr paliks ar mums. Dievs pats izveidoja savu Baznīcu, un Viņš arī nepārstās aicināt tajā strādniekus.

Dievs aicina, taču tie aizvien būs paši uzrunātie jaunieši, kas šo aicinājumu pieņems vai noraidīs.

Protams, varētu iebilst, sakot: “Ja es skaidri zinātu, kurp Dievs mani ved, es droši ietu, bet diemžēl es to skaidri neredzu.” Daļa cilvēku atrod savu aicinājumu jau tad, kad vērīgi ieklausās savā sirds balsī un pareizi novērtē savas spējas. Taču daudzi arī pēc izdarītās izvēles aizvien jūtas nedroši. Nedrošības iemesls vispirms ir jāmeklē tajā, ka trūkst ticības un paļāvības uz Dievu. Mēs gribam zināt visu daudzus gadus uz priekšu, mēs prasām no Dieva tādas garantijas, kādas Viņš nav paredzējis mums dot. Dievs ir Labais Gans. Tas ir Viņš, kas mūs vada. Ja avs zinātu, kurp gans viņu vēlas vest, tā nesekotu gana pēdās, bet aizsteigtos tam pa priekšu, bet tad nesaprātīgo avi varētu saplosīt plēsīgi zvēri vai laupītāji.

“Kungs mani vada, man nekā netrūkst,” saka psalmists. Ir labi, ja cilvēkam dzīvē ir izveidojusies šāda pārliecība – ka, esot kopā ar Dievu, viņam nekā netrūkst. Nonākt līdz šādai pārliecībai ir ļoti svarīgi, jo no prasmes paļāvīgi sekot Dieva vadībai ir atkarīgs tas, cik sekmīgi izdzīvosim savu aicinājumu un cik svētīgs būs mūsu dzīves gala iznākums.

“Kas nebija manos plānos, tas bija Dieva plānos. Un, jo biežāk to piedzīvoju, jo dzīvāka manī kļūst pārliecība, ka, Dieva acīm raugoties, nejaušību nav,” ir teikusi svētā mocekle Edīte Šteina.

Kad esam iemācījušies savus mērķus vispirms nolikt Dieva priekšā un tikai pēc tam rīkoties, tad Dievs patiešām kļūst mūsu uzticamais padomdevējs un dzīves ceļa Labais Gans.
Kādā uzrunā priesteriem Jānis Pāvils II sacījis šādus vārdus: “Tieši Kristus priesterus ir iecēlis par ganiem. Un tas ir Viņš, kas apmeklē visas pilsētas un ciemus – dodas visur, kur priesteri tiek sūtīti pildīt savu priesterisko kalpošanu. Tas ir Kristus, kas māca, sludina Evaņģēliju un dziedina slimības un kaites visur, kur priesteris tiek sūtīts, lai kalpotu Evaņģēlijam un sniegtu sakramentus. Tas ir Kristus, kas pastāvīgi jūt līdzi cilvēkiem, kuri ir noguruši un izsalkuši kā avis bez gana.

Lūgsim Kristum vienu vienīgu lietu – lai katrs no mums prastu labāk atdarināt Kristus, Labā Gana, klātbūtni starp cilvēkiem mūsdienu pasaulē. Tas ir ļoti svarīgi mums, priesteriem, lai mēs nepadotos kārdinājumam domāt, ka neesam vajadzīgi, ka sabiedrībā esam kļuvuši lieki. Tā nav taisnība! Mēs esam vajadzīgi vairāk nekā jebkad iepriekš, tāpēc ka Kristus ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad iepriekš. Labais Gans ir vairāk nekā jebkad vajadzīgs mūsdienu cilvēkiem.”

Labā Gana svētdiena atgādina jaunekļiem nebaidīties atbildēt uz Dieva aicinājumu un sekot Viņam. Pļaujas lauks ir liels, bet strādnieku maz. Priesteris vienmēr būs nepieciešams, jo cilvēkam vienmēr būs nepieciešams Dievs. Cik daudz ir siržu, ko mierināt, kam dot jaunu cerību! Cik daudz ir Nikodēmu, kas nāk prasīt garīgu padomu! Cik daudz ir grēcinieku, kuri ilgojas dzirdēt piedošanas vārdus: “Es tevi atbrīvoju no taviem grēkiem.” Cik daudz ir slimo, kas gaida, lai viņiem uzliek rokas un lai aizlūdz par viņiem! Cik daudzi grib dzirdēt no priestera mutes vārdus, kam paši klusībā tic, bet zūd cerība, ka tie reiz piepildīsies. Cik daudzi ir izsalkuši pēc garīgās maizes, svētās Komūnijas, ko varam saņemt vienīgi caur priestera rokām!

Dvēseļu vajadzības ir lielas, taču strādnieki neradīsies nez no kurienes. Tie būs mūsu pašu bērni. Tāpēc pūlēsimies dāvāt bērniem vislabāko kristīgo un cilvēcisko audzināšanu, lai Dievs var no viņu vidus izvēlēties priesterus savam darbam dvēseļu labā. Amen.

Priesteris Daumants Abrickis
Parpublicēts no www.katedrale.lv