Marija, žēlsirdības Māte
No poļu val. tulkojis Oskars Jablonskis OP
Žēlsirdība ir “Radītāja un Pestītāja visvairāk apbrīnas vērtā īpašība” – rakstīja Jānis Pāvils II, savā brīnišķīgajā enciklikā “Dives in misericordia” (13), bet neviens virs zemes nepārdzīvoja to radikālāk un intensīvāk kā Vissvētākā Jaunava Marija.
Vecā derība, lietojot šo tik “mātišķīgo” jēdzienu, vienmēr atsaucās uz Dieva maigo mīlestību, uz radību, bet nekad neuzdrošinājās cilvēkam piešķirt “Dieva žēlsirdību”. Viss radikāli mainījās līdz ar Dieva iemiesošanos, kad Dieva žēlsirdība uz cilvēku atklājās tajā, ka Dievs cilvēkam ļauj kļūt par Viņa Māti un izjust fiziskās, iekšējās maigās, “žēlsirdīgās” jūtas. Tas nebūtu iespējams, ja Dievs kopš mūžības pats sevī nebūtu Dēls. Dievs nevarētu virs zemes saņemt šo mātišķīgo žēlsirdību, ja no mūžības nepastāvētu Dieva Persona, kas ir Dēls. Tādā veidā Kristus dzimšanas ikonā Māte var – kas ir neiedomājami – samīļot Dieva Dēlu, kurš tapa par Cilvēka Dēlu. Ikona kļuva par “no mūžiem apslēptu noslēpumu” (Rom 16,25). Lūk, žēlsirdībā bagātais Tēvs sūtīja savu Dēlu pie radības, kas caur Viņu un Viņā ir radīta. Bullā “Misericordiae vultus” pāvests Francisks rakstīja: “Izvēlēta būt Dieva Dēla Māte, Marija bija no mūžiem Tēva mīlestības sagatavota, lai būtu derības šķirsts starp Dievu un cilvēkiem. Tā glabāja savā sirdī dievišķo žēlsirdību pilnīgā vienotībā ar savu Dēlu Jēzu.” (24)
Nosaucot Mariju par žēlsirdības Māti, precīzi runājot, sakām, ka Viņa – cilvēciski, līdz pašiem savas esamības dziļumiem – pazīst Tēva apžēlošanas un Dēla noslēpumus. Tajā ir arī mums dots apsolījums, lai mēs visi būtu “dēli Dēlā”. Tātad Kristus dzimšanas dienā Marija turēja rokās visu Dieva Žēlsirdību, kaut gan pilnībā tā atklājās tikai Lieldienu noslēpumā. Atgādināsim skaistu sv. Jāņa Pāvila II meditāciju no enciklikas “Dives in misericordia” (9): “Marija ir vienlaikus tā, kura īpašā veidā, kā neviens cits, piedzīvoja žēlsirdību, bet vienlaikus arī īpašā veidā samaksāja par savu līdzdalību Dieva žēlsirdībā ar sirds upuri. Šis upuris ir cieši saistīts ar viņas Dēla krustu, kura pakājē bija viņai dots stāvēt Golgatā. Šis upuris ir savā veidā līdzdalība žēlsirdības parādīšanā, tas nozīmē, Dieva bezierunu uzticības savai mīlestībai parādīšanā, (..) šajā atklāsmē, kas galīgi piepildījās caur krustu. Neviens cits kā Krustā sistā Jēzus Māte neizdzīvoja krusta noslēpumu, šo satriecošo Dieva transcendentālā taisnīguma un mīlestības tikšanos, šo skūpstu, ko žēlsirdība deva taisnīgumam (sal. Ps 85,11). Tāpat neviens cits kā viņa, Marija, nepieņēma ar sirdi šo noslēpumu, Pestīšanas dievišķās dimensijas, kas piepildījās Golgātā caur viņas Dēla nāvi līdz ar mātišķīgās sirds upuri, līdz ar viņas galīgo “fiat”.”
Tomēr kā saistīt šos divus “fiat”, divus žēlsirdības piedzīvojumus: Kristus piedzimšanu un Lieldienas? Paskatīsimies uz Mariju Golgatā, tieši krusta pakājē, kur piesita viņas Dēlu. Mācekļi aizbēga, bet ar viņu palika tikai dažas uzticīgas un Jēzu iemīlējušas sievietes un Jānis, māceklis, kuru Jēzus mīlēja. Noteikti arī Mariju apņēma tumsība, kas pārklāja zemi, šausmīgās viņas Dēla mokas ievainoja viņas sirdi, bet dvēsele tika plosīta ar neizskaidrojamo debesu klusēšanu. Viņa zināja Jēzus ieņemšanas noslēpumu, zināja, ka Viņam ir tiesības saukt Dievu par savu Tēvu. Zināja, ka Viņam ir apsolīta valstība uz mūžiem. Bet šeit šķita, ka uz krusta Dēls veltīgi lūdzas. Jēzus teica: “Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” Marija zināja, ka tie ir psalma vārdi. Viņa varēja arī pievienoties šai lūgšanai, bet spēki bija beigušies, kad domāja par vārdiem, kas sekoja: “Taču Tu izvedi mani no mātes miesām, nodrošināji mani pie manas mātes krūtīm. Tev esmu padots jau no dzimšanas, no manas mātes miesām Tu esi mans Dievs. Nestāvi tik tālu no manis, jo es ciešu bēdas. Esi tuvumā, jo nav neviena palīga.” (Ps 22,10-12)
Marija zināja, cik lielā mērā un cik precīzi katrs no šiem vārdiem atspoguļo realitāti. Viņa bija uz vietas, lai liecinātu par to ar savu brīnumaino mūžīgo jaunavību. Viņa bija māte, kas savu pašas klēpi bija atdevusi Dievam. Bet Dievs Tēvs klusēja. Brīdi pirms sauciena, ka “viss piepildīts” un pirms galējas uzticēšanās Tēvam pats Jēzus atklāja noslēpumu: Tēvs no debesīm upurēja Dēlu “daudzu atpestīšanai”. Mīlestības dēļ atdeva Viņu grēcinieku rokās. Bet Dēls ne tikai labprāt piekrita, bet gribēja, lai Viņa šīs zemes Māte piekristu šai saldai un šausmīgai apmaiņai.
Bet tas nav viss. Tad Marija saprata, ka pati ir šīs apmaiņas dalībniece. Viņas bezvainīgā ieņemšana piepildīja viņu ar žēlastību no paša ieņemšanas brīža, un tas bija viņas Dēla asiņu izliešanas auglis. Un lūk, viņa pirmo reizi ar visu savu es, sajuta, ka ir “sava Dēla meita” Viņa veidota un Viņa pestīta. “Tad Jēzus, redzēdams māti un mācekli, ko Viņš mīlēja, stāvam, sacīja savai mātei: Sieviet, lūk, tavs dēls! Pēc tam Viņš sacīja māceklim: Lūk, tava māte! Un no tās stundas māceklis ņēma viņu pie sevis.” (Jņ 19,26–27). Šajā brīdī Marija piekrita ar mīlestības dedzību, ar jaunās dzemdināšanas dedzību kļūt par Māti “savam dēlam Jānim” un visiem ticīgajiem, kurus viņš pārstāv. Katoliskās Baznīcas katehisms saka: “Krusta pakājē tiek noslēgta jaunā derība, – Marija tiek uzklausīta kā Sieviete, jaunā Ieva, patiesā “dzīvo Māte” (2618). No šī brīža Baznīca zina, ka Tai ir Māte, bet Marija zina, ka viņai ir neskaitāmi daudz bērnu, kas vienmēr sauc: “Esi sveicināta, Karaliene, žēlsirdības Māte”.
Avots: Laikraksts "Nāc", Nr.102