Ja Visu svēto dienā esam aicināti priecāties par tām dvēselēm, kas jau nokļuvušas Debesīs, tad Visu dvēseļu dienā, kura seko Visu svēto dienai un kuru katoļu Baznīca atzīmē 2. novembrī, esam aicināti lūgties par tām dvēselēm, kas vēl atrodas šķīstītavā.

Visu dvēseļu dienas vēsture

Kristietības iesākumos mirušo vārdi tika izvietoti baznīcā, lai draudze varētu tos pieminēt savās lūgšanās. 6. gs. benediktīniešu klosteros nedēļā, kas sekoja pēc Vasarsvētkiem, tika ieviesta tradīcija noturēt svinīgu aizlūgumu par mirušajiem biedriem. 7. gs. svētais Izidors Spānijā atsaucas uz mirušo pieminēšanu sestdienā, kas iekrīt pirms otrās svētdienas pirms Lieldienu gavēņa. Savukārt 10. gs. liecībās no Vācijas lasām, ka mirušie tika pieminēti īpašā ceremonijā 1. oktobrī.

Visu dvēseļu dienu jeb Mirušo piemiņas dienu 2. novembrī ieviesa Klinī abats Odilo 998. gadā, vēloties par kristīgiem padarīt tā laika tautā ieviesušos pagānu rituālus un tradīcijas. Viņš noteica, ka 2. novembrī dziedamas īpašas lūgšanas par visām tām dvēselēm, kas atrodas šķīstītavā. Benediktīnieši un kartūzieši pārņēma šo tradīciju, un drīz vien 2. novembris visā Baznīcā tika pasludināts par Visu dvēseļu dienu.

Kāpēc lūgties par mirušajiem?

Šajā jautājumā bieži vien ir liela neskaidrība. Dažkārt cilvēki spriež tā: ja jau dvēseles liktenis ir izlemts, tad kāpēc traucēt Dievu ar lūgumiem? Baznīca vienmēr ir nenogurstoši aicinājusi lūgties par mirušajiem. Makabiešu otrajā vēstule (2 Mak 12,45) lasām, ka doma lūgties par mirušajiem, par to, lai viņi tiktu atbrīvoti no grēkiem, ir svētīga un pestījoša.

Šajā dienā ticīgie tiek aicināti apmeklēt Svēto Misi un laika posmā no 1. līdz 8. novembrim doties uz kapiem, lai atcerētos un lūgtos par mūžībā aizgājušajām dvēselēm, apzinoties, ka mēs neesam šķirti - jau tagad mēs esam vienoti svēto sadraudzības kopībā. Baznīca apliecina un svin šo kopību jeb komūniju Jēzus Kristus Mistiskajā Miesā, uzsverot, ka ne tikai mēs varam ar lūgšanām palīdzēt mirušajiem, bet arī viņu aizlūgumi par mums var būt iedarbīgi un svētīgi.

Mūsdienu pasaulē, kur šķiet, ka vienmēr atradīsies lietas, kurām pietrūkst laika, bieži vien neiedomājamies, cik svarīgi ir atrast laiku lūgšanai par mirušajiem. Lai arī katrā Svētajā Misē mēs pieminam savus mirušos brāļus un māsas, lūdzot, lai Baznīcas bērnu dvēseles tiktu šķīstītas no grēkiem un to sekām un lai tās kļūtu līdzdalīgas Kunga godībā Debesīs, mūsu personīgajā lūgšanā dvēseles šķīstītavā bieži vien tiek atstātas novārtā. Tajā pašā laikā Baznīca norāda uz šķīstītavas esamību un neskaitāmajām dvēselēm, kurām ir vajadzīgas mūsu lūgšanas. Hosemarija Eskriva atgādina, ka “šķīstītava atspoguļo Dieva lielo žēlsirdību un nomazgā visus netīrumus no tiem, kuri ilgojas ar Viņu savienoties”.

Ikdienā vēršoties pie Dieva ar lūgšanām par tiem, kas cieš mums blakus, iespējams, neapzināmies tās ciešanas, kuras mūsu brāļi un māsas piedzīvo šķīstītavā. Svētie nereti tās salīdzina ar degšanu kvēlojošas liesmās un pat ar ciešanām, ko grēcīgām dvēselēm jāpiedzīvo ellē. Šķīstītavā dvēseles ir iemantojušas pestīšanu, tomēr vēl nav spējīgas rast mierinājumu. Šī mierinājuma kavēšanās rada garīgo agoniju, par kuru sv. Akvīnas Toms ir teicis: “Jo vairāk persona ilgojas pēc kādas lietas, jo lielākas sāpes rada tās zaudēšana.” Tāpēc pēc laicīgās dzīves atstāšanas ilgas pēc Dieva taisnīgo dvēselēs arvien ir spēcīgas, un dvēseles cieš neizsakāmas mokas, nespējot tās piepildīt. Lai šīs mokas mazinātu, mums, dzīvajiem, ar savām lūgšanām un darbiem ir iespēja tām palīdzēt sasniegt debesu valstību.

Īpaši mums jālūdzas par mūsu tuvinieku dvēselēm, jo tām īpaši ir nepieciešama mūsu mīlestība. Bet pat tad, ja nezinām nevienu tuvinieku, par kuru lūgties, dvēseles šķīstītavā ir mūsu garīgie brāļi un māsas. Mēs ar tām esam saistītas caur Kristības sakramentu, un šī iemesla dēļ mums ir pienākums lūgties šo dvēseļu labā. Neaizmirsīsim arī, cik priecīgi mēs būsim, kad paši nonāksim Debesīs, un tur ar šīm dvēselēm sastapsimies. Šī laika sprīdis, ko lūgšanai būsim veltījuši šeit virs zemes, būs niecīgs salīdzinājumā ar to prieku, ko piedzīvosim, kad ieraudzīsim visas tās sejas, kurām mūsu lūgšana būs nesusi labumu.

Kā lūgties un palīdzēt?

Par mirušo dvēselēm mēs varam lūgties daudz un dažādos veidos. Varam lūgties Kunga eņģeli, Dieva žēlsirdības kronīti, kā arī iekļaut mirušos savos Rožukroņa nodomos. Mūsu lūgšanas var būt arī pavisam vienkāršas un izteiktas saviem vārdiem, piemēram, papildinot ikdienas maltītes lūgšanu “Dievs, svētī mūs...” ar vārdiem “un lai visas dvēseles, kuras atstājušas šo pasauli, caur Dieva žēlsirdību dus mierā”.

Ticīgie var sniegt atbalstu mirušo dvēselēm šķīstītavā ne tikai caur lūgšanām, bet arī upurējot to nodomā savus labos darbus un “pasūtot” Svēto Misi. Šo tradīciju 15. gs. ieviesa dominikāņi no Valensijas, kas noteica, ka katram priesterim Visu dvēseļu dienā jācelebrē trīs Svētās Mises mirušo nodomā. 1748. gadā pāvests Benedikts XIV šo praksi ieviesa visā Spānijā, Portugālē un Latīņamerikā. Pirmā pasaules kara laikā pāvests Benedikts XV, apzinoties lielo kara upuru skaitu un to, ka daudzas baznīcas ir sagrautas, atļāva visiem priesteriem Visu dvēseļu dienā celebrēt trīs Svētās Mises: vienu īpašā nodomā, vienu par visiem mirušajiem ticīgajiem un vienu pāvesta nodomā.

Tāpat katoļu Baznīcā ir tradīcija svinēt gregoriāniskās Mises. Šo praksi 6. gs. ieviesa svētais pāvests Gregors Lielais. Tradīcija vēsta, ka viņš sapnī redzējis kādu mūku, kurš savu grēku dēļ šķīstītavā cieš un lūdz par sevi nocelebrēt trīsdesmit Svētās Mises. Dienā, kad tika nosvinēta trīsdesmitā Mise, pāvestam atklājās, ka šis mūks ir atbrīvots no šķīstītavas mokām. Kopš tā laika Baznīcas tradīcijā pieņemts, ka gregoriāniskās Mises ir trīsdesmit Svētās Mises, kas tiek celebrētas katru dienu pa vienai kāda mirušā nodomā. Bieži vien to celebrēšana tiek uzsākta Visu dvēseļu dienā un tās tiek celebrētas visu novembra mēnesi.

Ticīgajam nav pienākums lūgt šādas Mises par visiem mirušajiem. Tā ir dievbijīga tradīcija, kam ir sava nozīme un kas nes reālu palīdzību mirušajiem, bet ne visur tas ir iespējams. Ja draudzē ir viens prāvests, viņam nebūs iespējas trīsdesmit dienas celebrēt Mises tikai vienā nodomā, jo ir arī citi draudzes locekļi. Parasti gregoriāniskās Mises var celebrēt klostera kongregāciju priesteri. Piemēram, Mariāņu kongregācijas tēvu harizmatā ir ierakstīts pienākums lūgties par mirušajiem, tāpēc tēvi ar prieku uzņemas celebrēt arī gregoriāniskās Mises. Var arī lūgt priesterus-studentus, kas dodas uz ārzemēm un kuriem studiju laikā nav draudzes darbu, lai viņi katru dienu celebrē Mises.

Ņemot vērā to, ka gregoriāniskās Mises ilgst trīsdesmit dienas, nepieciešams atcerēties, ka priesteris ne obligāti tās celebrēs savā baznīcā, jo gadās arī izbraukumi, un tad kāda no Misēm tiek celebrēta citā vietā. Arī jāatceras, ka visu mēnesi priesteris nevarēs pieņemt nevienu citu ziedojumu par Misēm, tāpēc jārēķinās ar to, ka ziedojumam jābūt taisnīgam.

Dievs, visu cilvēku Radītāj un Pestītāj, piedod visus grēkus saviem mirušajiem kalpiem un kalponēm, lai caur mūsu lūgšanām viņi saņem žēlsirdību, pēc kuras vienmēr ir ilgojušies. Caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu. Amen.

Pārpublicēts no www.katolis.lv

"Svētums nav greznība, tas ir pienākums”

Laikā, kad visa pasaule svin Helovīna svētkus, esam aicināti pārdomāt šo svētku kristīgo nozīmi. Proti, Helovīns cēlies no vārdiem “All Hallows’ Eve” jeb “Visu svēto dienas priekšvakars”, un svētdien, 1. novembrī, katoļu Baznīca svinēs Visu svēto dienu. Šajā dienā tiek godināti visi Baznīcā zināmie svētie, kā arī tie, kuriem Baznīcas kalendārā nav veltīta īpaša piemiņas diena un par kuriem neviens nezina, bet kuri ir pildījuši Dieva gribu, vairojot Viņa godu un cilvēku labumu.

Šiem svētkiem ir sena tradīcija, kas balstīta uz Baznīcas mocekļu pieminēšanu viņu nāves dienā. Kad mocekļu skaits pieauga, vietējās diecēzes ieviesa vienotu svētku dienu visiem mocekļiem, zināmiem un nezināmiem. 373. gadā šos svētkus savā sprediķī min sv. Efraims Sīrietis. Pirmajos gadsimtos bija tradīcija tos svinēt Lieldienu laikā. Šī tradīcija joprojām tiek turpināta Austrumu Baznīcā. Svētku dienu 1. novembrī ieviesa pāvests Gregors III, konsekrējot kapelu Sv. Pētera bazilikā un veltot to visiem svētajiem. Pāvests Gregors IV 834. gadā šos svētkus pasludināja par svinamiem visā katoļu Baznīcā.

 Visu svēto diena mūs aicina sekot svēto piemēram un atgādina, ka ikviens no mums var būt svēts. Atcerēsimies arī svētīgās mātes Terēzes teiktos vārdus: “Svētums gluži vienkārši ir Dieva dzīve un darbība caur mums. Tā nav greznība, bet mūsu pienākums." Svētums nav rezervēts vienīgi izredzētajiem. Svēto dzīves aicina mūs sekot šim aicinājumam, lai apliecinātu, ka arī mūsdienu pasaulē ir iespējams līdzināties Dievam. Turklāt svēto dzīves apliecina, ka svētumam nav kāda noteikta formula. Ikviens var atbildēt aicinājumam mīlēt un kalpot Dievam tieši tādā veidā, kā viņš ir aicināts. Svēto vidū ir sastopami gan tādi, kuri dibinājuši reliģiskos ordeņus, gan tādi, kuri no tiem padzīti. Tādi, kuri devušies misijās uz tālām zemēm, un tādi, kuri nekad nav pametuši savu dzimto pusi. Godprātīgie un nepakļāvīgie. Lūgšanu cilvēki un rīcības cilvēki. Zinātnieki un tie, kas slikti prata lasīt un rakstīt. Lielu uzņēmumu īpašnieki un tie, kuri kalpoja citiem visvienkāršākajās profesijās.

Svētie ir patiess mūsu dzīves iedvesmas avots. Protams, mēs svinam šos svētkus, godinot viņu drosmi liecināt par Kristu, tomēr viņi bija parasti cilvēki. Arī viņu vidū bija tādi, kuri saskārās ar grūtībām lūgšanā un ikdienas dzīvē. Ikvienā garīgajā vajadzībā mēs varam atrast kādu svēto, kuru piesaukt. Ikviens no viņiem bija cilvēks, kurš cīnījās, sastapās ar neveiksmēm, garīgo tuksnesi un pat dusmām. Svētie izjuta tos pašus priekus un sāpes, ko izjūt ikviens no mums. Un tomēr viņi atrada savu ceļu caur grūtībām, viņi atklāja, ka dzīve ir ceļš, un Dievs pieļauj, ka mēs reizēm nomaldāmies. Viņu piemērs apliecina, ka dzīves katastrofas nav stāsta beigas. Neveiksmes viņiem iemācīja neatlaidību un pazemību pieņemt, ka ne vienmēr lietas notiek tā, kā mēs vēlētos. No viņiem varam mācīties, ka mums savā dzīvē nav jādara lielas lietas, bet pietiek, ja tā sastāv no mazām lietām. Viņi bija spējīgi palikt Dieva piepildīti un kļūt par gaismas nesējiem mums visiem.

Kā gan viņiem tas izdevās? Viņi priecājas Kungā. Kristus bija viņu prieka avots. Viņi apzinājās, ka tas, kas viņus uztur, ir mīlestība. Mīlot Dievu un tuvākos, viņi atrada veidu, kā palikt svētiem savās iekšējās un ārējās cīņās. Visu svēto dienā svētie mums atgādina to, kur smelties prieku. Kristus ir izglābis pasauli, Viņš mums ir atnesis cerību, un tāpēc mums nekad nevajadzētu būt izmisušiem. Vai mēs šodien domājam par Kristu kā sava prieka avotu?

Ikvienam no mums ir dāvāta svētuma žēlastība, bet tikai no mums ir atkarīgs, vai mēs šo žēlastību kopsim. Svētie izvēlējās dzīvesveidu, kurā šī žēlastība atrada auglīgu augsni. Viņu dzīve balstījās uz Svētajos Rakstos minētajām “Kalna svētībām”. Ar šo svētību palīdzību Kristus ikvienam dāvā žēlastību mainīties. Tas, kurš būs lēnprātīgs un pazemīgs, ieklausīsies Dievā. Tas, kurš nebūs pieķēries pasaulīgām lietām, rūpēsies par debesu lietām. Visas Kristus minētās svētības ir dāvanas, kurš Viņš dāvina ikvienam no mums.

Pateiksimies Dievam par paraugu, ko Viņš mums sniedz savos svētajos, un par viņu aizlūgumiem mūsu labā! Godināsim Kunga svētos, tā slavējot pašu Dievu, visa svētuma Avotu! Lai šie svētki ceļ mūsu domas pretī Debesu valstībai un dara stipru mūsu cerību, ka, šķērsojuši nāves robežu, arī mēs iemantosim prieku svēto kopībā, sasniegsim atjaunotu, dievišķu dzīvi un pievienosimies tiem, kas jau ir iegājuši Debesu godībā! Prieka pilni svinēsim šos svētkus, kuros godinām svētos, kas ir Dieva tuvumā un aizlūdz par mums, uzlūko Kungu vaigu vaigā un dzīvo no Viņa mīlestības! Viņu kopība ir jaunā Jeruzaleme, Debesu Baznīca, kurā ieies visi, kas būs dzīvojuši saskaņā ar Kunga svētībām.

Pārpublicēts no www.katolis.lv

Litanija Svātam Stanislavam Kostka

Kyrie eleison, Christe eleison, Kyrie eleison!
Kristus klausi myus, Kristus izklausi myus!

Dīvs Svātais Gors, apsažāloj par mums.
Dīvs Tavs nu dabasim, apsažāloj par mums.
Dīvs Dāls pasauļa Pesteitojs, apsažāloj par mums.
Svāto Trejadeiba vīns Dīvs, apsažāloj par mums.
Svāto Marija, izzinēju Kēnenīne, lyudz Dīvu par mums.

Sv. Stanislavs, vysod ar korstu Dīva mīlesteibu dagušs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, korstais pīlyudzejs Vyssv.Oltora Sakramenta, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, nūmiļōtais Vys. Jaunovas Marijas dāls, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, Svātos Borbolas uzticeigais kolps, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, mērstušim centeigais aizstõvis, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, Jezus Vīneibas izlaseitajs krõšņums, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, styprais pats sevis uzvarātõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, spēceigs elles goru uzvarātõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, dižsirdeigs ļauna pasauļa smodātõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, spūžais padīvejbas spūguļs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, pilneigajs paklauseibas paraugs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, navainejbas un svātuma moceitõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, ceistejbas skaistais zīdeņš, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, dedzeigs Dīva paaicynošonas pildeitõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, sovu kārdynojumu uzvāratõjs, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kurš kristeibā imontotu nevaineibu leidz nõvei uzglobõji, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kuru dabasu enģeli ar Vyss. Dīva Mīsu pabaroja, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kuram Marija Jezus Bārnu uz rūkom salyka, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kurš dvēseles īnaidnīku ar krysta zeimi atmeta, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kurš sovas nõves stundi īprīkš nūteica, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, kura svātuma slave zynoma vysā pasaulē, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, navainejgõs jaunotnes aizbildnis, lyudz Dīvu par mums.
Sv. Stanislavs, myusu Patrons un aizstõvis, lyudz Dīvu par mums.
      Lai mēs Tovim tykumim sekotu, izlyudz mums no Dīva.
      Lai mēs bez Sv. Sakramentu nū šos pasaules naaizītu, izlyudz mums no Dīva.
      Lai mēs ar Dīva īdvāsmu leidzstrõdõtu, izlyudz mums no Dīva.
      Lai mēs valna, pasauļa un mīsas kardynõšonas uzvarātu, izlyudz mums no Dīva.
      Lai mēs vīnmār dīvbijeigi dzeivõtu, izlyudz mums no Dīva.
      Lai mēs myužeigu dzeivi īmontõtu, izlyudz mums no Dīva.
Dīva jārs, kas nūceļ pasauļa grākus, atlaid mums, Kungs un Dīvs.
Dīva jārs, kas nūceļ pasauļa grākus, izklausi myus, Kungs un Dīvs.
Dīva jārs, kas nūceļ pasauļa grākus, Apsažāloj par mums!

      Kristus klausi myus, Kristus izklausi myus!
      Kyrie eleison, Christe eleison, Kyrie eleison!

Tavs myusu… Sveicynõta Marija… Gūds….

Lyudzis par mums, Svātais Stanislavs,
Lai mes Kristus apsūlējumu toptu cīneigi.

Lyugsimēs: Dīvs, kurš storp citiem Tovas gūdreibas breinumim Sv.Stanislava breinišķūs godūs esi parūdeisveiriškas svēteibas žēlesteibu, dūd mums kuri Tevi lyudzam, lai pēc sv. Stanislava pīmāra ryupeigi izmontõdami laiku varātu iīt myužeigā dzeivē caur Jezu Kristu myusu Kungu. Amen.