Autres ru A4 15 fiecht austria

Маленькая деревня Св. Георгенберг-Фихт в долине реки Инн знаменита тем, что в 1310 году здесь произошло евхаристическое чудо. Во время Мессы священник усомнился в истинном присутствии Иисуса в Святых Дарах. После освящения Вино превратилось в Кровь, закипело и излилось из чаши. В 1480 году, 170 лет спустя, Святая Кровь, по словам летописца того времени, «все еще оставалась свежей, словно только что вышедшей из раны». Она хранится до сего дня в особом ковчеге, который находится в монастыре св. Георгенберга.

У алтаря в приделе монастырской церкви имеется табличка с такой надписью: «В 1310 году, при аббате Руперте, священник служил Мессу в церкви святого мученика Георга и святого апостола Иакова. После освящения Вина он впал в сомнение, воистину ли Кровь Христова пребывает под видом Вина. Внезапно Вино превратилось в красную Кровь, которая закипела и излилась из чаши. Аббат и монахи из церковного хора, а также многочисленные паломники приблизились к алтарю и засвидетельствовали чудо. Священник, пребывая в ужасе, не мог выпить всю Святую Кровь, и поэтому аббат поместил остатки в сосуд в дарохранительнице главного алтаря, а рядом положил ткань, которой была вытерта чаша. Когда разошлась новость о чудесном событии, стало множиться число паломников, желающих поклониться Святой Крови. Их число было так велико, что в 1472 году епископ Георг фон Бриксен послал Вильтенского аббата Йоханнеса Леша и священников Зигмунда Таура и Каспара Абзама для изучения этого дела. В результате исследования поклонение Святой Крови было одобрено и чудо было объявлено истинным. В числе поклонявшихся чуду были такие духовные лица, как Жан, епископ Тристе; Георг, епископ Бриксена; Руперт, архиепископ Кельна и герцог Баварии; Фредерик, епископ Химзе».

Вторая табличка овествует, как чудесная Кровь помогла сохранить католическую веру во время протестантского раскола: «Когда в 1593 году учение Лютера распространилось в Тироле, монахи св. Георгенберга были призваны для повсеместной проповеди. Аббат Михаэль Гайссер, с большим успехом проповедуя при стечении народа в приходской церкви в Шваце, напомнил о чуде с Кровью в доказательство истинного присутствия Иисуса Христа в Пресвятом Таинстве. Его аргументы были столь убедительны, что оппонентам пришлось удалиться. Эта победа против ложного учения была принята верующими как особая благодать, которую Господь даровал Своим верным, поклоняющимся Святейшей Крови».

 

Источник: www.therealpresence.org

IakimUnAnna

«Родители Пречистой Девы Марии, Матери Божией, чьи имена сохранены древней христианской традицией». В этих нескольких словах из Римского Мартиролога заключено всё, что мы знаем о святых Иоакиме и Анне.

В канонических Евангелиях нет никаких сведений о них, однако традиция их почитания насчитывает почти столько же лет, сколько существует сама Церковь. История преданной взаимной любви родителей Пречистой Девы Марии изложена в апокрифических текстах Протоевангелия Иакова, Евангелия псевдо-Матфея, книге Рождества Марии, а в житийной литературе дополнена множеством подробностей, о которых сегодня никто уже не сможет с уверенностью сказать – являются ли они дошедшими до нас подлинными свидетельствами очевидцев и участников событий двухтысячелетней давности, или плодом поэтического воображения потомков.

jakobs

Иаков Старший или Иаков Заведеев — один из двенадцати апостолов. Он родился в Палестине (точная дата не известна) и умер в Иерусалиме около 44 н.э.

Биографические сведения об Иакове в Евангелиях и в Деяниях апостолов позволяют проследить его жизненный путь лишь фрагментарно. Он был сыном галилейского рыбака Зеведея и братом Иоанна Богослова, очевидно, старшим, поскольку евангелисты, говоря о сыновьях Зеведеевых, чаще всего указывают Иакова первым (например, Мф 4, 21; Мк 1, 19-20). Вместе с отцом и братом он занимался рыболовством (Мф 4, 21; Мк 1, 19).

Griva

Iziešana no Grīvas sv. Jaunavas Marijas baznīcas 12. augustā pēc svētceļnieku Svētās Mises, kura sāksies plkst. 7.30. Ieiešana Aglonā 13. augustā.

Maršruts: Grīva – Višķi (30 km) – Aglona (20 km).

Svētceļojuma tēma “Cerība”.

Grupas sapulce 4. augustā plkst. 12.20 pēc Svētās Mises.

Informācija : 28794594 (Vladimirs)

 

Pārpublicēts no www.katolis.lv

Jēkaba gliemežvāks – svētceļnieku zīme

Jekaba gliemezvaksPēdējos 30 gados pārsteidzošu renesansi Eiropā piedzīvo svētceļnieku kustība. Turaidas muzejrezervāta ekspozīcijā Turaida Rīgas arhibīskapijas sastāvā 13.–16. gs. apskatāmas vairākas arheoloģiskas senlietas, kas saista mūsu zemi ar šo gadu simtiem ilgo tradīciju. Jēkaba gliemežvāks atgādina par ceļu, kura galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle Santjago de Kompostelā Spānijā, bet svētceļnieka krusts ar Santo Volto (Svētā Vaiga) simbolu ir liecība no Lukas katedrāles Itālijā.

Jēkaba ceļa gājēji

Svētceļojums cilvēkam dod garīgu stiprinājumu un padara dzīvi vieglāku. To izjūt tūkstošiem cilvēku, kas, reliģisku vai filozofisku motīvu vadīti, apmeklē svētās vietas un mēro simtiem kilometru pa īpašiem ceļiem. Jēkaba ceļa vēsture Galīcijā iesniedzas senā pagātnē, bet mūsdienu ceļš atjaunots, sākot ar 20. gadsimta 80. gadiem, uzsverot tā kultūrvēsturisko vērtību. To atbalsta Eiropas Komisija, kura līdz ar Vācu Jēkaba biedrību, Itālijas Kompanellas studiju centru, Šveices vēsturisko ceļu pētniekiem un daudzām citām organizācijām veicina informācijas un kultūras apmaiņu, zinātniskas diskusijas par svētceļojumiem un Jēkaba kultu, sekmē palīdzību ceļotājiem. Pēc svētceļnieku kustības uzplaukuma vēsturiski pamatotais kultūras ceļš Spānijā (1993) un četri svētceļnieku ceļi Francijā (1998) ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojumā. Vēsturiskie ceļi tiek iezīmēti arī citviet Eiropā – Vācijā, Šveicē, Austrijā, Dānijā, Čehijā, Polijā. Tā kā 1985. gadā spāņu Galīcijas Jēkaba ceļa nosaukums tika patentēts, citviet svētceļnieku maršruti drīkst saukties Jēkaba svētceļnieku ceļi.

SITNIEKS

Ar skumjām paziņojam, ka šī gada 19. jūlijā Daugavpilī agri no rīta devies mūžībā tēvs Jāzeps Sitnieks MIC, mariāņu kongregācijas loceklis un Daugavpils Jēzus Sirds draudzes priesteris.

Tēvs Jāzeps Sitnieks dzimis 1937.g. 11 februārī Rimšānos, Krāslavas novadā. Pēc skolas beigšanas dienēja armijā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā un strādāja par māksliniecisko redaktoru Rīgas kinostudijā un izdevniecībā „Zvaigzne”.

Iepazinies ar tēvu Viktoru Pentjušu MIC, jau brieduma gados atklāja sevī aicinājumu uz priesterību un klostera dzīvi. Pirmos klostera svētsolījumus salika 1988. gadā, bet mūža solījumus deva 1991.gadā. Tajā pat laikā beidza studijas Rīgas Garīgajā seminārā un tika ordinēts par priesteri 1993.g. 13. jūnijā.

Kā prāvests kalpoja Jūrmalas draudzēs un Viļānu draudzē, pildīja klostera priekšnieka un mariāņu kongregācijas Latvijas vikariāta priekšnieka pienākumus. Svarīgs kalpojums bija 2010.-2013. gadā, kad viņš tika nominēts par Rīgas Garīgā semināra garīgo tēvu. Pēdējus gadus kalpoja Daugavpils Jēzus Sirds draudzē, līdz pēdējai dienai pildot priestera pienākumus.

Atvadīšanas no tēva Jāzepa Sitnieka MIC notiks Viļānu katoļu baznīcā pirmdien, 22.jūlijā, plkst. 11.00, pēc Svētās Mises viņa miesas tiks guldītas tēvu mariāņu kapos pie baznīcas.

Mūžīgo mieru dod viņam, Kungs.

 

Parpublicēts no www.katolis.lv

Asīze

Svetvietas AsizeAsīze ir ievērojama ar to, ka tajā ir dzimis franciskāņu ordeņa aizsācējs sv. Francisks, kā arī sv. Klāra. Galvenais pilsētas apskates objekts ir Eņģeļu Sv. Marijas bazilika, kurā atrodas cita maza baznīciņa – Porciunkula, kur meklējami franciskāņu ordeņa pirmsākumi.

Lūgšanas laikā mazajā, pussagruvušajā svētā Damiāna baznīciņā netālu no Asīzes sv. Francisks dzirdēja Kristus balsi sev sakām: „Atjauno Manu namu, kas sabrūk!” Sv. Francisks nekavējoties sāka vākt naudu, lai samaksātu par vecās baznīcas atjaunošanu. Viņš pat pārdeva kādu auduma baķi no sava tēva veikala. Izcēlās strīds tēva un dēla starpā, un Francisks atteicās no sava mantojuma, atdeva drēbes, kas viņam bija mugurā, un par savu dzīves ceļa pavadoni izvēlējās „Nabadzības kundzi”. Viņš ubagoja naudu, lai spētu pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus, rūpējās par nabagiem un sprediķoja.

1209. gadā Francisks salika svētsolījumus, kas bija sākums franciskāņu ordenim. Kad Franciskam pievienojās pirmie sekotāji, brāļi apmetās Porciunkulā. Viņi dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā, savas pazemības dēļ iemantojot apzīmējumu „mazākie brāļi”.

Sv. Francisks ir viens no tiem nedaudzajiem svētajiem, kurus ar Kristu vienojusi īpaša, pārdabiska saikne, dalība Kunga ciešanās. 1224. gadā viņš saņēma stigmas - Kristus brūču zīmes.

Mūsdienās uz Asīzi dodas miljoniem svētceļnieku.

Apmeklējot uz Asīzi, ir vērts doties arī uz nepilnus 100 km attālo Orvjeto pilsētiņu, kur 1263. gadā notika euharistiskais brīnums. Kāds vācu priesteris, Pēteris no Prāgas, sava svētceļojuma laikā uz Romu bija apstājies Bolsēnas pilī. Lai arī viņš bija ļoti dievbijīgs, tomēr līdz galam nespēja noticēt Euharistijas sakramentam, tāpēc lūdza Kungu dod Viņam kādu zīmi. Svinot Svēto Misi sv. Kristīnes baznīcā un izsakot konsekrācijas vārdus, hostija priestera rokās sāka pārvērsties miesā un no tās sāka pilēt asinis. Sākotnēji priesteris centās hostiju paslēpt korporālā, bet tad, vairs nespējot turpināt Svēto Misi, nekavējoties devās uz tuvējo Orvjeto, kur tajā laikā rezidēja pāvests Urbāns IV. Pēc pāvesta lūguma asiņojošā hostija un korporāls ar svinīgu procesiju tika pārnests uz Orvjeto katedrāli, kur tas apskatāms joprojām. Katru gadu Kunga Miesas un Asins svētkos Orvjeto pulcējas daudzi ticīgie, lai piedalītos svinīgajā procesijā pa Orvjeto pilsētas ielām.

Plakats 3

Lai kandidāti uz priesterību saņemtu nepieciešamo priesterisko formāciju, ir nepieciešami Garīgie semināri, kas uz formācijas laiku kļūst ne tikai par fizisku vietu, bet drīzāk par garīgu telpu, dzīves ceļu un vidi, kas veicina un kurā tiek nodrošināts formācijas process, lai jaunais cilvēks, kuru Dievs aicina uz priesterību, varētu kļūt par Jēzus Kristus, kurš ir Baznīcas Galva un Gans, dzīvo attēlu.

Lai iestātos Garīgajā seminārā, ir nepieciešami sekojoši dokumenti:
1) iesniegums semināra rektoram un motivācijas vēstule - kādēļ grib kļūt par priesteri (rokrakstā);
2) CV;
3) draudzes prāvesta ieteikums - raksturojums;
4) skolas vai darbavietas raksturojums;
5) kristības un iestiprināšanas apliecības;
6) noraksts no apliecības par izglītību;
7) sertifikāts par centralizēto eksāmenu nokārtošanu;
8) medicīnas izziņa par veselības stāvokli;
9) četras fotogrāfijas (3 X 4cm);
10) pases kopija

 

 Aglona

Svetcelijums AglonaAglona, kas atrodas 250 km attālumā no Rīgas, ir starptautiska mēroga svētvieta, kurā katru gadu uz Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkiem 15. augustā ierodas tūkstošiem svētceļnieku.

Aglonas Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas bazilika ir vissvarīgākā svētnīca un lielākais svētceļojumu centrs Ziemeļaustrumu Eiropā. Pirmā baznīca Aglonā tika uzbūvēta 1700. gadā. Tā bija koka celtne, kura sadega 1766. gadā. Pašreizējo baznīcu uzcēla dominikāņu mūki – „baltie tēvi” laika posmā no 1768. – 1800. gadam.

Aglonas bazilika celta vēlā baroka stilā, tās priekšdaļā izbūvēti divi 60 m augsti torņi. Dievnama interjers saglabājies pēc pēdējās pārveides no 18. - 19. gs. Baznīcas iekārtas priekšmeti - kancele, ērģeļu prospekts, ērģeles, biktssols, soli darināti 18. gs., sānu altāri - 19. gs. sākumā. Baznīcā glabājas plaša gleznu, skulptūru un mākslas vērtību kolekcija, tajā skaitā slavenā svētbilde "Aglonas Brīnumdarītāja Dievmāte".

A4 medzu horizLV

Izbraukšana ar autobusu no Daugavpils Jaunavas Marijas bezvainīgās ieņemšanas Romas katoļu baznīcas 27.07.2019. plkst. 8.30, atgriešanās ap plkst. 21.00. Sīkāku informāciju skat.plakātā.

Maksa par autobusu abos virzienos 10 eiro. Obligāta pieteikšanās līdz 25.07.2019. pie katehētes Monikas mob. (+371)26194777.