21. maijā Baznīca svin Kristus debeskāpšanu.
Četrdesmitajā dienā pēc Lieldienu svētdienas un augšāmcelšanās, saviem mācekļiem klātesot, Kungs Jēzus tika uzņemts debesīs un apsēdās pie Dieva labās rokas. Kaut gan Apustuļu darbos nav minēta precīza vieta, ir secināts, ka tas bijis Olīvkalns: „Tad tie, kas bija sapulcējušies, Viņam jautāja: „Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?" Viņš tiem sacīja: "Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā, bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzalemē, gan visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam." Un to pateicis, viņš tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm." (Ap. darbi 1, 6-9) Mākonis un debesis simbolizē Jēzus ieiešanu Dieva godībā. „Kungs Jēzus, pēc tam, kad bija ar tiem runājis, tika pacelts debesīs un sēdās pie Dieva labās rokas" (Mk 16, 19), kas nozīmē, ka Jēzus valda kopā ar Dievu Tēvu.
Pirms debeskāpšanas augšāmceltā Kunga godība vēl bija apslēpta. Jēzus vārdi Marijai Magdalēnai - „Nepieskaries man, es vēl neesmu uzkāpis pie Tēva, bet ej pie maniem brāļiem un saki tiem: es uzkāpju pie mana Tēva un jūsu Tēva un pie mana Dieva un jūsu Dieva," norāda uz atšķirību starp „augšāmceltā Kristus godību un to godību, kas Viņam piemīt, kad Viņš ir paaugstināts pie Tēva labās rokas". Uzkāpšana debesīs iezīmē pāreju no vienas godības otrā (KBK 660).
Sākotnēji agrīnajā Baznīcā Kunga uzkāpšana Debesīs tika cieši saistīta ar Svētā Gara apsolījumu (Ap. darbi 1), tādēļ pirmsākumos Debeskāpšana un Vasarsvētki veidoja vienu vienību. Tikai IV gadsimta beigās tie tika izdalīti divos atsevišķos svētkos. Baznīcas liturģijā šajā dienā tiek svinēts mūsu pestīšanas piepildījums. Tā kā Kristus iegāja Dieva godībā, arī mēs, Viņa miesas locekļi, reiz ieiesim „Tēva mājoklī, Dieva dzīvē un svētlaimē" un būsim kopā ar Viņu mūžībā (KBK 661).
Ar šo svētku liturģiju vēsturiski ir saistījušās tādas Baznīcas tradīcijas kā vīnogu un pupu svētīšana pēc Sv. Mises lūgšanas par mirušajiem, sveces svētīšana, Lieldienu sveces nodzēšana, procesijas ar lāpām un karogiem baznīcas ārpusē. Kristus debeskāpšanas ainu mēdza vizualizēt arī, paceļot Kristus statuju virs altāra.
Kopš 1970. gada liturģiskās reformas Lieldienu svece vairs netiek nopūsta pēc Debeskāpšanas svētku Evaņģēlija pasludināšanas, bet gan Lieldienu laika noslēgumā - pēc Vasarsvētkiem. Pirms Mises arī tagad tiek rīkota procesija, kuras laikā ticīgie dzied „Priecīga mums šī diena". Pēc procesijas priesteris, pacēlis krustu, trīs reizes dzied, ticīgajiem atbildot: „Es eju pie sava Tēva un jūsu Tēva: mana Dieva un jūsu Dieva, aleluja. V. Kristus ir uzkāpis debesīs, aleluja. R. Lai sagatavotu mums vietu, aleluja. "
Deviņas dienas pēc Kristus Debeskāpšanas svētkiem līdz Vasarsvētkiem ticīgie, līdzīgi kā apustuļi, kas pēc Kunga Jēzus aiziešanas uz debesīm „vienprātīgi nodevās lūgšanai" (Ap. darbi 1, 14), ir īpaši aicināti lūgt pēc Svētā Gara, lai „ietērptos spēkā no augstumiem" (Lk. 24, 49).
LRKB IC
Pārpublicēts no www.katolis.lv