1.augustā Baznīca atzīmē svētā Alfonsa Marijas Liguri dienu. Viņam bija veltīta arī pāvesta katehēze. Tiekoties ar svētceļniekiem trešdienas vispārējā audiencē, Benedikts XVI atgādināja, ka Alfonss Liguri ir viens no Baznīcas doktoriem, Svētā Pestītāja kongregācijas dibinātājs, morālteologu un biktstēvu debesīgais aizbildnis.
Viņš ir viens no iemīļotākajiem XVIII gadsimta svētajiem, kurš savu popularitāti izpelnījās ar vienkāršo dzīvesveidu un ar savu mācību par Grēksūdzes sakramentu. Lielā pacēluma laikā, ko ietekmēja jansenisma kustība, Liguri ieteica biktstēviem administrēt šo sakramentu kā priecīgu apskaušanos ar Dievu Tēvu, kas savā bezgalīgajā žēlsirdībā nepagurst pieņemt ikvienu savu bērnu, kas ir nožēlojis grēkus.
1759.gadā Alfonss Liguri uzrakstīja traktātu „Lūgšanas lielais spēks”, ko viņš pats uzskatīja par vispraktiskāko no saviem rakstiem. Lūgšanu viņš apraksta kā „vajadzīgu un drošu līdzekli, lai saņemtu pestīšanu un visas žēlastības, kuras mums ir nepieciešamas, lai to iegūtu”. Pāvests norādīja, ka šai frāzē sintētiskā veidā izteikta svētā Alfonsa izpratne par lūgšanu. Benedikts XVI paskaidroja: „Sakot, ka lūgšana ir līdzeklis, viņš atgādina par mērķi, kas cilvēkam ir jāsasniedz. Dievs mūs ir radījis mīlestībā, lai varētu dāvāt mums dzīvi pilnībā, taču grēka dēļ šis mērķis ir attālinājies, tāpēc tikai Dieva žēlastība var darīt to pieejamu.”
Svētajam Alfonsam pieder pazīstamā frāze: „Tas, kurš lūdzas, tiks atpestīts, bet kurš nelūdzas, pats sevi nolādē!” Pats komentējot šo frāzi, viņš piebilda: „Būt atpestītam bez lūgšanas ir ļoti grūti, pat neiespējami… bet lūdzoties, atpestīšana ir droša un viegla”. Svētā Alfonsa traktātā ir rodama arī šāda atziņa: „Ja nelūdzamies, tad mums nav attaisnojuma, jo lūgšanas žēlastība ir dota ikvienam… ja netiksim atpestīti, tad tā būs mūsu pašu vaina, jo pirms tam nebūsim lūgušies”.
Aplūkojis šīs trīs frāzes, Benedikts XVI teica, ka ticīgajiem vienmēr ir jāklauvē pie Kunga durvīm, apzinoties, ka Viņš rūpējas par saviem bērniem visā. „Tāpēc esam aicināti vērsties pie Viņa un uzticēt Viņam mūsu vajadzības drošā paļāvībā, ka tās saņemsim,” iedrošināja Svētais tēvs. Turpinājumā viņš uzdeva jautājumu: „Kas mūsu dzīvē patiešām ir nepieciešams?” Pāvests aicināja atbildēt ar svētā Alfonsa vārdiem no jau pieminēta traktāta: „Veselība un visas žēlastības, kuras tās dēļ ir vajadzīgas”. Benedikts XVI paskaidroja, ka runa ir ne tikai par miesas, bet pirmkārt, par dvēseles veselību, ko mums dāvā Jēzus. Vairāk par visu mums ir vajadzīga Viņa atbrīvojošā klātbūtne, kas mūs padara par īstiem cilvēkiem un mūsu eksistenci piepilda ar prieku. Pāvests piebilda: „Tikai caur lūgšanu varam pieņemt Viņu, Viņa žēlastību, kas apgaismojot mūs katrā situācijā, māca atšķirt patieso labumu, un stiprinot mūs, padara efektīvu mūsu gribu, proti, piešķir tai spēju īstenot iepazīto labumu. Kunga māceklis apzinās, ka viņš vienmēr ir pakļauts kārdinājumam, tāpēc viņš nekavējas lūgt palīdzību Dievam, lai to pārvarētu.”
Benedikts XVI aicināja apzināties savu vājumu un pazemīgi lūgt palīdzību Dievam, uzticoties tikai Viņa žēlastības bagātībai. Noslēdzot katehēzes mācību, pāvests teica: „Dārgie draugi, svētais Alfonss mums atgādina, ka attiecības ar Dievu ir būtiskas mūsu dzīvē un ka tikai ar ikdienas personīgo lūgšanu un ar piedalīšanos Svētajos sakramentos, mūsos var augt dievišķā klātbūtne, kas rāda mums ceļu, apgaismo to un padara drošu un mierīgu arī grūtību un briesmu priekšā.”
Radiovaticana.org
Pārpublicēts no www.katedrale.lv