Bīskaps un Baznīcas mācītāj
28. augusts (piemiņas diena)
Viens no dižākajiem kristietiskās filozofijas pārstāvjiem ir Aurēlijs Augustīns (354-430).
Viņš dzimis nelielā Ziemeļāfrikas pilsētā Tagestē neievērojama ierēdņa ģimenē. Sākotnējo izglītību viņš gūst savā dzimtajā pilsētā, vēlāk, izmantojot tēva draugu finansiālo palīdzību, apgūst retorikas māku Kartāgā. Augustīna izglītība pilnībā veidojas uz latīņu kultūras pamata. Lielu ietekmi uz viņu atstāj Romas politiskā darbinieka un filozofa Cicerona uzskati. Šajā laikā viņš zaudē ticību un sāk izlaidīgu dzīvi. Augustīna izziņas ceļš iet cauri dažādiem filozofijas virzieniem — maniheismam, skepticismam, materiālismam, platonismam, neoplatonismam. Visu dzīvi viņš ar dedzību cenšas rast atbildi uz jautājumu par labo un ļauno. Kādu laiku strādājis par pasniedzēju Tagastā, Kartāgā, 383. gadā Augustīns dodas pasniegt retoriku Romā. Kādu laiku viņš māca retoriku Milānā. Šis ir intensīvu patiesības meklējumu laiks, kurā viņš cīnās ar miesas kaislībām.
Beidzot Milānā Augustīns satiek bīskapu Ambroziju, kura sprediķi viņu dziļi uzrunā. Dieva žēlastība un mātes Monikas gadiem ilgās lūgšanas un asaras par savu dēlu gūst uzvaru. 387. gada Lieldienu priekšvakarā Augustīns saņem kristības sakramentu un uztic savu dzīvi Dievam. Atgriezies Āfrikā, viņš savā dzimtajā pilsētā Tagestē dibina reliģisku brālību un drīz vien kļūst par Hiponijas bīskapu. Šajā pilsētā viņš pavada savu atlikušo dzīves daļu. Augustīna dzīvi un garīgos meklējumus ļoti ietekmējusi viņa māte – pārliecināta kristiete, vienkārša un visai pieticīgi izglītota sieviete, taču apveltīta ar pārsteidzošu garīgo spēku un rakstura stingrību. Mātes nelokāmā ticība kļūst par ceļvedi un paraugu arī Aurēlija Augustīna brīžiem pretrunīgajos, taču nerimtajos patiesības meklējumos. Viņš sarakstījis daudz darbu, taču par ievērojamākajiem ir uzskatāmi trīs: „Grēksūdze”, „Par Trīsvienību” un „Par Dieva valstību”. Augustīns savā domāšanā saglabājis no Plotīna pārņemto atziņu par visas esamības vienotību. No Augustīna viedokļa, gudrība var būt tikai kristīgā gudrība, un tādējādi nevar būt atšķirības starp filozofiju un teoloģiju. Viņš bija pārliecināts, ka skaidra domāšana var būt tikai Dieva žēlastības ietvaros, kad ir mainījusies arī cilvēka griba. Lai pareizi izprastu cilvēku un pasauli, mums tā jāaplūko no kristīgās ticības redzes viedokļa. Cilvēka prātam ir jābūt „apgaismotam”.
Augustīns bija viens no tiem cilvēkiem, kurš uzdeva daudz jautājumu. Viņu var salīdzināt ar pieaugošu bērnu, kurš pastāvīgi uzdod jautājumus, gan sev, gan citiem, gan Dievam. Brīžiem tie pat varētu likties muļķīgi un nevajadzīgi, bet Augustīns arī caur tādiem jautājumiem nonāca pie dziļām patiesībam. Viņš patiesi bija tāds, kas meklēja un atrada. Ne velti Baznīca viņu izsludināja par Baznīcas mācītāju, un būtu jābrīnās, ja viņš savos meklējumos nebūtu arī aizskāris jautājumu par brīvo gribu. Viņa sarakstītajā „Grēksūdzē” varam lasīt: „Mani cēla pie Tavas gaismas tas, ka es zināju, ka man ir griba, ka zināju, ka dzīvoju. Kad es ko gribēju vai negribēju, es skaidri zināju, ka neviens cits, bet tieši es gribu vai negribu.”
Šis teksts skaidri norāda uz to, ka viņš zina, ka viņam ir brīvā griba, caur kuru viņam ir dota iespēja izvēlēties. Bet Augustīns nebūtu Augustīns, ja neuzdotu jautājumu: „Kāpēc tā (tas ir, brīvā griba) ir vajadzīga?” Ja cilvēka griba nebūtu brīva, nebūtu ne nopelnu, ne arī soda. To apstiprina arī sv. Hieronīms sakot: „Kur nepieciešamība, tur nav atlīdzības.” To, ka cilvēka griba ir brīva, nerunā tikai Augustīns un Hieronīms. Arī Svētajos Rakstos mēs varam lasīt Kunga sacīto: „Redzi, es šodien esmu nolicis tavā priekšā dzīvību un labumu, nāvi un ļaunumu.” Tas skaidri mums norāda, ka Kungs dod izvēlēties. Tāpat par gribas brīvību runā psiholoģija: „Gribas brīvība ir tā, kas dara cilvēku pārāku par dzīvnieku.” Var minēt arī Baznīcas nostāju šajā jautājumā: „Cilvēka griba paliek brīva, arī kad iedarbojas sekmīgās žēlastības; to ietekme nav tāda, ka griba to nespētu atraidīt.” Šīs dogmas pamatojumā tika izmantots citāts no Sv. Augustīna grāmatas „Par žēlastību un brīvību”. Tev nepalīdzot, Dievs tevi ir radījis, bet Viņš nedarīs tevi taisnu bez tavas palīdzības.
Savas dzīves beigās Augustīns atspēko maniheisma domu par labā un ļaunā pirmavotiem, mācot, ka vienīgais pirmsākums ir Dievs un ļaunums ir būt no Viņa šķirtam.
Svētais Augustīns, viens no lielākajiem katoļu Baznīcas teologiem, ir atzīts par Baznīcas mācītāju.
Pārpublicēts no www.katolis.lv
Foto: www.wikipedia.org