Mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz agresijas un vardarbības. To nākas atzīt it sevišķi tad, ja paskatās, kā vardarbība tiek popularizēta. Tagad populāri ir tādi pasākumi, kas Rīgā notiek ar nosaukumu FIGHT ARENA, kur ringā divi vīrieši klaji un nežēlīgi sit viens otru, un tas tiek uzskatīts par spēka un vīrišķības apliecinājumu. Cīņas laikā drīkst sist ar elkoņiem pa seju, pretinieka galvu drīkst triekt pret celi u.c. zvērības… Ja paskatās vēsturiski, mūsdienu cīņu sistēmas, šķiet, ir visnežēlīgākās – ar seno grieķu boksu (pankrātiju) vai austrumu smalkajām cīņu mākslām tās vairs nav pat jēgas salīdzināt. Šādas mūsdienu kaušanās visā pasaulē ir izplatījušās kā „sporta veids” jeb „cīņu māksla” ar nosaukumu MMA (mixed martal arts), kur ringā vai būrī (!) vīrieši viens otru brutāli sasit, lai pierādītu, ka ir stiprākie. Vēl daudziem šāda izrēķināšanās citā komercsistēmā ir pazīstama kā K1, un tās cīņas tiek translētas pat televīzijas kanālā „Eurosport”.
Pats briesmīgākais ir tas, ka šiem cīņu veidiem piesaista jauniešus, aicinot nākt trenēties, kļūt stiprākiem, iemācīties aizstāvēties utt., bet tajā pašā laikā šajos treniņos pēc būtības tiek iemācīta otra cilvēka sasišana! Jaunie puiši savu vīrišķību apliecina izkropļotā veidā caur slēptu agresiju, kas treniņos tiek uzkrāta un vēlāk izlaužas, kad vienam ar otru ir jākaujas. Kad no malas paskatās uz tām sejām, kas, būrī kaujoties, uzlūko viena otru, šķiet, šos cilvēkus ir apsēduši luciferiski dēmoni, un tos grūti pat salīdzināt ar dzīvniekiem. Un tas skaitās spēka un vīrišķības apliecinājums, vēlme kļūt stiprākam?
Portālā draugiem.lv, kā arī youtube.com klīst klipiņi, kuros redzams, kā cilvēki savstarpēji izrēķinās. Jaunieši viens otram iesaka un pārsūta klipiņus, kuros redzama vardarbība, kas jau notiek uz ielas, starp jauniešiem, filmēta ar telefonu vai ko citu. Nesen portālā draugiem.lv „klīda” klipiņš, kurā viens bars jauniešu sasit ar nūjām citus, nesagatavotus vienaudžus. Jaunatne ir sajūsmā – komentāros valda dzīvesprieks, „humors” un interese! Vardarbība un nežēlīgums izraisa sajūsmu! Šādi klipiņi interneta vidē ir kļuvuši par pašsaprotamu lietu, kā kaut kas aizraujošs un uzjautrinošs. Atliek youtube.com meklētājā ierakstīt vārdus real fight, un būs iespēja redzēt, cik agresīvā pasaulē dzīvojam. Krievijā uzfilmēt un izplatīt kautiņu video ir ļoti populāra lieta – kautiņi skolā, kautiņi pagalmos, kautiņi starp bandām, kautiņi ar policistiem, starp autovadītājiem, veikalos, militārajos svētkos. Sarakstu varētu turpināt.
Tāpat vardarbība ir redzama filmās un datorspēlēs, kuras tik ļoti ir iesūkušās jauniešu apziņā un sabiedrībā vispār, ka lielāka daļa to uzskata par normālu parādību! Par normu ir kļuvis skatīties kino, kur „labie” varoņi situācijas risina, atstājot aiz sevis līķu grēdas, nemaz nerunājot par datorspēlēm, kuras pārsvarā ir agresīvas un ar vardarbīgu saturu.
Mūsu bērni aug tādā sabiedrībā, kurā viņus ir jāpasargā no visa iepriekšminētā un vēl cita, kas nāk virsū kā milzīgs cunami. Agresija ir laidusi dziļas saknes sabiedrībā un cilvēka dvēselē. Cilvēks pat sabiedriskajā transportā, veikalā, sabiedriskajos pasākumos „cīnās” pret netaisnību, uzskatot, ka viņam pienākas iekāpt transportlīdzeklī pirmajam, veikalā par cenu dārdzību apvainot kasieri, par pārlieku lielo telefona rēķinu izlamāt klientu operatori un pie izdevības izgāzt dusmas par neizdevušos dzīvi. Cilvēks nepamana, ka vaina pirmkārt ir pašā, ka reakcijas izraisa agresīvu nostāju un neveicina iecietību, pazemību, laipnību vai sapratni. Brīžiem šķiet, ka novērst agresiju ir neiespējami, jo skolās, uz ielas, internetā tā kļuvusi par izturēšanās normu, bet puišu vidū – par vīrišķības apliecinājumu.
Ja runā par vīrišķību, tad iepriekšminētā agresijas un vardarbības izpausme sportā (un ne tikai) ir izkropļotas, degradētas vīrišķības forma, kas zaudējusi jebkādu saistību ar to, ko nozīmē būt īstam vīrietim. Mūsdienu vīrietis ir zaudējis savu cēlo bruņnieciskumu, taisnības un goda identitāti. Jā, tieši bruņnieciskumu šā vārda viscēlākajā nozīmē. Neapšaubāmi, vīrietim ir jāsporto, jāsacenšas, jācīnās, tas ir viņa dabā, bet ne caur agresiju – agresijā viņš savu vīrišķību pazaudē. Pirmā cīņa vīrietim ir cīņa ar sevi, ar saviem niķiem, nepilnībām. Tāpat ir arī ar pašapliecināšanos – vīrietis savu vīrišķību var apliecināt un atklāt ļoti daudzos interesantos veidos, bet bieži viņš izvēlas to, kas ir destruktīvs – piemēram, dzērumā braucot ar auto, veicot pārgalvīgus trikus sportā, tiranizējot savus darba biedrus vai ģimenes locekļus, pārkāpjot laulību u.c. veidos.
Ir novērots – ja vīrietis pēc 30 gadu vecuma neturpina sportot, meklēt iespējas sevi radoši attīstīt un apliecināt, nemeklē veselīgu konkurenci (jebkurā jomā), kas viņam palīdzētu augt, nemeklē izaicinājumus, kuri palīdzētu viņa radošajai attīstībai, kas ir Dieva dota, viņš zaudē dzīves asumu, piepildījumu, degsmi – vīrišķība sāk degradēties. Arī fizioloģiski vīrietim, kurš „ieaug” ikdienas rutīnā, pēc 30 gadu vecuma palēninās vielmaiņa, hormonu darbība – krītas testosterona līmenis asinīs, muskuļi kļūst vājāki, uz vēdera ātrāk uzaug „riepa”, mazinās dzimumtieksme. Depresija, vecuma krīze, apātija, dzīvesprieka zudums jau klauvē pie durvīm. Līdz ar to – uztraukumam ir pamats!
Savukārt Baznīcā brīžiem var novērot puišus, vīrus, kuri slēpjas zem garīga, vārgulīgi gaisīga tēla (bieži pat nerūpējoties par savu ārieni un higiēnu), neizlēmīgi meklē savu aicinājumu jau 10 gadus tā vietā, lai uzņemtos atbildību, cīnītos ar sevi un savām nepilnībām, apbruņojušies Dieva bruņās. Tāpēc jau arī Baznīca ir pilna ar neprecētām, skaistām meitenēm, kuras diemžēl gaida, kad mūsu hipijistiskie jēzuliņi izdomās, ko darīt – precēties vai varbūt uz klosteri iet...?
Protams, ne jau visi ir tādi. Bet mūsu laikmets prasa pamošanos no remdenības miega, prasa bazūni, kas sauc: Vīri, mostieties, mostieties ticībā, mostieties Dieva spēkā, atklājiet savu vīrišķību, savu spēku, kuru Dievs jums ir devis, rūpējieties par savu veselību nekaitīgā veidā, sportojiet, cīnieties ar tām lietām, kuras jums ikdienā ir, pierādiet sevi kā bruņinieki, nevis kā kaušļi, gļēvuļi vai mačo! Cīnieties, esiet cīnītāji par PATIESĪBU, nevis apkarojiet savas sievas, mammas vai bērnus. Cīnieties pret agresiju, ļaunumu, meliem!
Dievs grib vīrieti redzēt kā cīnītāju, nevis „dārzeni”! Nav laika kaut ko gaidīt, vīrietim ir jārīkojas, ir jāatmodina savi Dieva dotie talenti un jāliek tie lietā! Šajā ziņā kristietība ir prasīga, tā neļauj gulēt, tā pieļauj kritienus un zaudējumus, bet ne atkāpšanos. Kā teica Vinstons Čērčils: „Uzvarēt nozīmē piecelties kājās tieši par vienu reizi vairāk nekā nokrist!” Un jo īpaši tas attiecas uz mūsdienu vīrieti – Kristus kareivi!
Vīrietis ir Dieva spēka nesējs, atspulgs – gan fiziski, gan intelektuāli, gan garīgi. Tas nozīmē, ka neviena no šīm dimensijām nedrīkst atpalikt, tām ir jābūt līdzsvarā. Vīrietim ir nemitīgi jāaug – jāpilnveidojas, jārealizē sava vīrišķība. Cik daudz svēto bija šādi piemēri: Jāzeps, Jaunavas Marijas vīrs, Ignācijs no Lojolas, Šarls de Fuko, Džordžs Frasati, Jānis Bosko, Džuzepe Moskati, Jānis Pāvils II un daudzi citi!
Visbeidzot atgriežoties pie agresijas – ar cilvēciskiem, arī agresīviem spēkiem to uzvarēt nav iespējams, jo, kā zinām, kas paceļ šādu zobenu, no zobena arī kritīs. Zobens ir jāpaceļ, bet ne agresijas un naida zobens, bet gan drosmes, apliecinājuma, goda un Dieva spēka zobens. Tas nozīmē, ka vīrieši, un jo īpaši kristieši, nedrīkst slēpties, baidīties un klusēt, ja tiek pamanīta un apdraudēta cilvēka cieņa, tiek propagandēta vardarbība vai izvirtība! Ir laiks kristietim – vīrietim pamosties, atgriezties un uzsākt cīņu pret to, kurš ir nolaupījis Dieva apsolīto mantojumu. Ieročus pats Pestītājs ir iedevis un parādījis. „Es visu spēju Tā SPĒKĀ, kas mani dara stipru!” (sal. Filip 4, 13)
Un par bērnu neaizsargātību – ir jāsargā bērni no iespējamām vardarbības formām, mācot viņiem atpazīt šīs pasaules lamatas, nevis pieļaujot kompromisus ar vārdiem: „Nekas jau tur nav, nekas taču nenotiks, visi tā tagad dara, to skatās, tur iet...”
Visbeidzot, mums jātic, ka to, ko nespēsim vairs tālāk mēs, spēs Dievs, jo Viņš taču mīl savus bērnus un tos sargā.
Egils Purviņš. Katoļu Baznīcas Vēstnesis. 2012. gada novembris
Parpublicēts no www.katolis.lv