Esam apskatījuši ticību kā dzīves pamatu, tās īpašības un augļus. Pāri visam jāatceras, ka ticība – tā ir Dieva dāvana, bet cilvēkam ir jābūt atvērtam šai dāvanai un jāsadarbojas ar to.
Šajā numurā aplūkosim ticības pieaugšanu un līdzekļus, kas palīdz šajā darbā. Te varam jautāt: kā pilnveidot ticību?
Lūgšana
Ir jālūdz ticības dāvana sev un saviem tuvākajiem, jo tā ir lielākais dārgums, kas cilvēkam var piederēt. Ja vēlamies kādu bagātināt, tad vispirms ir jālūdz viņam ticības žēlastība. Kad apustuļi bija noklausījušies katehēzi par ticību, tad saprata tās nozīmi un lūdza: “Kungs, pavairo mums ticību.” (Lk 17,5) Lūgšanā arī jāpateicas Dievam par lielo ticības dāvanu. Pateicība ir tā, kas novērtē dāvanu un mudina rūpēties, lai šī dāvana neietu zudumā. Lūgšanas dzīves regulāra praktizēšana ir ticības tikuma dzinējspēks. Ne velti Baznīca aicina ticīgos lūgties no rīta un vakarā, kā arī dienas vidū. Svarīgi ir dzīvot arī aktīvu sakramentālo dzīvi, pēc nepieciešamības meklējot iespēju izsūdzēt grēkus, pieņemt sv. Komūniju. Arī citās dzīves situācijās atbilstoši lūdzot sakramentu svinēšanu. Ne velti Baznīca ir definējusi septiņus svētos sakramentus, kas cilvēku pavada visas viņa dzīves garumā.
Lūgšanā atzīstam Dieva autoritāti un to, ka viss, ko Viņš ir atklājis, ir patiesība. Bez tam lūgšanā apliecinām Dieva visvarenību, kura valda pār visu. No tikko teiktā izriet otrā lieta – ticības tikums atklājas spējā pārvarēt dzīves grūtības, balstoties ne tikai uz savu prātu vien, bet arī Dieva spēkā. Tādēļ dzīvē sastopamies ar grūtībām, lai ticībā mēs spētu tās pārvarēt. Ir svarīgi savā ikdienas dzīvē bieži uzmodināt ticības aktus. Tas palīdz uz notikumiem, bieži vien neizprotamiem un grūtiem, skatīties kā uz ceļiem, pa kuriem mūs vada Dieva apredzība.
Patiesi ticīgu cilvēku sabiedrība
Otra svarīga lieta ir meklēt cilvēkus, kuri dzīvo ticībā, jo tad ir vieglāk rūpēties par ticību. Pasaule vēlas novājināt vai pat nopūst mūsu ticības liesmiņu. Ejot ticības ceļu, bieži nākas irties pret straumi šajā pasaulē. Ja blakus ir vēl kāds viens vai divi patiesi ticīgi cilvēki, tad vieglāk ir iet šo ceļu. Tajā arī balstās pamatojums svēto godināšanai Baznīcā. Svētais – tas nav tikai cilvēks, kurš jāgodina, bet ir draugs, cilvēks, kurš dzīvojot ticības pasaulē, ir bijis uzticīgs.
Ticīgs cilvēks nedrīkst būt tikai patērētājs. Ceturtā lieta – mums ne tikai jāsmeļas ticība no citu pieredzes un liecības, bet tā jāsludina arī tālāk. Ticības tālāk nodošana var būt pamudinājums iedziļināties ticības patiesībās, tās pārdomājot, meklējot atbildes uz ticības jautājumiem vai pat šaubām. Tādēļ svarīgi meklēt labu literatūru, klausīties padziļinātas katehēzes, sprediķus, kas palīdz Dieva Vārda gaismā pieaugt ticībā un kristīgajā dzīvē. Sludināt varam arī ar savas dzīves liecību, kad regulāri piedalāmies Sv. Misē, kad dzīvojam saskaņā ar Dieva gribu un cenšamies mīlēt savus tuvākos, saskatot viņos Dieva bērnus.
Ticība ir jāaizstāv
Tas nozīmē, ka, nonākot ticības briesmās, ārējās vai iekšējās, ir jārūpējas par to, lai neciestu nedz mūsu, nedz mūsu tuvāko ticība. Ārējās briesmas ir tad, kad kāds mēģina apdraudēt mūs ar vajāšanām, ar netaisnīgiem aizliegumiem praktizēt ticības dzīvi. Jābūt gatavam drosmīgi nostāties arī sabiedrības priekšā un apliecināt ticību. Iekšēji, tas ir tad, kad piedzīvojam šaubas. Jāizvairās no visa, kas sēj šaubas, kas ved uz ticības noliegšanu. Nedrīkst ļaut šaubām iesakņoties vai pašam brīvprātīgi apšaubīt ticības patiesības. Arī ikvienā kārdinājumā jācenšas uzmodināt ticību un jāveic ticības akti gan vārdos, gan domās, gan arī darbos.
Iesācējiem ticības ceļā ir jācenšas vēl vairāk padziļināt savas zināšanas par ticības patiesībām. Jāmeklē atbildes uz visiem grūtajiem un nesaprotamajiem jautājumiem.
Tiem, kas jau ir iegājuši ticības dzīvē, ir jābūt tik ļoti ticības pārņemtiem, lai par visu censtos spriest ne pēc cilvēciskiem principiem, bet gan ticības gaismā.
Tiem, kas jau ir pieredzējuši ticības lietās, ir nemitīgi jācenšas iedziļināties ticības noslēpumos tā, lai ātri atmestu visas šaubas un maldus, kas var uzmākties, un ar dvēseles skatu viss jāskata Dieva Atklāsmes gaismā, lai varētu palīdzēt tiem, kas ir vājāki ticībā.
Ticības zaudēšanas iemesli
Jāņa evaņģēlija prologā (Jņ 1,5) teikts: “Gaisma spīd tumsībā, bet tumsība to neuzņēma.” Jāsargājas no visa, kas mūsdienu sekularizētajā pasaulē cenšas mazināt ticības nozīmi ar relatīvismu un dažnedažādiem piejaukumiem. Pasaule ir kļuvusi maza, un dažādas mācības ir izplatījušās un izskatās pievilcīgas mūsdienu cilvēkam, tā ka zūd ticīga cilvēka identitāte.
Daudzkārt ticības zudums rodas no pārmērīgi jutekliskas vai emocionālas ticības uztveres. Beidzoties emocijām vai tām mainoties, arī ticība tiek apšaubīta un ir apdraudēta.
Tāpat ticības mazināšanās vai zaudēšana rodas no ticības lietu mazvērtēšanas, nolaidības ticīga cilvēka pienākumos (lūgšanas un sakramentālajā dzīvē), regulāras un ilgstošas uzturēšanās sabiedrībā, kur ticības dzīve netiek praktizēta vai pat tiek izsmieta.
Tikums ir tas, pie kā ir regulāri jāstrādā un kas regulāri jāpraktizē. Uzmodināsim savu ticību ar biežu lūgšanu par tās pilnveidošanos, pieaugšanu. Centīsimies dzīvot saskaņā ar savu ticību un pieliksim visus mūsu spēkus, lai to sargātu.
Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
"Nāc", Nr.114
Foto: Unsplash.com/Allen Taylor
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Saistītie raksti:
Ticības tikums
Kas ir tikums?