Sv. Terēzes no Bērna Jēzus, jaunavas un Baznīcas doktores piemiņas diena (1. oktobris)
(1873 – 1897)
Terēzes svētums nebalstās uz kādiem neparastiem fenomeniem. Tā būtība ir «neparastā veidā darīt pavisam parastas lietas».
Ir diezgan grūti aptvert, ka Terēzes Martēnas dzīve bija pavisam parasta. Tā kā viņa ir kļuvusi par svēto Terēzi no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga, ko pazīst visā pasaulē un kam piešķirti daudzi tituli (vispasaules misiju aizbildne, Francijas otrā aizbildne, Baznīcas doktore u. c.), daudzi bieži vien aizmirst, ka viņa savu ceļu staigāja neievērota – savas ģimenes, apkārtnes, savas Karmela kopienas, garīgā tēva, bīskapa utt. neievērota… Protams, Lizjē apkārtnē ļaudis droši vien runāja par kādu jaunu meiteni, kam ir bijusi drosme runāt ar pāvestu Leonu XIII audiences laikā Romā (par to ziņoja kāds nacionālais žurnāls). Pēc tam viņa iestājās karmelīšu ordenī piecpadsmit gadu un trīs mēnešu vecumā. Kad viņa mira mazajā provinces klosterī kā nevienam nezināma mūķene, bērēs Lizjē kapsētā piedalījās labi ja 30 cilvēki. Taču dienā, kad Terēze tika pasludināta par svēto, 1925. gada 17. maijā, Svētā Pētera laukumā Romā pulcējās 500 000 cilvēku.
Alansona (Alençon) (1873-1877)
Terēze piedzimst kristīgā ģimenē Alansonā: viņas tēvs ir Luī Martēns (Louis Martin), pulksteņmeistars-juvelieris, māte – Zēlija Gerēna (Zélie Guérin), mežģīņu audēja. Vecākiem dzimst pavisam deviņi bērni, no kuriem četri nomirst ļoti agri. Kad ģimenē ir četras meitas, Zēlija 40 gadu vecumā atklāj, ka atkal ir mātes cerībās: Terēze piedzimst 1873. gada 2. janvārī. Mazā dzīvespriecīgā meitene, pirmo gadu pavadījusi zīdītājas aprūpē (māte nevar barot bērnu), atgriežas ģimenē un jūtas laimīga, baudīdama vecāku un māsu mīlestību. Meitene ģimenē saņem dziļu, dzīvu, patiesu ticību. Viss rit labi līdz brīdim, kad ģimeni piemeklē drāma: Zēlija Martēna mirst no krūts vēža 1877. gada augustā. Terēzei tobrīd ir četrarpus gadi.
Mātes nāve mazajai Terēzei ir ļoti spēcīgs satricinājums. Par savu otro māmiņu viņa izvēlas māsu Polīnu, taču ievainojums ir tik dziļš, ka paies desmit gadi, kamēr brūce sadzīs.
Lizjē (Lisieux) (1877-1897)
Martēna kungs, palicis viens ar piecām meitām, piekāpjas svaiņa Izidora Gerēna uzstājīgajiem lūgumiem, un visa Martēnu ģimene pārceļas uz Buisonē (Buissonnets) mājām Lizjē pilsētā. Terēze tur sastop siltu atmosfēru, bet pieci gadi, kamēr viņai jāapmeklē skola pie benediktiešu māsām, paliks “visskumjākie gadi viņas dzīvē”. Terēze ir laba skolniece, taču kautrīga, skrupuloza un slikti panes skolas konfliktus…
Terēzes veco rētu uzplēš Polīnas iestāšanās Lizjē karmelīšu klosterī. Desmit gadu vecumā Terēze smagi saslimst, simptomi ir satraucoši: intelektuālās attīstības regresija, halucinācijas, anoreksija. Medicīna nespēj palīdzēt. Ģimenes un karmelīšu klosteris lūdzas. 1883. gada 13. maijā Dievmātes statuja Terēzei uzsmaida, un viņa tiek vienā mirklī dziedināta.
Nākamajā gadā, 1984. gada 8. jūnijā, Terēze pirmo svēto komūniju piedzīvo kā mīlestības “saplūšanu”. Jēzus beidzot dod Sevi viņai, un viņa dod sevi Jēzum! Terēze jau domā par to, ka vēlas būt karmelīte. Šķiršanās no miesīgās māsas Marijas, viņas “trešās mātes”, kas arī iestājas karmelīšu klosterī, padara Terēzi nelīdzsvarotu. Viņa piedzīvo smagu uzmācīgu sirdsapziņas pārmetumu krīzi, ir visu laiku pārlieku jūtīga un “pārmērīgi raud”. Viņa ilgojas ātrāk nobriest un tikt atsvabināta no šiem pārdzīvojumiem. 1886. gada Ziemassvētku naktī Terēzes sirdij pieskaras Dieva žēlastība. Viņa piedzīvo īstu “atgriešanos” un pārtop stiprā sievietē. Betlēmes silītes Bērns – Dieva Vārds – Euharistijā dod viņai savu spēku.
Un, lūk, Terēze ir gatava cīnīties un pārvarēt visus šķēršļus, kas viņu šķir no iestāšanās karmelīšu ordenī: tēvu, tēvoci, klostera kapelānu, bīskapu, pāvestu Leonu XIII. Žēlastība ir Terēzei atvērusi sirdi, un viņa grib kopā ar Jēzu, kas uz Krusta ir izslāpis pēc dvēselēm, glābt grēciniekus. Četrpadsmitarpus gadu vecumā viņa nolemj palikt Krusta pakājē, lai “savāktu dievišķās ainis un dotu tās dvēselēm”. Viņa saprot savu aicinājumu: «Mīlēt Jēzu un darīt, lai Viņš tiktu mīlēts.»
1887. gadā, dzirdējusi runas par kādu slepkavu, kas Parīzē nogalinājis trīs sievietes, Terēze par viņu lūdzas un upurējas, vēlēdamās par katru cenu izraut viņu no elles. Tiesa Enriko Prandzīni piespriež nāves sodu giljotinējot. Tomēr mirkli pirms nāves notiesātais slepkava noskūpsta krucifiksu! Terēze aiz prieka raud: Dievs viņu ir uzklausījis. Viņa nosauc izglābto grēcinieku par savu “pirmo bērnu”.
Svētceļojuma laikā Itālijā Terēze ievēro, ka priesteriem, neskatoties uz viņu “cēlo aicinājumu”, piemīt arī dažādi trūkumi. Viņa saprot, ka par priesteriem ir jālūdzas, jo viņi ir “vāji un trausli”. Terēze apjauš, ka viņas aicinājums ir lūgties ne tikai par lielu grēcinieku atgriešanos, bet arī par priesteriem. Šī paša svētceļojuma laikā viņa lūdz pāvestam atļauju iestāties karmelīšu ordenī 15 gadu vecumā. Pāvesta atbilde ir izvairīga: “Ja Dievs gribēs…” Tā ir šķietama “sakāve”, tomēr 1888. gada 9. aprīlī Terēze uz visiem laikiem atstāj tēvu, māsas, Buisonē mājas, suni Tomu un dodas uz karmelīšu klosteri.
Karmels (1888-1897): vientulības ceļš
Terēze ir laimīga, ka var būt Karmelā “uz visiem laikiem” kā “cietumniece” kopā ar Viņu… un 24 māsām. Klosterī Terēzi gaida dzīve kopienā, aukstums, lūgšana, kas bieži norisinās sausumā, emocionālā vientulība (kaut arī klosterī dzīvo divas no viņas māsām). To visu viņa panes ar dedzību. Terēzes lielākās ciešanas būs mīļotā tēva slimība. Martēna kungs tiek ievietots psihiatriskajā klīnikā: Terēze to pārdzīvo kā vēl vienu ģimenes drāmu. Stiprinājumu viņa rod lūgšanā, esot kopā ar “Kalpu, kas cieš” (Isaja grāmatas 53. nodaļa), pavadot Jēzu ciešanu ceļā. Lizjē klostera garīgais klimats, ko caurauž bailes no Dieva un kur Dievs tiek uztverts, pirmkārt, kā tiesnesis, Terēzi nospiež. Lasot svētā Jāņa no Krusta «Mīlestības dzīvo liesmu», viņa ilgojas pēc Mīlestības. 1891. gadā (kad Terēzei ir 18 gadi) kāds priesteris viņu “uzliek” “uz paļāvības un Mīlestības viļņiem”, kur viņa nebija uzdrošinājusies nokļūt, jo visi viņu atturēja no došanās šajā drošsirdīgajā ceļā, pat viņas māsa Polīna – māte Agnese no Jēzus –, kas 1893. gadā kļūs klostera priore. Tēvs, atgriezies ģimenes lokā, nomirst 1894. gadā, un Selīna, kas viņu kopa, arī iestājas Lizjē karmelīšu klosterī.
Aptuveni šai laikā jaunā klostermāsa Terēze no Bērna Jēzus un Svētā Vaiga pēc vairāku gadu meklējumiem atklāj garīgās bērnības ceļu, kas pārveidos visu viņas dzīvi. Viņa saņem žēlastību dziļāk izprast Dieva Tēvišķību, kas nav nekas cits, kā Žēlsirdīgā Mīlestība (un tā izpaužas Viņa iemiesotajā Dēlā Jēzū). Kristīgā dzīve ir Tēva bērna dzīve (“dēls Dēlā”), kas uzsākas kristību brīdī un tiek dzīvota pilnīgā paļāvībā. «Ja jūs no jauna nekļūsiet kā mazi bērni, jūs neieiesiet Debesu Valstībā,» ir teicis Jēzus (Mt 18, 3). Par laimi, māte Agnese pavēl Terēzei rakstīt bērnības atmiņas. Viņa paklausa un mazā burtnīciņā pieraksta 86 lappuses. Laikmetā, kad elitāras (izredzētas) dvēseles veltīja sevi kā upurus Dieva Taisnīgumam, “vājā un nepilnīgā” Terēze upurējas Viņa Žēlsirdīgajai Mīlestībai (1895. gada 9. jūnijā Sv. Trīsvienības svētku mises laikā, 22 gadu vecumā).
Šī pilnīgā sevis atdošana Dievam Terēzi “atjauno”, sadedzina viņā visus grēkus. 1896. gada septembrī Terēze sajūt, ka viņas skaistais aicinājums (“karmelīte, laulātā draudzene un māte”) nav viņai pietiekams. Lūgšanas laikā viņa piedzīvo mokošas, diženas ilgas: būt priesterim, diakonam, pravietim, Baznīcas doktorei, misionārei, moceklei… Šīs ciešanas pazūd, kad viņa beidzot atrod savu aicinājumu, lasot svētā Pāvila vēstuli par mīlestību (1 Kor 13). Apustuļa vārdi viņai visu izgaismo, un viņa raksta: «Ak, Jēzu, mana Mīlestība… beidzot es esmu atradusi savu aicinājumu. Mans aicinājums ir Mīlestība!… Jā, es esmu atradusi savu vietu Baznīcā, un šo vietu, mans Dievs, man esat devis Jūs… Baznīcas, manas Mātes, Sirdī es būšu Mīlestība… tā es būšu viss… tā mans sapnis būs piepildīts!!!…» (Manuskripts B, 3.) Rūpes par grēciniekiem, kuri nepazīst šo Žēlsirdīgo Mīlestību, arvien vairāk un vairāk nedod Terēzei miera, un 1986. gada Lieldienās Dievs viņu ieved dziļā dvēseles naktī, kur viņas ticībai un cerībai būs jācīnās. Daudz kas vairāk nekā tikai tuberkuloze novājinās Terēzes veselību un viņu izvārdzinās. Terēze liek lietā pēdējos spēkus, lai mācītu garīgās bērnības ceļu piecām novicēm, kas viņai uzticētas, un diviem garīgajiem brāļiem – priesteriem misionāriem Āfrikā un Ķīnā.
Izdzīvodama šo “līdzcietību” vienotībā ar Jēzus Ciešanām Ģetzemanē un pie Krusta, plaušu asiņošanas izmocīta, viņa saglabā savu smaidu un smalkjūtīgo mīlestību, tā uzmundrinot māsas, kas ar izbailēm vēro viņu mirstam nežēlīgās ciešanās. Paklausības vārdā Terēze līdz spēku izsīkumam turpina skaudri un patiesi rakstīt atmiņas, kurās viņa “dzied par Kunga žēlsirdību” savā īsajā dzīvē. Lūgdama Dievu, lai ļauj viņai «pēc nāves darīt labu virs zemes līdz pasaules beigām», pazemīgi pravietodama, ka viņas pēcnāves misija būs «sniegt mazo ceļu dvēselēm» un «Debesis pavadīt, darot labu virs zemes», Terēze mirst 1897. gada 30. septembrī 24 gadu vecumā.
Gadu pēc Terēzes nāves iznāk grāmata Kādas dvēseles stāsts (L’Histoire d’une Âme), kas sastādīta, balstoties uz viņas manuskriptiem. Tā iekaro pasauli un iepazīstina ar jauno klostermāsu, kas mīlēja Jēzu tik stipri, ka “nomira aiz mīlestības”. Viņas apslēptā dzīve mirdzēs pār visu pasauli. Un tas jau notiek vairāk nekā simt gadu…
Autors: Gijs Gošē (Guy Gaucher), Bajē (Bayeux) un Lizjē (Lisieux) palīgbīskaps.
Teksts tulkots no vietnes www.therese-de-lisieux.catholique.fr materiāliem.
Pārpublicēts no www.dzivibasmate.lv