Par celibātu (katoļu garīdznieki, kuri labprātīgi izvēlas dzīvot bez laulības) Katoliskajā Baznīcā!

celibatsKatoliskās Baznīcas Katehisms, runājot par šo jautājumu uzsver: „Visi latīņu Baznīcas ordinētie kalpotāji, izņemot pastāvīgos diakonus, parasti tiek izvēlēti no vīriešu vidus, kas ir neprecēti un kas vēlas saglabāt celibātu "debesu valstības dēļ" ( Mt 19, 12). Aicināti sevi nedalīti veltīt Kungam un Viņa lietām, viņi sevi pilnībā atdod Dievam un cilvēkiem. Celibāts ir šīs jaunās dzīves zīme, kurai kalpot Baznīcas kalpotājs tiek konsekrēts; celibāts, pieņemts ar priecīgu sirdi, spilgtā veidā sludina Dieva valstību. Austrumu Baznīcās kopš daudziem gadsimtiem pastāvējusi cita kārtība: bīskaps tiek vienmēr izvēlēts no neprecēto vīriešu vidus, taču par diakoniem un priesteriem var tikt ordinēti arī precēti vīrieši. Šī prakse jau izsenis tiek uzskatīta par likumīgu; šie priesteri pilda auglīgu kalpojumu savās kopienās. Starp citu, priesteru celibāts Austrumu Baznīcās ir lielā godā, un daudzi priesteri to brīvi izvēlas debesu valstības dēļ. Taču kā Austrumos, tā Rietumos tas, kurš saņēmis Ordinācijas sakramentu, vairs nevar noslēgt laulību.” (KBK 1579-1580)

Pats no savas pieredzes, īpaši kalpojot slimnīcās, bieži saskaros ar šo jautājumu. Parasti man jautā par ticīgi cilvēki: „Jūs gan, priesterīši esat nelaimīgi cilvēki. Jūs nevarat precēties.” Es parasti atbildu: „Vai Jūs redzat, ka es esmu nelaimīgs? Un vai tad jums ir jādzīvo mana dzīve. Nevis es nevaru precēties, bet es pats to labprātīgi izvēlējos debesu valstības dēļ. Noslēgumā norādīšu divas Svēto Rakstu vietas, ka skalpo kā arguments par labu celibāta žēlastībai.

Mateja evaņģēlija 19.nodaļa sākas ar epizodi, kad Jēzus šķērso Jordānu un no Galilejas nonāk Jūdejā. Daudzi slimnieki tiek nesti pie Viņa un saņem dziedināšanu. Farizeji, laikam aiz skaudības, ka Jēzum ir tādi panākumi uzdod provokatorisku jautājumu, kas skar laulības nešķiramību. Jēzus vārdi pat mācekļiem šķiet par smagu, tādēļ viens no tiem izsaka varbūtību: „Ja tas tā ir vīra un sievas starpā, tad labāk neprecēties.” Lūk, ko Jēzus atbild: „Visi nesaprot šo vārdu, bet tie, kam tas ir dots.

"Ir einuhi, kas tādi dzimuši no mātes miesām; un ir einuhi, kurus par tādiem padarījuši cilvēki; un ir einuhi, kuri paši atteikušies no laulības dzīves debesvalstības dēļ. Kas var to saprast, lai saprot!" (Mt 19,11-12)

Arī apustulis Pāvils pirmajā vēstulē Korintiešiem norāda: "Bet es saku neprecētajiem un atraitņiem: labi viņiem būtu, ja viņi paliktu tā kā es.” (1 Kor 7,8)

Katoliskā Baznīca nekad nevar atcelt celibātu, jo tā ir Dieva dāvana un nav atceļama. Jautājums ir tikai par to, vai atsevišķās situācijās pieļaut jau precētu cilvēku ordinēšanu, jeb iesvētīšanu priestera kārtā. Jau šobrīd precēti vīrieši Romas Katoliskajā Baznīcā grieķu ritā var kļūt par priesteriem, bet latīņu ritā par diakoniem. Tomēr, jāsaka, ka neredzu citās konfesijās lielus panākumus vai augļus tikai tāpēc, ka viņu garīdznieki ir precēti. No savas puses varu teikt, ka dzīve celibātā dod man iespēju brīvi, nedalīti, 100% kalpot Dievam un Baznīcai. Esmu sevi pilnībā atdevis Dieva un Baznīcas rīcībā, un tā ir žēlastība man pašam un žēlastība arī Baznīcai.

Pr. Ilmārs Tolstovs
www.tolstovs.lv