sv. Pio no Pjetrelčīnas (Francesco Forgione), priestera, piemiņas diena

Pasākumi
Дата: 23 сентября 2020 г.

Svētais tēvs Pio no Pjetrelčinas
Priesteris un mūks

Tēvs Pio, vecāku dotajā vārdā Frančesko Fordžione, (1887-1968) piedzimst Pjetrelčinā, Itālijas dienvidos. Viņš ir astotais bērns nabadzīgā ģimenē. Piecpadsmit ar pusi gadus vecs viņš iestājas kapucīnu klosterī Morkonē. Uzsākot noviciātu, jaunais brālis saņem vārdu Pio. Nākamajā gadā viņš saliek pirmos solījumus un pievēršas filozofijas studijām. Brāļa Pio garīgie vadītāji ir divi ievērojami klostertēvi - Benedetto un Agostino. 1910. gadā Pio tiek iesvētīts par priesteri Beneventes katedrālē. Vājā veselība liek jaunajam priesterim ilgāku laiku pavadīt ģimenē ārpus sava klostera. Tas ir garīgas nobriešanas laiks, kurā viņš mācās šķērsot pārbaudījumus, pilnībā paļaujoties uz Dieva gribu.

1916. gadā tēvs Pio tiek nosūtīts uz San Džovanni Rotondo klosteri. Divus gadus vēlāk viņš saņem Jēzus ciešanu stigmātus. Turpmāk tēvam Pio ir jāpacieš asiņojošo brūču sāpes, medicīniskās pārbaudes, ļaužu pūļi, Baznīcas autoritāšu piesardzības pasākumi, tomēr, neraugoties uz visiem pārbaudījumiem, viņš saglabā paklausību un pazemību. Tūkstošiem svētceļnieku ik gadus ierodas San Džovanni Rotondo, lai izsūdzētu grēkus un piedalītos tēva Pio svinētajā Svētajā Misē, jo šajā cilvēkā viņi atrod patiesu Dieva Žēlsirdības liecinieku, kurā deg mīlestība uz Dievu un cilvēkiem.

1940. gadā tēvs Pio liek uzsākt savas slimnīcas - Ciešanu atvieglošanas nama - celtniecību. Viņš, kurš tik labi pazīst fiziskas sāpes, vēlas, lai šajā vietā slimnieki saņemtu patiesi sirsnīgu uzņemšanu un vislabāko aprūpi. Slimnīca tiek atklāta 1956. gadā. Tēvs Pio ir dibinājis arī lūgšanu grupas, kas tagad izplatījušās visā pasaulē.

Tēvs Pio mirst 1968. gada 23. septembra rītā, saņēmis slimnieku sakramentu, pēc tam, kad svētceļnieku tūkstoši trīs dienas bija svinējuši viņa stigmatizācijas piecdesmito gadskārtu. 1999. gadā pāvests Jānis Pāvils II pasludina tēvu Pio par svētīgo, 2002. gada 16. jūnijā - par svēto.

Tēvs Pio bija īsts svētā Franciska dēls - savā dzīvē viņš izdzīvoja Kristus ciešanas, bija dziļš lūgšanu cilvēks, vienmēr paklausīgs, prieka un cerības pilns, žēlsirdīgs un izprotošs pret visiem; patiess Kunga Jēzus Kristus liecinieks pasaulei.

Pieci tēva Pio padomi – kā būt dievbijīgam?

Nemaz nevajag daudz, lai tava dzīve būtu patiesi dievbijīga; pietiek, ja tu garīgajā dzīvē izvēlies dažus principus un tos realizē.

Pirmais padoms ir sv. apustuļa Pāvila teiktais: tiem, kas mīl Dievu, viss nāk par labu (Rom 8, 28). Tas tiesa, ka Dievs pat ļauno var pārvērst labajā, taču ar noteikumu, ka cilvēks atdos Viņam visu bez nosacījumiem, tātad arī grēkus (no kuriem Dievs mūs ne vienmēr pasargā) Viņš savā visvarenajā apredzībā spēj vērst mums par labu, ja vien mēs Viņam kalpojam. Tā piemēram, ja ķēniņš Dāvids nebūtu pieļāvis grēku, tad gan viņš laikam nekad nebūtu kļuvis tik pazemīgs. Tāpat arī Magdalēna tik dedzīgi nemīlētu Jēzu, ja viņai nebūtu piedoti daudzie grēki, savukārt, Jēzus tos nepiedotu, ja viņa nebūtu tos pieļāvusi.

Tātad, apceri lielo Dieva žēlsirdību – tā pārmaina mūsu vājumu par savas žēlastības un labvēlības darbiem. Tā spēj no mūsu ļaunuma un netaisnības rūgtuma izdalīt dzīvinošu sulu mūsu dvēselēm. Vai tad Viņš to pašu nespēj izdarīt ar mūsu rūpēm, raizēm un pārbaudījumiem? Tāpēc nevajag sevi mocīt ar grūtībām, lai arī kādas tās nebūtu, bet tikai censties no visas sirds mīlēt Dievu, un tad viss būs labi. Nevajag pat pārāk daudz prātot, kā tas būs, kad būs un kas tas labais būs. Ja Dievs uz tavām acīm uzliek neziņas dubļus, tad ne tāpēc, lai atņemtu tev acu gaismu, bet lai tu labāk redzētu un kļūtu pilnīgs, lai tu būtu mīlestības un apbrīnas cienīgs eņģeļu priekšā. Varbūt Dievs grib, lai tu nokristu, kā tas reiz notika ar Pāvilu, kad viņš nokrita no zirga.

Tāpēc nezaudē drosmi un cerību, ja tu krīti, bet izsaki lielu pazemības aktu, atjaunojot un padziļinot cerību. Zaudēt dūšu un kļūt nepacietīgam pēc kritiena nozīmē uzķerties uz ienaidnieka āķa un iekrist viņa lamatās. Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē atdot viņam ieročus un ļaut uzvarēt! Tāpēc nekad tā nedari, jo Kunga žēlastība allaž ir gatava tevi piecelt.

Otrais padoms lai ir dziļi iegriezts tavā dvēselē: Dievs ir mūsu Tēvs. Vai tad ir vērts baidīties no Tēva, kurš ir teicis, pat garantējis, ka bez Viņa gribas un apredzības ne mats no galvas mums nenokritīs? Tas patiesi ir brīnišķīgi, ka esam tāda Tēva bērni un ka mūsu uzdevums ir – mīlēt Viņu un kalpot Viņam! Tātad, dari to, kas tev jādara, un ne par ko vairāk neraizējies. Ja tu tā rīkosies, pats redzēsi, ka Jēzus parūpēsies par tevi. “Tu domā par Mani, bet Es domāšu par tevi” – tā Viņš reiz teica sv. Katrīnai no Sjēnas. Un prātnieks saka: “Mūžīgais Tēvs, Tava apredzība ir tā, kas vada visu.” (sal. Gudr 14, 3)

Trešais padoms – jāievēro visu, ko Jēzus mācījis saviem apustuļiem, sakot: “Vai jums kā trūka?” (Lk 22, 35) Ir vērts šo tekstu kārtīgi pārdomāt – bez naudas, bez apģērba, bez apaviem, tikai vienā tunikā Jēzus sūtīja savus mācekļus pasaulē. Un vēlāk Viņš jautāja: “Vai jums kā trūka, kad Es jūs sūtīju bez naudas maka, bez somas un bez kurpēm?” (Lk 22, 35) Viņi atbildēja: nekā. Tāpēc arī tev es saku to pašu – kad tevi pārņem nogurums un apnikums, kad tev pietrūkst paļāvības uz Dievu - vai tas tevi nogāž no kājām? Tu bez šaubām atbildēsi – nē! Un tādēļ gribu piebilst: kāpēc tad tu necenties labprātīgi pārvarēt grūtības? Ja jau Dievs tevi nebija atstājis pagātnē, tad kāpēc lai Viņš to darītu nākotnē? Nākotnē tu taču Viņam piederēsi vēl vairāk nekā pagātnē. Nevajag raizēties par to, kas nākotnē notiks pasaulē. Varbūt nekas ļauns nemaz nenotiks, bet, ja notiks – Dievs tev dos spēku to paciest un izturēt. Dievišķais Skolotājs lika Pēterim iet pa jūras viļņiem. Kad sacēlās vējš, Pēteris izbijās un sāka slīkt. Bet Jēzus, izstiepis roku, satvēra viņu ar pārmetumu: “Mazticīgais, kāpēc tu šaubījies?” (Mt 14, 31) Ja Dievs mums liek staigāt pa sabangotiem viļņiem, tad nevajag šaubīties un baidīties. Dievs ir ar tevi, tāpēc esi drosmīgs, un tu baudīsi brīvību.

Ceturtais padoms attiecas uz mūžību. Dieva bērniem ļoti maznozīmīga ir šī īsā un pārejošā dzīve, jo mūžībā mēs būsim Dieva godībā. Tāpēc pārdomā, vai tu ej pa pareizo ceļu uz mūžību, vai tu jau soļo pa šo ceļu. Lai šis ir tas virziens, kurā tu dodies, un lai tu esi laimīgs, jo dzīvei šajā pārejošajā un nemierīgajā pasaulē nav lielas nozīmes.

Piektais padoms – es vēlos, lai tas vienmēr būtu tavā prātā. Tie ir sv. Pāvila vārdi no vēstules galatiešiem: “Es negribu ne ar ko lepoties, tik vien ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu” (6, 14). Glabā savā sirdī krustā sisto Pestītāju, tad visas pasaules krusti tev liksies kā rozes. Ērkšķu vainaga dzeloņi, kas ievainoja Viņa galvu un ievaino arī mūsu, neizraisīs nekādus citus ievainojumus.

Līdz tam brīdim, kamēr mūsos būs kaut viena asins lāsīte, turpināsies cīņa starp labo un ļauno. Pārbaudījumi, kuriem pakļauj tevi Kungs, ir Viņa mīlestība: īpašas zīmes un dārga pērle tavai dvēselei. Visas grūtības pāries ļoti ātri, tāpat kā paiet ziema un atnāk pavasaris. Tāpat arī pēc mūsu laicīgās dzīves, kas paiet tik ātri, iestāsies nebeidzams pavasaris un tas būs jo bagātāks un skaistāks, jo vairāk vētru un negaisu būs bijis mūsu dzīvē.

No poļu valodas tulkoja māsa Irēna Laiva

 

Pārpublicēts no www.katolis.lv