Svētais Pēteris Juliāns Eimards (Pierre-Julien Eymard)
(1811.g. 4. februāris – 1868.g. 1. augusts, La Mure)
Svētais Pēteris Juliāns Eimards (Pierre-Julien Eymard), Vissvētā Sakramenta Priesteru kongregācijas dibinātājs, ir rakstījis: „Es nebūt nerūpējos par ikdienišķo maizi. Lai Karalis rūpējas par saviem kareivjiem. Mūsu vislielākās rūpes ir sniegt Viņam pienācīgu mājvietu, sniegt Viņam tabernākulu, altāri, izdaiļojumus... Viņam lai veltām visu, kas mums pieder: Euharistiskais Karalis ir tā visa cienīgs”. Kas gan ir šis svētais?
Galva pie tabernākula
Kādā 1804. gada dienā, kāds nažu asinātājs sasniedz Grenobles diecēzes (Francijā) La Mure pilsētiņu: viņu sauc Juliāns Eimards. Nāve ir izpostījusi viņa ģimeni no kuras ir izdzīvojuši tikai divi bērni: Antonijs un Marija Anna. Pēdējā ir divpadsmit gadu veca, kad 1811. gada 4. februārī viņa sievai piedzimst Pēteris Juliāns. Eimarda kungs liek nokristīt jaundzimušo jau nākošajā dienā. Pētera Juliāna māte nespēj pavadīt dienu bez aiziešanas uz baznīcu, lai tur uz pāris minūtēm nomestos ceļos. Viņa sev līdzi nes arī mazo Pēteri Juliānu, kas ietīts priekšautā un to velta Jēzum. Līdzko bērniņš sāk staigāt, viņš pavada māti uz baznīcu, taču drīz vien viņš iet viens pats, vairākas reizes dienā. Kādu dienu viņa māsa Marija Anna to pārsteidz aiz altāra, uzkāpušu uz ķeblīša, ar noliektu galvu pret tabernākulu. Pēteris Juliāns skaidro: „Tas ir tāpēc, ka es klausos un no šejienes es dzirdu labāk”. Viņa sirdī sakņojas ārkārtēja dedzība uz Vissvēto Sakramentu. Taču arī viņš nav bez trūkumiem: ir stūrgalvīgs, viegli sadusmojas, ir ziņkārīgs. Tomēr pēc dabas ir godīgs, nespēj dzīvot ar meliem. Pēteris Juliāns ir zinātkārs un viņam piemīt arī izteikta nosliece uz roku darbu. Tā kā apgabalā ir daudz riekstkoku, Juliāns Eimards uzceļ maltuvi, novēlēdams, lai dēls kļūtu par riekstu eļļas ražotāju.
Ilgi gaidītā Pirmās Komūnijas diena pienāk, kad Pēterim Juliānam jau ir 12 gadi: „Kādas žēlastības man Kungs dāvāja šajā dienā!”, viņš, raudādams, izsauksies trīsdesmit gadus vēlāk. Pēteris Juliāns sajūt aicinājumu uz priesterību. Puisis stāsta tēvam par savu vēlmi iestāties seminārā, bet tēvs nesaprot kādu godu Dievs dāvā, aicinādams viņa dēlu. Nē! Puisim ir jāseko viņa tirdzniecības lietās. Bērns pat tiek izņemts no skolas: ir jau pietiekamas zināšanas, lai ražotu un pārdotu eļļu. Mamma klusē, lūdzas un cer.
Laus Dievmātes svētnīcā Pēteris Juliāns satiek Bezvainīgi Ieņemtās Jaunavas Marijas Oblātu, tēvu Touche, kurš apbrīnodams viņa dvēseles skaistumu, iesaka virzīt dzīvi uz priesterību, studēt latīņu valodu un sazināties daudz biežāk. Pēteris Juliāns, prieka un cerības pilns, atgriežas maltuvē un slepus studē latīņu valodas gramatiku. Dieva Apredzība ļauj viņam satikt priesteri Desmoulins, kurš iegūst Eimarda kunga atļauju vest zēnu uz Grenobli, lai tur tas pret nelieliem pakalpojumiem varētu bez maksas studēt. Tur Pēteri Juliānu sasniedz ļaunā ziņa par mammas nāvi un viņš raudādams nokrīt Jaunavas Marijas statujas priekšā: „Ak, no šī brīža tu esi mana vienīgā Māte”, viņš izsaucas: „bet, jo īpaši, piešķir man žēlastību, ka kādu dienu es kļūtu par priesteri!” Bēru dienā satriektais tēvs lūdz zēnu palikt viņam līdzās. Viņš piekrīt. Tad, kad šķita zaudēta katra cerība, kāds Marijas Oblātu tēvs, kurš bija iegriezies caurbraucot, viņu uzklausījis, sacīja: „Bet, ja tu brauktu pie mums uz Marseļu?” „Vai mans tēvs piekritīs?” „Jā, jā, piekritīs”. Tēvs satrūkstas, apjūk, iebilst, sāk raudāt un tad... piekrīt. Marseļā Pēteris Juliāns tik dedzīgi metas studēt, ka smagi saslimst. Aizvests pie tēva, viņš izveseļojas, taču atlabšanas periods būs ilgs.
1828. gada 3. martā, pēc tam, kad ir lūdzis piedošanu dēlam, ka stājies ceļā viņa aicinājumam uz priesterību, Eimarda kungs nomirst. Pēteris Juliāns iestājas Grenobles priesteru seminārā. Taču vispirms bija nepieciešams iesniegt prāvesta rakstisku ieteikumu, kas tika nodots slēgtā aploksnē. Marija Anna, neapzinādamās nepiesardzīgo žestu, atver aploksni: vēstule stāda priekšā kandidātu kā „neinteliģentu un nepiemērotu”. Ar kopīgu piekrišanu viņi sadedzina nepatieso liecību. Paļaudamies uz Dieva žēlastību, Pēteris Juliāns dodas uz Grenobli, kur, apredzīgi sastop Marijas Oblātu kongregācijas svēto dibinātāju monsinjoru De Mazenod. Pēteris Juliāns viņam visu izstāsta un bīskaps saka: „Nu labi, es tevi stādīšu priekšā semināra atbildīgajam”. Jaunietis beidzot var sekot savam aicinājumam. Viņš taps ordinēts par priesteri 1834. gada 20. jūlijā, 23 gadu vecumā. Pēterim Juliānam tiek uzticēta vikāra kalpošana, pēc tam – prāvesta kalpošana diecēzē, taču, apslēptībā viņš vēlas kļūt par mūku.
1839. gada 20. jūlijā ar bīskapa atļauju, neraugoties uz māsas asarām un draudzes sarūgtinājumu, viņš iestājas tēva Colin dibinātās kongregācijas noviciātā pie maristiem. Savā personīgajā dienasgrāmatā Pēteris Juliāns atzīmē meditāciju tēmas, kuru izvēle ir: „Jēzus Vissvētā Sakramentā un Paradīze”. Pēc noviciāta, viņš sekojoši tiek nozīmēts par Belley (Ain) pansijas garīgo vadītāju, bet vēlāk par Francijas provinciāli un Marijas trešā ordeņa garīgo vadītāju. 1850. gadā Pēteris Juliāns kļūst par La Seyne-sur-Mer pansijas atbildīgo pie Tolone. Visās misijās, kuras Pēterim Juliānam tiek uzticētas, gan būdams kā diecēzes priesteris, gan kā maristu mūks, viņš vienmēr iedrošina savu aprūpējamo dvēseles uz īpašu Vissvētā Sakramenta adorāciju. Rezultāti ir ievērojami gan bērnu, gan jauniešu, gan arī ģimeņu vidū. Visa sabiedrība atdzimst.
Milzīgā vērtība
Jānis Pāvils II apgalvo, ka „Euharistijas kultam ārpus Sv. Mises ir ļoti liela vērtība”. „Šis kults ir cieši saistīts ar Euharistiskā Upura svinēšanu. Kristus klātbūtne hostijās, kas saglabātas pēc Sv. Mises – klātbūtne, kas ilgst tikmēr, kamēr pastāv euharistiskās maizes un vīna zīmes – nāk no Upura svinēšanas un tiecas uz sakramentālu un garīgu komūniju. Ganu pienākums ir iedrošināt, arī caur personīgo liecību, euharistisko kultu, jo īpaši Vissvētā Sakramenta izstādīšanu kā arī adorāciju Kristus priekšā, kurš ir klātesošs zem euharistiskajām zīmēm” (EE, 25. nr.).
Labais Dievs iedvesmo Pēteri Juliānu nodibināt mūku un konsekrētu māsu kongregāciju, kas veltītos Vissvētā Sakramenta adorācijai un šādas dievbijības izplatīšanai laju vidū. Pie La Salete Dievmātes kājām viņš izprot darba ieceri. Tā būs viņa dzīves lielā rūpe. Pāvests Pijs IX, pie kura Pēterim Juliānam ir iespēja būt audiencē, viņam apstiprina: „Jūsu darbs ir no Dieva, es esmu par to pārliecināts. Baznīcai tas ir nepieciešams”. Taču cik daudz šķēršļu ir jāpārvar! Ja Dievs nemudinātu tēvu Eimardu, viņš nekad neiedrošinātos mesties piedzīvojumā, kuram, cilvēciski runājot, nav nekādu acīm redzamu panākumu. Maristu ģenerālais atbildīgais, pēc rūpīgas projekta izpētes, atbrīvo Pēteri Juliānu no svētsolījumu saistībām, lai dotu viņam vislielāko rīcības iespēju darba īstenošanai. Pēc tam viņš pārdomā un sūta Pēteri Juliānu pie Parīzes arhibīskapa. Palīgbīskapam, kuram jāpieņem Pēteris Juliāns arhibīskapa vārdā, jau ir gatava atbilde: kategorisks „nē”.
Taču dievišķā Apredzība visu izglābj: tēvs Eimards kopā ar savu pirmo mācekli gaida arhibīskapa priekšistabā, kad pats Parīzes arhibīskaps, monsinjors Sibour, viņus pamana. „Kas jūs esat?” „Divi iebraucēji priesteri.” „Ko jūs vēlaties?” „Monsinjor, mēs gaidām palīgbīskapu” „Galu galā”, iebilst monsinjors Sibour: „To, ko šeit dara palīgbīskaps var darīt arhibīskaps!” Tēvs Eimards viņam izklāsta apmeklējuma mērķi. „Vai jūs esat maristu tēvs?” „Jā, monsinjor.” „Palīgbīskaps mani ir informējis.” Domādams, ka tēvs Eimards vēlas dibināt kontemplatīvu kongregāciju, piebilst: „Runa ir par tīri kontemplatīvu kongregāciju... Neatbalstu šīs lietas... Nē! Nē!” „Bet monsinjor, nav runa par tīri kontemplatīvu kongregāciju. Mēs patiešām adorējam, bet vēlamies lai arī citi adorē. Mums vispirms vajaga rūpēties par pieaugušo Pirmo Komūniju”. Pēc šiem vārdiem arhibīskapa seja apskaidrojas. „Pieaugušo Pirmā Komūnija!” viņš izsaucas. „Ak! Tieši šis darbs man pietrūkst. Tas ir darbs, kuru es vēlos.” Patiešām, Euharistija ir kā „visas evaņģelizācijas avots un smaile, jo tās mērķis ir visu cilvēku komūnija ar Kristu un Kristū, ar Tēvu un Svēto Garu” (EE, 22. nr.). Lieta ir izskatīta labvēlīgi: Vissvētā Sakramenta Priesteru un Kalpoņu kongregācija ir ieguvusi pirmo apstiprinājumu vēl pirms tās pastāvēšanas.
Negaidīts žests
Tomēr, ar to vien piedzīvojums nebeidzās. Tēvs Eimards nezina, kur izmitināt savu topošo kopienu. Trūkst naudas un pirmie novici, kuri cieš no bada, viens pēc otra aiziet projām. Līdz ar monsinjora Sibour nāvi zūd tik dārgā aizbildnība. Viņa pēctecis monsinjors Morlot atsakās uzklausīt dibinātāju un, būdams pārliecināts, ka tiek runāts par kādu „slepenu organizāciju”, sadedzina visus darba dokumentus tos pat neizlasījis. Vēlāk viņš nožēlo pārsteidzīgo žestu, uzklausa tēvu Eimardu un apstiprina monsinjora Sibour aprobāciju. Pēteris Juliāns, arvien būdams bez pajumtes, uztic savu projektu Apredzībai, kas drīz vien dāvā iespēju iegādāties divas ēkas Faubourg Saint-Jacques ielā.
Euharistiskais apustulāts tiek veikts tieši altāru pakājē. Adorētājs ir arī aizstājējs: viņš gandara par pārestībām, kas veiktas pret Vissvēto Sakramentu. Viņš adorē un mīl par neskaitāmiem grēciniekiem, kas neadorē un nemīl. Tas, kurš mīl, pūlas, lai arī citi mīlētu. Tātad, Vissvētā Sakramenta klosterbrāļi un klostermāsas darbojas lai grēcinieki varētu atgriezties caur euharistisko apustulātu.
Tajā laikā Parīzes vecajos kvartālos lielākā daļa pusaudžu, kuri bija sasnieguši darba spējīgu vecumu, ignorēja gandrīz visu kas attiecās uz viņu kristību reliģiju. Arī daudzi pieaugušie atradās līdzīgā situācijā, līdzīgi kā tas ir mūsdienās. Tēvs Eimards organizē katehisma kursus, lai sagatavotu šīs dvēseles Svētās Komūnijas saņemšanai.
Lai saņemtu Svēto Komūniju tiek prasīti daži priekšnoteikumi. Citēdams fragmentu no svētā Pāvila vēstules: Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera (1 Kor 11,28), Jānis Pāvils II mums skaidri atgādina, ka: „Svētais Jānis Hrizostoms ar visu savu daiļrunības spēku mudināja ticīgos: «Arī es paceļu balsi, aizlūdzu un jūs lūdzu netuvoties pie šī svētā mielasta ar netīru un izvirtušu sirdsapziņu. Patiešām, līdzīga attieksme vairs nesauksies Komūnija, pat, ja mēs tūkstots reizes saņemtu Kristus Miesu, bet drīzāk gan nopēlums, mokas un soda pavairošanās». Līdzīgi nosaka arī Katoliskās Baznīcas katehisms: «Tiem, kas apzinās, ka ir smagi grēkojuši, pirms iet pie Komūnijas, jāsaņem Gandarīšanas sakraments». Tātad, vēlos atkārtot, ka Baznīcā paliek un vienmēr paliks spēkā nolikums ar kuru Tridentas koncils pieņēma apustuļa Pāvila bargo brīdinājumu, apstiprinot, ka cienīgai Euharistijas pieņemšanai, ja kāds, «apzinās sevi esam nāvīga grēka stāvoklī, tad tam vispirms ir jāizsūdz savi grēki»”(EE, 36.nr.).
1863. gada 3. jūnijā svētīgais pāvests Pijs IX beidzot apstiprina tēva Eimarda Kongregāciju.
Tēvs Eimards nomira 57 gada vecumā, majā, kurā viņš piedzima.
Pārpublicēts no www.prosanctitate.lv
Foto: www.wikipedia.org