Jānis Marija Vianejs ir dzimis 1786. gada 8. maijā, Lionas diecēzē trūcīgā, taču dziļi ticīgā zemnieku ģimenē. Reliģijai Francijā tie bija visai grūti laiki. Kulta aktivitātes tobrīd bija aizliegtas, tādēļ pirmo Komūniju Jānis saņēma slepenībā. Pamazām viņa sirdī uzplauka vēlēšanās kļūt par priesteri un, neraugoties uz to, ka lasīja un rakstīja ar pūlēm, viņš tika stādīts priekšā kā kandidāts. Dēļ grūtībām latīņu valodas apguvē Jāni vairākkārtīgi no semināra izslēdza. Abats Ballejs uzņēmās sekot līdzi viņa mācībām un arī pēc1815. gada, kad Jānis Marija tika ordinēts par priesteri, viņš sadarbību ar savu skolotāju turpināja. Kad Abats Ballejs1817. gadā nomira, Jāni nozīmēja par maza – Arsendombes ciematiņa kapelānu. Tanī atradās aptuveni 40 mājas ar 270 iedzīvotājiem. Tur tad arī Jāņa Marijas svētums uzplauka.
Priesteris spēja saskatīt kādā nabadzībā dzīvo draudzes locekļi, un nojauta kādu postu tas var nest. Jāņa acīs liela nozīme bija katras atsevišķas dvēseles bagātībai: vajadzēja vien sirdi atkausēt ar Dieva mīlestību un Arsa atgūtu savu kristīgo seju. Viņa sprediķu pamatā bija lūgšana un grēku nožēla. Jānis Marija izveidoja Providences skolu, kurā uzņēma un apmācīja amatā daudzas meitenes, arī Rožukroņa brālību sievietēm un Vissvētākā Sakramenta Brālību vīriešiem. Tādējādi visi tika iesaistīti kulta un žēlsirdības aktivitātēs.
Pamazām draudzes stāvoklis izmainījās un tās vadītāja slava Arsai piesaistīja neskaitāmus ticīgos.
Kaut Jāņa Marijas pastorālā darbība nesa daudz augļu, pazemīgo prāvestu nomāca pārspīlēta sava vājuma apziņa un nedrošība par paša pestīšanu. Bieži viņš izjuta arī bailes par sātana klātbūtni. Vairākkārtīgi Jānis Marija no Arsas mēģināja bēgt, taču tauta un bīskaps viņu vēlējās redzēt tajā biktskrēslā un tajā kancelē, no kuras priesteris sludināja Dieva mīlestību visiem.
Arsas bīskaps mira 1859. gada 4. augustā. Pāvests Pijs XI 1925. gadā Jāni Mariju Vianeju kanonizēja un pasludināja par prāvestu aizbildni.
Kristus uzticība - Priesteru uzticība
Jānis Marija Viannejs - Arsas prāvests
(1786. gada 8. maijā - 1859. gada 4. augusta)
"Šajā priesterības gadā lūgsim par to, lai priesteri, kuri pēc Pētera un mācekļu piemēra "ticēja un atzina, ka Kristus ir Dieva Svētais" (Jāņa 6.69)", ar savas dzīves liecību stiprina tos, kas šaubās. Lai pateicoties viņu kalpošanai, visiem ir iespēja izdzīvot konvertēšanās un sirds atjaunošanas svētības."
Benedikts XVI
Īsa biogrāfija
Jānis Marija Viannejs bija dzimis lauksaimnieku ģimenē Dardillē pilsētā 1786. Gada 8. Maijā. Viņa ģimene bija nabadzīga materiālo labumu ziņā, bet bagāta cilvēcībā un ticībā. Viņš tika kristīts tajā pat dienā, kā tas ir bijis pieņemts tajos laikos, un daudzus bērnības un jaunieša, kas savos 17 gados vēl joprojām bija analfabēts, gadus bija pavadījis strādājot laukā, pieskatot ganāmpulku.
Neskatoties uz to, savā sirdī viņš zināja tās lūgšanas, kuras viņam iemācīja viņa dievbijīgā māte un kuras nostiprināja reliģiska atmosfēra mājās. Vianneja biogrāfi saka, ka jau kopš jaunības gadiem viņš sevi pakļāva Dieva gribai, pat viņa pazemīgākajā kalpošanā. Viņā nostiprinājās vēlēšanās kļūt par priesteri, bet šis mērķis bija grūti sasniedzams.
Tik tiešām, viņš tika ordinēts pēc daudziem mēģinājumiem un pārpratumiem; tas notika ar tālredzīgo priesteru palīdzību, kuri skatījās pār Vianneja cilvēciskām robežām un svētuma horizontu, kas patiesi spīdēja šajā neierasti jaunajā cilvēkā.
Tātad, tas notika 1815.gada 23.jūnijā – viņš tika iesvētīts par diakonu, bet šī paša gada 13. Augustā tika ordinēts par priesteri. Beidzot 29 gadu vecumā pēc tik daudzām neveiksmēm, dažām izgāšanās reizēm un daudzām asarām, viņš varēja pieiet pie Kunga altāra un piepildīt savas dzīves sapni.
Patiešām, savā pastorālajā kalpošanā, tik vienkāršās tika uztverts kā, auglīgākais, šis nepazīstamais draudzes priesteris aizmirstajā lauku pilsētiņā Francijas Dienvidos bija tik veiksmīgi pielāgojusies viņa kalpošanai arī vizuāli, atgādinot alter Christus, Labā Gana tēlu, kas, atšķirībā no saimnieka, atdod savu dzīvību par aitām. (sk. Jņ 10:11)
Sniedzot Labā Gana piemēru, viņš velta savu dzīvi priestera kalpojumam. Viņa eksistence bija līdzīga dzīvajam katehismam, kas atklājās kā ļoti specifiska efektivitāte brīdī, kad cilvēki redzēja, kā viņš celebrē Misi – apstājoties pie tabernākula un pielūdzot, vai stundu pēc stundas pavadot biktskrēslā.
1859. gada 4. augusta naktī, plkst. 2.00 sv. Jānis Marija Viannejs, tuvojoties zemes dzīves beigām, aizgāja mūžīgajā valstībā, kas tika sagatavota jau pasaules radīšanas laikā tiem, kas uzticīgi pilda viņa likumus (sk. Mt25:34), uz tikšanos ar Debesu Tēvu.
Kas par svinībām varētu būt sagatavotas Debesīs par godu šī dedzīgā gana ierašanos! Kāda pieņemšana viņam bija sarīkota – ar daudzām dziesmām; un meitas tika samierinātas ar Tēvu ar Vianneja pastorālā darba starpniecību, caur viņu kā biktstēvu.
"Liecību uzticamība ir atkarīga no svētuma kā arī katra priestera misijas aktuālās efektivitātes."
(Benedikts XVI)
Lūgšanas cilvēks
- "Es mīlu tevi, ak, mans Dievs, un mana vienīgā vēlēšanās ir mīlēt Tevi pat līdz manam pēdējam elpas vilcienam.”
"Biktskrēsla moceklis”
- "Ja mēs patiesi saprastu, ko nozīmē būt Dieva bērnam, mēs vienkārši nespētu darīt ļauno (…) būt par Dieva bērnu, ak, skaistais cēlums! Cieņa!
- Nevis grēcinieks iet pie Dieva, lai lūgtu viņam piedošanu – šis ir Dievs, kas skrien pakaļ grēciniekam un liek viņam atgriezties pie Viņa. Tāpēc nodosim šo prieku labajam Tēvam, atgriezīsimies pie viņa... un tad mēs būsim laimīgi.
- Ir tie, ka saka: "Es pārāk daudz grēkoju, Labais Kungs man nepiedos”. Tā ir liela zaimošana. Tas ir tas pats, kas ielikt rāmjos Dieva žēlsirdību, kurai to nav - tā ir bezgalīga.
- Mūsu kļūdas ir smilts daļiņas blakus milzīgajam Dieva žēlsirdības kalnam.
- Kad priesteris sniedz piedošanu, mums jādomā tikai par vienu: lai tās asinis, ko Labais Dievs ielēja mūsu dvēselē, viņu izmazgātu, šķīstītu un padarītu ik pat skaistu, cik kristību brīdī.”
Euharistija un komūnija
- "Visi labie darbi kopā nav salīdzināmi ar Mises upuri, jo tie ir cilvēka veikti, turpretī Mise ir Dieva darbs.
- Ak, mani bērni! Ko darīja Dievs savas mīlestības Sakramentā? Viņš pieņēma savu labo sirdi, lai mūs mīlētu, izspieda no tās maiguma tveici un žēlsirdību, lai tajās noslīcinātu pasaules grēkus.
- Dieva asinis ir ķermeņa un dvēseles barība. Ja jūs par to domātu, jūs varētu uz mūžīgiem laikiem pazaudēties šajā mīlestības bezdibenī!
- Labais Kungs vēloties atdot sevi par mums mīlestības sakramentā, sniedza mums lielās un nebeidzamās ilgas, kuras piepildīt var tikai Viņš.
- Svētā Komūnija sniedz dvēselei tādu kā ugunīgo gaisa brāzmu, kas sāk postīt, bet kas atstāj daudzas kvēlojošas ogles!
- Ja tev jautā: „Kādēļ neej mājās?”, mēs varam atbildēt: "Es nesu Debesis”.
- Nesaki, ka neesi tā cienīgs. Tā ir taisnība: tu neesi cienīgs, bet tas tev ir vajadzīgs.”
Priesterība
- "Ak! Cik dižena ir Priesterība! Tā varētu tikt pareizi saprasta vienīgi Debesīs... ja kāds būtu sapratis to šīszemes laikā, viņš nomirtu, bet ne aiz bailēm, bet gan mīlestības!
- "Ja es esmu aicināts kļūt par priesteri, es gribētu izglābt daudzas dvēseles.”
Noslēgums
„Patiešām, kādā veidā mūsdienu priesteris varētu līdzināties Viannejam šajā radikāli izmainītā pasaulē?
Šeit tomēr ir dzīvesveids un pamat vēlēšanās, kurus mēs esam aicināti kultivēt.
Tas, kas padarīja Arsas prāvestu par svētu, bija viņa pazemīgā uzticība misijai, kurai viņu aicināja Dievs; tā ir bijusi viņa nemainīga pašaizliedzība, Dievišķās apredzības rokām uzticības pilnība.
Viņš lika ļaužu sirdīm mainīties ne jau savas cilvēciskās apdāvinātības dēļ, pat ne sava apbrīnojama gribasspēka dēļ; viņš izcīnīja visbezcerīgākās dvēseles nododot tām to, ko pats bija izdzīvojis visdziļākā veidā, proti, draudzību ar Kristu.
Viņš bija „iemīlējies” Kristū un viņa kalpojuma panākumu lielākais noslēpums bija mīlestības liesma attiecībā uz Euharistisko Noslēpumu, ko viņš svinēja uz izdzīvoja – tas arī pārveidojās par mīlestību uz Kristus ganāmpulku, kristiešiem un visiem, kas meklēja Dievu.
Būdams par priesteri, Viannejs izcēlās ar neparasto un auglīgo gana jaunradi, parādot, ka tā laika dominējošais racionālisms faktiski bija ļoti tāls no cilvēku autentisko vajadzību apmierināšanas, tādējādi arī dzīvot nespējīgs. (..) „Racionālisma diktatūra” un „relatīvisma diktatūra” abas ir neadekvātas atbildes uz mēģinājumu attaisnot cilvēces mēģinājumu izmantot prātu, kā raksturīgu un svarīgu viņa identitātes elementu. Racionālisms ir bijis neadekvāts, jo netika ņemtas vērā cilvēciskās robežas un mēģinājumi prātu padarīt par vienīgo kritēriju visu sfēru analīzē, tādējādi padarot prātu par dievību; mūsdienu relatīvisms pazemo prātu, jo de facto pieņem, ka cilvēks neko nevar zināt par tām sfērām, kas atrodas ārpus pozitīvās zinātnes lauka.
Tomēr kā toreiz, tā arī tagad, cilvēks ubago pēc jēgas un piepildījuma, viņš ir nemitīgi meklē atbildes uz mokošiem jautājumiem, fundamentāliem jautājumiem, kurus viņš nekad nepārstāj uzdot pats sev.
Tas ir priestera pienākums: „novērot patiesās kristiešu kopienas formāciju, esot par ticīgo cilvēku instruktoru”, kas var „katram cilvēkam sagatavot ceļu pie Kristus” un vingrināties „patiesā mātišķīgas funkcijā, parādot neticīgajiem, kā arī uzdrošinot, atbalstot un stiprinot garīgajās cīņās ticīgos, tādējādi sagatavojot visiem viņiem ceļu pie Kristus un Viņa Baznīcas” (cf. Presbyterorum Ordinis, n. 6).
Mācības, kuru šajā sakarā sniedz mums sv. Arsas prāvests, būtība ir: priesterim ir jāizveido intīmā personiskā vienība ar Kristu, kura ar katru dienu ir jākultivē un jāpadziļina.
Tikai tad, ja priesteris ir iemīlējies Kristū, viņš varēs iemācīt pārējiem šo vienību, šo intīmo draudzību ar dievišķo Skolotāju, kā arī varēs aizkustināt cilvēku sirdis un atvērt tās Dieva žēlsirdīgajai mīlestībai. Attiecīgi, tikai šādā veidā viņš varēs iepilināt viņam uzticētajās Kunga draudzēs entuziasmu un garīgo vitalitāti.”
Benedikts XVI
Pārpublicēts no www.prosanctitate.lv
Foto: www.wikipedia.org