Vatikāns izdod dekrētu par atlaidām Covid-19 laikā

Vatikans par atlaidam

Atlaidas mirušajiem varēs saņemt visu novembri. Atbildot bīskapu lūgumiem, Apustuliskais Penitenciārijs piektdien, 23. oktobrī, publicēja dekrētu, kas nosaka, ka šogad sakarā ar Covid-19 pandēmiju pilnas atlaidas nomirušajiem ticīgajiem varēs nopelnīt visu novembra mēnesi.

Tūlīt pēc Visu svēto svētkiem, 2. novembrī tiek atzīmēta Mirušo piemiņas diena. Baznīcā pastāv sena tradīcija no 1. līdz 8. novembrim apmeklēt kapsētu un lūgties par dvēselēm šķīstītavā, lai tādā veidā nopelnītu viņām pilnas atlaidas. Lai šajā koronavīrusa laikā izvairītos no pulcēšanās kapsētās, daudzi pasaules bīskapi lūdza pāvestu nākt pretī ticīgo vajadzībām un nepakļaut viņus inficēšanās riskam. Līdz ar to Svētais Krēsls pagarināja atlaidu saņemšanas laiku no 8 dienām uz visu novembra mēnesi.

Apustuliskā Penitenciārija vadītājs, kardināls Mauro Pjačenca intervijā Vatican News paskaidroja, ka dekrētā ieviestas izmaiņas, lai izvairītos no pulcēšanās tur, kur tas ir aizliegts, kā arī – attiecībā uz slimniekiem, vecajiem ļaudīm un priesteriem.

Dokumentā lasām, ka iespēja 2. novembrī nopelnīt nomirušajiem pilnas atlaidas, ticīgajiem dievbijīgi apmeklējot dievnamu un noskaitot tur “Tēvs mūsu” un “Es ticu”, var tikt pārcelta ne tikai uz iepriekšējo vai nākošo svētdienu vai Visu svēto svētkiem, bet arī uz jebkuru pašu ticīgo brīvi izvēlētu novembra dienu.

Gados veci cilvēki, slimnieki un visi tie, kuri nopietnu iemeslu dēļ nevar iziet no mājām, piemēram, pandēmijas laikā valdības noteikto ierobežojumu dēļ, varēs saņemt pilnas atlaidas, ja, būdami garīgi vienoti ar visiem citiem ticīgajiem, pilnīgi atraisīti no grēka un paturēdami nodomu pie pirmās izdevības izpildīt trīs ierastos nosacījumus (pieiet pie grēksūdzes, saņemt Svēto Komūniju un palūgties Svētā tēva nodomos), Jēzus vai Dievmātes attēla priekšā dievbijīgi lūgsies par mirušajiem, skaitot, piemēram, mirušiem veltītās laudes un vesperes, Rožukroni, Dieva Žēlsirdības kronīti vai citas lūgšanas par mirušajiem. Minētie ticīgie, izpildot visu iepriekš minēto, varēs mirušajiem izlūgt pilnas atlaidas arī tad, ja lasīs un meditēs kādu no mirušajiem veltītās liturģijas Evaņģēlija fragmentiem vai izpildīs kādu žēlsirdības darbu, upurējot savas sāpes vai savas dzīves neērtības Dievam. Kardināls Pjačenca paskaidroja, ka ar citiem nopietniem iemesliem, kuru dēļ nevar iziet no mājām, ir domāta, piemēram, atrašanās pašizolācijā.

Kā jau minēts, šajā dekrētā ir ietverti arī priesteri. Tā kā vislielākais labums, ko varam veltīt mirušo labā, ir Svētā Mise, un, pateicoties pāvesta Benedikta XV 1915. gadā izdotajai konstitūcijai, priesteri 2. novembrī drīkst celebrēt trīs Svētās Mises, tad viņi ir aicināti iespēju robežās to arī darīt. Pateicoties vairākiem dievkalpojumiem, notiks mazāka tautas pulcēšanās, un ticīgajiem tas nāks par labu. Bez tam Apustuliskais Penitenciārijs aicina priesterus pēc iespējas vairāk klausīt ticīgo grēksūdzes un nest Komūniju slimniekiem, lai tādējādi tiktu sniegts lielāks garīgais atbalsts mirušajiem, lai mēs justos viņiem tuvāki un tādējādi izkoptu šo cēlo Svēto sadraudzības apziņu – skaidroja penitenciārija vadītājs.

Dekrēts parakstīts 2020. gada 22. oktobrī, svētā Jāņa Pāvila II liturģiskās piemiņas dienā.

Turpinājumā atgādināsim, kas ir atlaidas un kāda ir katoliskās Baznīcas mācība par tām. Saskaņā ar Katoliskās Baznīcas katehismu, atlaida ir laicīgā soda atlaišana Dieva priekšā par grēkiem, kuru vaina jau ir izdzēsta. Atlaidu doktrīna un prakse Baznīcā ir cieši saistīta ar Gandarīšanas sakramenta iedarbīgumu. Lai izprastu jautājuma būtību, jāņem vērā, ka grēkam ir dubultas sekas. No vienas puses, ja mēs smagi grēkojam, saraujam vienotību ar Dievu un pazaudējam mūžīgo dzīvi. Šī debesu valstības zaudēšana ir „mūžīgais sods” par grēku. No otras puses, ikviens vismazākais grēks rada mūsu sirdī neveselīgu piesaistīšanos radībām. Līdz ar to, nepieciešama šķīstīšanās vai nu šajā pasaulē vai mūžībā (šķīstītavā). Šķīstīšana atbrīvo mūs no „laicīgā soda” par grēku. Un jebkurš ticīgais var iegūt atlaidas sev pašam vai arī piemērot tās mirušajiem (sal. 1471-1472).

Katehisms atgādina, ka minētie soda veidi nav atriebība no Dieva puses, bet gan no paša grēka izrietošas sekas. No mūžīgā soda atbrīvojamies saņemot grēku piedošanu Izlīgšanas sakramentā un, tādējādi, atjaunojot, draudzības saikni ar Dievu, bet laicīgais sods paliek spēkā. Ja, piemēram, nodarām tuvākajam kādu materiālo zaudējumu, piedošanu saņemsim, bet zaudējumu pienāksies atlīdzināt. Līdzīgi ir ar laicīgo sodu. No tā varam atbrīvoties, saņemot Baznīcas piešķirtās atlaidas, lūdzoties un veicot gandarīšanas un mīlestības darbus (sal. 1473-1479). Īstenībā, jautājums par atlaidām ir aicinājums nemitīgi šķīstīties, raudzīties uz Dievu kā mīlošu Tēvu un ierādīt Viņam pirmo vietu savā dzīvē.

Jānis Evertovskis

Parpublicēts no www.vaticannews.va