“Pro Sanctitate” aicina kopā lūgties novennu Svētajam Garam

svGaraNosutisana

Šis gads ir veltīts svētajam Jāzepam. Tāpēc kustība “Pro Sanctitate” piedāvā šogad izdzīvot Svētā Gara novennu svētā Jāzepa ēnā. Kontemplējot svētā Jāzepa dzīvi, redzam, ka viņš bija uzticīgs Svētajam Garam, tāpēc kustība aicina, izmantojot pāvesta Franciska tekstus, meditēt klusumā katru dienu par Svētā Gara dāvanām un augļiem, kā arī pārdomāt, kā šīs dāvanas un augļus izdzīvoja svētais Jāzeps. Lai Svētais Gars mājo mūsu dzīvē un lai svētais Jāzeps kļūst mums par paraugu, kā klausīties Svētajā Garā un negrēkot pret to!

Novennas laikā no 14. maija līdz 22. maijam katru rītu pl. 8.30 novenna varēs lūgties kopā ar kustību “Pro Sanctitate”, jo lūgšana izskanēs kustības Facebook kontā.

Katru dienu novennu sāk ar dziesmu Svētā Gara godam. Pēc dziesmas lūgšanas vadītājs saka: “Dievs Tēvs, kas sauc mūs katru vārdā un savā Dēlā mūs atpestī un svētdari ikvienu cilvēku.” Visi atbild: “Vēlamies Tevi mīlēt kā Tavi patiesie bērni.”Vadītājs: “Dievs Dēls, kas ar savu dzīvi māci mūs mīlēt vienam otru un aicini mūs kalpot ikvienam cilvēkam.” Visi atbild: “Vēlamies mīlēt viens otru kā patiesi brāļi.” Vadītājs: “Dievs Svētais Gars, kas veido mūsos Kristus attēlu un dari mūs par vienu ķermeni.” Visi: “Vēlamies augt komūnijā un misijā.” Vadītājs: “Mīlestības Trīsvienība, palīdzi mums atbildēt uz Tavu aicinājumu.” Visi: “Āmen.”

Turpinājumā tiek lasīti pāvesta Franciska teksti un klusumā pārdomāti, kam seko noslēguma lūgšana: “Esi sveicināts, atpestītāja aizbildni un Jaunavas Marijas Līgavaini! Tev Dievs ir uzticējis savu Dēlu; Tev uzticējās Marija; ar tevi Kristus kļuva par cilvēku. Ak, svētais Jāzep, esi tēvs arī mums un ved mūs pa dzīves ceļu. Izlūdz mums žēlastību, žēlsirdību un drosmi, un pasargā mūs no visa ļauna. Āmen.” (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

Turpinājumā atradīsiet katrai novennas dienai piedāvātos pārdomu un meditācijas tekstus.

14. maijs – Gudrības dāvana
2014. gadā Francisks veltīja katehēžu ciklu Svētā Gara dāvanām. Viņš skaidroja, ka gudrība ir spēja raudzīties uz pasauli, dažādām situācijām, notikumiem, problēmām ar paša Dieva skatienu. Lai iegūtu šo dāvanu, esam aicināti dzīvot ciešās draudzības attiecībās ar Kungu. Tieši saikne ar Kungu ir šīs gudrības avots. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 9. aprīlī)

Caur Jāzepa nemieru atklājas Dieva griba, Viņa vēsture, Viņa plāns. Tādējādi Jāzeps mums māca, ka ticība Dievam ietver arī ticību, ka Viņš var darboties arī caur mūsu bailēm, trauslumu, vājībām. Tas mums arī māca, ka dzīves vētrās mums nav jābaidās atdot Dievam savas laivas stūri. Dažreiz mēs vēlētos, lai viss tiktu kontrolēts, bet Viņam vienmēr ir plašāks skatījums. (Pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

15. maijs – Saprāta dāvana
Saprāta dāvana ir cieši saistīta ar ticību. Te nav runa par intelektuālajām spējām. Tā ir spēja saskatīt vairāk nekā tikai ārējo aspektu, spēja izprast Dieva nodomu un Viņa pestīšanas plānu tā dziļumos. Apveltīdams ar šo dāvanu, Svētais Gars ieved mūs dziļā vienotībā ar Dievu un padara mūs par Viņa mīlestības plāna līdzdalībniekiem. Pateicoties šai dāvanai, mēs varam saskatīt, kāda ir Dieva griba mūsu dzīvē, pieaugt ticībā un katru dienu izdzīvot kā patiesi piepildītu dienu. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 30. aprīlī)

Drīzāk ticība, ko Kristus mums mācīja, ir ticība, ko mēs redzam svētajā Jāzepā, nemeklējot īsākos ceļus, bet skatoties “ar atvērtām acīm” uz to, kas ar viņu notiek, uzņemoties personīgu atbildību par to.
Jāzepa spēja pieņemt mudina mūs, pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, rezervējot īpašu mīlestību pret vājiem, jo Dievs izvēlas to, kas vājš (sal. 1. Kor. 1:27), ir “bāreņu tēvs un atraitņu aizstāvis” (Ps. 68, 6) un pavēl mīlēt svešzemniekus. Es iedomājos, ka Jāzepa attieksme bija Jēzum iedvesmas avots līdzībai par pazudušo dēlu un žēlsirdīgo tēvu (sal. Lk 15: 11-32). (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

16. maijs – Padoma dāvana
Piešķirot padoma dāvanu, Svētais Gars apgaismo mūsu sirdsapziņu, lai tā spētu veikt konkrētas izvēles, kas būtu saskaņā ar Dieva gribu un Jēzus un Viņa Evaņģēlija loģiku. Līdz ar to mēs iekšēji augam, kļūstam pozitīvāki, kārtējo reizi izvairāmies no egoisma un izejam no sava šaurā skatījuma. Svētais Gars mums palīdz izdzīvot arī kopienas dzīvi. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 7. maijā)

Jāzeps pieņēma Mariju bez jebkādiem iepriekšējiem nosacījumiem. Viņš uzticas eņģeļa vārdiem. „Viņa sirds cēlums panāk, ka viņš pakļauj mīlestībai to, ko likums viņam ir mācījis. Un šodienas pasaulē, kur ir acīmredzama psiholoģiska, verbāla un fiziska vardarbība pret sievietēm, Jāzeps, atklājas kā cieņpilns, maigs vīrietis, kurš, kaut arī viņam nav visas informācijas, iestājas par Marijas reputāciju, cieņu un dzīvi. Bet attiecībā uz viņa šaubām par to, kā rīkoties vislabāk, Dievs palīdzēja viņam izdarīt izvēli, izgaismojot viņa lēmumu ”. (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

17. maijs – Spēka dāvana
Ar spēka dāvanu Svētais Gars atbrīvo mūsu sirdi no nejūtīguma, nedrošības un visām bailēm, kas var kļūt par šķērsli tam, lai Dieva Vārds patiesi un ar prieku tiktu īstenots dzīvē. Spēka dāvana ir īpaši svarīga dažādos grūtību brīžos un ekstrēmos apstākļos. Taču ne mazāk svarīga tā ir ikdienas dzīvē. Svētais Pāvils raksta: „Es varu visu tanī, kas mani stiprina” (Fil 4, 13). Atcerēsimies to savā ikdienas rutīnā un ikdienas grūtībās. Kungs vienmēr dod mums spēku! Viņš nekad nepārbauda mūs pāri mūsu spēkiem. Viņš vienmēr ir ar mums. Brīžos, kad uznāk apnikums un pagurums, nezaudēsim dūšu, bet lūgsim Svēto Garu, lai Viņš apveltī mūs ar jaunu spēku un entuziasmu! – mudināja pāvests. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 14. maijā)

Jāzeps nav pasīvi atturīgs cilvēks. Viņa līdzdalība ir drosmīga un nozīmīga. Pieņemšana ir veids, kā mūsu dzīvēs izpaužas drosmes dāvana, ko mēs saņemam no Svētā Gara. Tikai Kungs var dot mums spēku pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir, lai atbrīvotu vietu arī šai pretējai, negaidītai, vilšanos izraisošai mūsu eksistences daļai.
Jāzeps ir cilvēks, caur kuru Dievs rūpējas par pestīšanas vēstures sākumu. Viņš ir patiess “brīnums”, pateicoties kuram Dievs izglābj Bērnu un Viņa Māti. Dievs darbojas, paļaujoties uz šī cilvēka radošo drosmi, kurš, atnācis uz Betlēmi un neatrodot vietu, kur Marija varētu dzemdēt, pielāgo stalli un iekārto to tā, lai tas kļūtu par viesmīlīgāko vietu Dieva Dēlam, kurš nāk pasaulē (sal. Lk 2: 6-7). Saskaroties ar Heroda draudiem, kurš vēlas nonāvēt Bērnu, Jāzeps sapnī atkal tiek brīdināts pasargāt Bērnu, un nakts vidū viņš organizē bēgšanu uz Ēģipti (sal. Mt 2: 13-14). (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

18. maijs – Zinību dāvana
Kad pieminam zinības, tad spontāni domājam par cilvēka spēju aizvien labāk iepazīt viņam apkārt esošo realitāti un izprast likumus, uz kuriem balstās pasaules esamība. Tomēr zinību dāvana, ko dod Svētais Gars, neaprobežojas ar cilvēciskajām zināšanām. Tā ir īpaša dāvana, kas, mums palīdz, redzot radīto pasauli, saskatīt Dieva lielumu un mīlestību, un to, cik ciešām saitēm Dievs ir vienots ar visām radībām. Zinību dāvana nostāda mūs uz vienas stīgas ar Radītāju un ļauj mums izvairīties no dažām galējībām un maldiem, piemēram, no kārdinājuma uzskatīt sevi par visas pasaules un lietu kungu vai apstāties tikai pie radībām un sagaidīt no tām atbildi uz visām savām gaidām un ilgām. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 21. maijā)

Svētais Jāzeps bija galdnieks, kurš godīgi strādāja, lai apgādātu savu ģimeni. No viņa Jēzus iemācījās vērtību, cieņu un prieku par to, ko nozīmē ēst maizi, kas ir viņa paša darba auglis.
Svētā Jāzepa darbs mums atgādina, ka pats Dievs, kas kļuva cilvēks, nenoniecināja darbu. Darba zaudēšanai, kas ietekmē tik daudzus brāļus un māsas, un kas pēdējā laikā ir pastiprinājusies COVID-19 pandēmijas dēļ, ir jābūt aicinājumam pārskatīt mūsu prioritātes. Lūgsim svēto Jāzepu, strādnieku, lai mēs varētu atrast veidus, kas liktu mums sacīt: neviens jaunietis, neviens cilvēks, neviena ģimene bez darba! (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

19. maijs – Dievbijības dāvana
Dievbijības dāvana norāda uz mūsu piederību Dievam un mūsu dziļo saikni ar Viņu. Tā ir saikne, kas piešķir jēgu visai mūsu dzīvei un palīdz pārvarēt visgrūtākos dzīves brīžus. Ar šīs dāvanas palīdzību, Svētais Gars palīdz mums uzveikt savas bailes, nedrošību, iekšējo nemieru un nepacietību, kļūt par priecīgiem Dieva mīlestības lieciniekiem, cilvēkiem, kuri pielūdz Kungu “garā un patiesībā”, un ar mīlestību kalpo savam tuvākajam. (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 4. jūnijā)

Tieši tāpat kā Dievs teica mūsu svētajam: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties” (Mt 1:20), šķiet, Viņš arī mums atkārto: “Nebīstieties!”. Mums ir jānoliek malā dusmas un vilšanās un jāatbrīvo vieta bez jebkādas pasaulīgas atkāpšanās, bet ar drosmi, kas pilna cerības tam, ko mēs vēl neesam izvēlējušies, bet kas jau pastāv. Šādi pieņemot dzīvi, mēs tiekam ievadīti tās apslēptajā jēgā. Katra no mums dzīve var atsākties brīnumainā veidā, ja būsim drosmīgi, lai dzīvotu to atbilstoši tam, ko mums saka Evaņģēlijs. Un nav svarīgi, vai šobrīd šķiet, ka viss notiek nepareizi, vai arī dažas lietas tagad ir neatgriezeniskas. Dievs var likt puķēm dīgt starp klintīm. Pat ja mūsu sirds kaut ko mums pārmet, viņš “ir lielāks nekā mūsu sirds un zina visu” (1. Jņ 3:20). (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

20. maijs – Dieva bijāšana
Dieva bijāšana nav bailes no Dieva. Mēs zinām, ka Dievs ir mūsu labais un mīlošais Tēvs. Ar šo dāvanu Svētais Gars mums atgādina, cik mēs esam mazi un niecīgi Dieva priekšā un cik ļoti mums ir vajadzīga Viņa mīlestība. Pateicoties šai dāvanai, mēs pilnīgā paļāvībā ieliekam sevi Dieva rokās (pāvesta Franciska Vispārejā audience 2014. gada 11. jūnijā)

Ēģiptē Jāzeps pārliecinoši un pacietīgi gaidīja apsolīto eņģeļa ziņu, lai atgrieztos savā zemē. Tiklīdz Dieva vēstnesis trešajā sapnī, informējot viņu, ka tie, kas mēģināja nonāvēt Bērnu, ir miruši, pavēlēja viņam piecelties, paņemt Bērnu un Māti sev līdzi un atgriezties Izraēla zemē (sal. Mt 2: 19-20), atkal viņš bez vilcināšanās paklausīja: “Viņš piecēlās, ņēma Bērnu un Viņa Māti un iegāja Izraēļa zemē” (Mt 2:21).
Atpakaļceļā, kad viņš “ izdzirdēja, ka Arhelaus valda Jūdejā, sava tēva Heroda vietā, viņš baidījās tur iet un sapnī pamācīts – un tas notiek jau ceturto reizi – aizgāja uz Galileju. Un nogājis viņš dzīvoja pilsētā, kura saucās Nācarete”(Mt 2: 22–23). (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

21. maijs – Prieka dāvana
Prieks ir kristieša elpa. Kristietis, kura sirdī nevalda prieks, nav labs kristietis. Prieks ir viņa izteiksmes veids. Tā nav kāda lieta, ko mēs varētu nopirkt, vai, ko es varētu iegūt ar saviem spēkiem. Tas ir Svētā Gara auglis. Mana sirdsprieka avots ir Svētais Gars. (pāvests Francisks, 2018. gada 28 maijā)

Jāzepa laime slēpjas nevis pašuzupurēšanās loģikā, bet gan sevis dāvāšanā. Mēs nekad neredzam šajā vīrietī vilšanos, tikai uzticēšanos. Viņa uzstājīgajā klusumā netiek domāts par kurnēšanu, bet vienmēr par konkrētiem uzticēšanās žestiem. Pasaulei ir vajadzīgi tēvi, tā noraida kungus, noraida tos, kuri vēlas izmantot cita īpašumu, lai aizpildītu savu tukšumu; tā noraida tos, kuri jauc autoritāti ar autoritārismu, kalpošanu ar izkalpināšanu, konfrontāciju ar apspiešanu, žēlsirdību ar aizbidnieciskumu, spēku ar iznīcību. Katrs patiess aicinājums ir dzimis no sevis dāvāšanas, kas ir parastas pašuzupurēšanās nobriešana. Šāda veida briedums ir vajadzīgs arī priesterībā un konsekrētajā dzīvē. Tur, kur aicinājums, neatkarīgi no tā, vai tas ir uz laulību, celibātu vai jaunavību, nesasniedz sevis dāvāšanas briedumu, apstājoties tikai pie upura loģikas, tā vietā, lai kļūtu par mīlestības skaistuma un prieka pazīmi, tas var paust nelaimi, skumjas un vilšanos. (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Patris corde”)

22. maijs – Miera dāvana
Priecāties nenozīmē dzīvot vienos smieklos un izklaidēs. Kristīgais prieks ir miers. Tam ir dziļas saknes. Tas ir sirdsmiers, ko var dot tikai Dievs. Lūk, tas ir kristīgais prieks, ko nav viegli nosargāt. (pāvests Francisks, 2018. gada 28 maijā)

Blakus Marijai stāv svētais Jāzeps, kas tiek attēlots, sargājot Bērnu un viņa Māti. Viņu parasti atspoguļo ar zizli rokā vai turot lāpu. Svētais Jāzeps spēlē nozīmīgu lomu Jēzus un Marijas dzīvē. Viņš ir sargs, kurš nenogurstoši aizsargā savu ģimeni. Kad Dievs brīdināja viņu par Hēroda draudiem, viņš nekavējās doties ceļā uz Ēģipti (sal. Mt 2, 13-15). Un, tiklīdz briesmas bija garām, viņš veda ģimeni atpakaļ uz Nācareti, kur viņš kļuva par pirmo Jēzus kā zēna, vēlāk kā jaunekļa skolotāju. Jāzeps savā sirdī glabāja lielo noslēpumu, kas ieskāva Jēzu un Mariju, viņa sievu; kā vienkāršs vīrs viņš sevi pilnībā uzticēja Dieva gribai un realizēja to. (pāvesta Franciska apustuliskā vēstule “Admirabile signum”)

Kustība “Pro Sanctitate”,

Pārpublicēts no www.katolis.lv
Foto: Flickr.com