Svētais Jānis Hrizostoms

Svētais Jānis Hrizostoms
Bīskaps un Baznīcas mācītājs

13. septembrī Baznīca svinēs sv. Jāņa Hrizostoma (349 – 407) liturģiskos svētkus. Piedāvājam ieskatu šī bīskapa un Baznīcas mācītāja dzīves gaitās, un viņa sprediķi par apustuļa Pāvila 1. vēstuli korintiešiem.
Svētais Jānis Hrizostoms piedzima turīgā ģimenē. Viņa tēvs nomira agri, bet māte Antusa rūpējās par labu dēla izglītību, arī kristīgajā dzīvē. Viņš studēja runas mākslu un sāka strādāt par advokātu. 367. gadā viņu nokristīja, un tūlīt pēc tam viņš uzsāka studijas slavenā teoloģijas skolā Antiohijā. Par viņa paraugiem kļuva Flaviāns un Diodors, un Jānis pievienojās viņu askētu skolai. Kopš 372. gada sešus gadus kā mūks viņš dzīvoja vientulībā un šajā laikā iemācījās Jauno un Veco Derību no galvas. Kad stingrās askēzes dēļ viņš saslima, 378. gadā atgriezās Antiohijā, kur 381. gadā viņu iesvētīja par diakonu un 386. gadā – par priesteri.

Jānis kļuva slavens savu runas dotību dēļ. Kā sprediķotājs viņš darbojās Antiohijas baznīcā. Viņa nopietnība un dzīvei tuvais sprediķošanas veids sagādāja viņam slavu kā vienam no lielākajiem runātājiem Baznīcas vēstures agrīnajā posmā. No turienes radies viņa pievārds Hrizostoms (Zeltamute).

Sprediķošana dara mani veselu, viņš rakstīja. Viņa sprediķi lielākoties ir ekseģētiskas homīlijas par Vecās un Jaunās Derības tekstiem ar izskaidrojumu, kas tuvs cilvēku dzīves praksei: 90 homīlijas par Mateja evaņģēliju, 88 par Jāņa evaņģēliju, 55 par Apustuļu darbiem, daudz par Pāvila vēstulēm (par vēstuli romiešiem vien 32). Saglabājusies arī 21 runa, ko Jānis teicis 387. gadā, lai nomierinātu ļaudis pēc sacelšanās nodokļu paaugstināšanas dēļ Antiohijā, un astoņi sprediķi no 386. gada pret tiem kristiešiem, kas iespaidojušies no jūdu svētkiem un tradīcijām. Vēlāk šie sprediķi tikuši pārprasti kā antisemītiska polemika. Kopumā saglabājušies vairāk nekā 700 Hrizostoma sprediķi. Svētais Jānis savus sprediķus ir veidojis tā, lai palīdzētu dzīvi pilnībā orientēt pēc Bībeles. Viņa ētika nav moralizējoša, bet gan diakoniski motivēta. Diakonija viņam bija visticamākā kristiešu draudzes pazīme. Piemēru un tēlu bagātība un aktualitāte bija tas, kas sajūsmināja cilvēkus, kas bieži spontāni esot aplaudējuši.

Svētais Jānis Hrizostoms sarakstījis šajā laikā arī dažādus apcerējumus, visvairāk par mūku dzīvi. Viņš ir uzrakstījis arī dažus teoloģiskus traktātus. Lielākoties viņa raksti veltīti dvēseļu kopšanai un draudzes dzīvei un palikuši aktuāli šajos jautājumos arī mūsdienās.

397. gadā svēto Jāni viņa popularitātes dēļ Austrumromas impērijas valdnieks Flāvijs Arkādijs pārcēla uz Konstantinopoli – mūsdienu Stambula – un 398. gadā patriarhs Teofils no Aleksandrijas iesvētīja viņu par Konstantinopoles patriarhu. Viņš aicināja visus kristiešus, klēriķus, mūkus un lajus, dzīvot nevainojamu dzīvi un ievērot mērenību. Viņš dibināja slimnīcas nabagiem, svešiniekiem un slimajiem, atbalstīja nabadzīgos iedzīvotājus, rūpējās par karavīru dvēseļu kopšanu un ar savu runas talantu darbojās arī misijā. 400. gadā viņš par simoniju atlaida astoņus bīskapus.

Svētais Jānis Hrizostoms kritizēja bagātnieku grezno dzīvi un arī imperatora galma dzīvesveidu, un tas izraisīja konfliktu ar valdnieci Eudoksiju. Kad viņš 402. gadā Konstantinopolē uzņēma mūkus, kuri kā Origena sekotāji tika izdzīti no Ēģiptes, patriarham Teofilam no Aleksandrijas radās iespēja gāzt svēto Jāni Hrizostomu. Tā sauktajā ozolu sinodē Kalkedonā – mūsdienās Stambulas pilsētas daļa – 403. gadā, svētajam Jānim neesot klāt, viņš tika apsūdzēts, gāzts, un visbeidzot 404. gadā imperators viņu izsūtīja trimdā uz Kaukāzu toreizējā Armēnijā – šobrīd tā ir Goksuna Turcijā. Kad imperatore piedzīvoja spontāno abortu, svēto Jāni atsauca atpakaļ. Drīz pēc izveseļošanās viņa atkal aizsūtīja Jāni trimdā, šoreiz tālu prom – uz vientuļo Tauru (kalnu grēda), mūsdienu Suhumi Gruzijā –, lai pilnībā pārtrūktu sakari ar viņa sekotājiem Konstantinopolē. Šeit viņš mēģināja pievērst kristietībai kaimiņtautu persiešus, līdz mira, ceļa grūtību pievarēts.

Pēdējie nomocītā un vajātā vīra vārdi esot bijuši: “Par visu lai Dievam gods. Amen!”

408. gadā bīskaps Palādijs uzrakstīja sava mirušā drauga aizstāvībai dialogu par svētā Jāņa Hrizostoma dzīvi. Romas imperators Teodosijs II 438. gadā svētā mirstīgās atliekas lika pārvest atpakaļ uz Konstantinopoli un svinīgi apbedīt.

Ceturtā krusta kara laikā pēc Konstantinopoles iekarošanas 1204. gadā svētā relikvijas aizveda uz Romu, kur tās atdusējās Pētera bazilikā, līdz pāvests Jānis Pāvils II tās 2004. gadā atdeva atpakaļ Konstantinopoles pareizticīgo patriarham.

Sava laika teoloģiju padarot saprotamu, Jānis kā dvēseļu kopējs vēlējās vest cilvēkus uz kristīgo pilnību. Pēc viņa uzskatiem, to nosaka ticība un mīlestība pēc Kristus parauga, ticīgais parāda savu mīlestību pret Viņu, rūpējoties par citiem cilvēkiem. Sabiedrībai jāveidojas pēc Kristus vēsts. Viņa dialogs “Par priesterību” parāda priesteriskā kalpojuma lielumu un atbildību, pamācība “Par augstprātību un bērnu audzināšanu” sniedz pedagoģiskus padomus; citi raksti, kā “Pret mūku dzīves ienaidniekiem”, aizstāv un cildina askēzi, arī tādi darbi kā “Par jaunavību” un “Jaunajām atraitnēm”.

No trimdas laika saglabājušās vairāk nekā 200 vēstuļu, kas parāda svētā Jāņa Hrizostoma grūtības, iekšējās cīņas un vientulību, bet arī viņa nebeidzamo misionāra degsmi. Arī 17 mierinājuma vēstules dižciltīgai atraitnei un diakonei Olimpijai. Tās ir īpašs gudras dvēseļu kopšanas paraugs.

Jānis Hrizostoms

Par apustuļa Pāvila 1. vēstuli korintiešiem (32. homīlijas 6. daļas fragments)

Apdomā, cik liela ir mīlestība pati sev un sevī! Kādu prieku tā rada, kādu daiļumu tā izplata dvēselē! Un tā ir viņas lielākā priekšrocība. Jo citi tikumu veidi ir saistīti ar piepūli, kā, piemēram, gavēnis, atturība, nomods, kam seko skaudība, iekāre un nicinājums, bet mīlestība blakus citām priekšrocībām sniedz arī svētlaimi un nemaksā nekādu pūļu; līdzīgi čaklai bitei tā visur savāc labumu un noglabā to mīlošā cilvēka dvēselē. Un pat ja kāds kalpotu kā vergs, tad mīlestība šo stāvokli padara pieņemamāku par brīvību, jo, kas mīl, tas vairāk ir priecīgs paklausīt, nevis dot pavēles, lai cik arī laba liktos valdīšana. Vienīgi mīlestība pārmaina lietu dabu un ienes sev līdzi visur labumu kā māte, tā ir bagāta kā karaliene: piepūli tā padara vieglu, tikumus patīkamus, bet grēku – rūgtu. Paskaties! Nepatīkami liekas citiem dot (no sevis), bet mīlestība padara to par svētlaimi; no citiem ņemt liekas patīkami, bet mīlestība dara, ka tas šķiet nepatīkami, un iesaka no tā izvairīties kā no kaut kā ļauna. Tāpat visiem šķiet jautri citus aprunāt, bet mīlestība padara to rūgtu, saldumu turpretī dāvā laba runāšana par citiem. Jo mums nav nekā patīkamāka, kā slavēt to, ko mēs mīlam. Arī dusmas dod kādu prieku. Tā nenotiek ar mīlošo, tas atņemtu viņam visus spēkus, un ja mīlētais mīlošo sāpina, tad nekad neparādās dusmas, bet gan asaras, mierinājuma vārdi un lūgums, – tik tālu tas ir no dusmošanās. Un ja redz otru kļūdāmies, tad tas viņu sāpina un nomoka: jau šīs sāpes vien sagādā svētlaimi, jo mīlestības asaras un skumjas ir saldākas par jebkuru prieku un līksmi. Ja kāds smejas, viņš neatrod tajā tādu prieku, kā tas, kas par savu draugu raud un vaimanā. Ja tu tam nevēlies ticēt, tad pamēģini apturēt viņa asaras. Viņš ņems to ļaunā, it kā viņam būtu nodarīts vislielākais ļaunums. Bet vai tas nozīmē, ka mīlestība tomēr ir saistīta ar nepieklājīgu baudkāri? Tā nav! Tik ačgārni tu nedrīksti domāt, mans draugs, jo nekas nav tik tālu no necilas baudkāres kā īsta mīlestība.

Orthodoxe-kirche-albstadt.de/unifr.ch
Tulk.: S.Veita
Foto: myocn.net

Pārpublicēts no www.katedrale.lv