Jēzus Kristus dzimšana

Jēzus Kristus dzimšana

25. decembris ir Kristus dzimšanas svētki, diena, kas veltīta Dieva Dēla cilvēktapšanas piemiņai “Dāvida” pilsētā.

Kristus dzimšanas svētku vēsturiskais apskats

Pirmās drošās liecības par Kristus piedzimšanas datumu atrodam 354. gada Filokālija Dionīzija hronogrāfā, kas vienlaicīgi kalpoja gan kā laicīgs, gan arī kā reliģisks kalendārs un piederēja bagātam grieķu kristietim. Tajā atrodam, ka 25. decembris tiek apzīmēts kā Natale invicti. [VIII calendas ianuarii natus Christus in Bethleem Iudeae - janvāra kalendu 8. dienā ir dzimis Kristus Jūdejas Betlēmē].

Kristus dzimšanas svētki, jau doktrināli attīstīti, savu stabilo vietu ap 360. gadu rod Āfrikā - par to atrodam ziņas kādā Optatam no Millevi piederošajā sprediķī, kas datējams ar 362.-363.gadu. IV gadsimta beigās šie svētki jau tiek svinēti Milānā. No Romas svētki izplatās Austrumos, kur tiek svinēti jau 430. gadā. Šajā laikā Jeruzalemē Kristus piedzimšana vēl tiek svinēta 6. janvārī. Tomēr arī tur pēc dažiem gadiem tiek izlemts par labu 25. decembrim.

Romā Stundu liturģija ir tieši saistīta ar Euharistijas svinēšanu. V gadsimta pirmajā pusē svinības notiek sv. Pētera bazilikā, kur pāvests vada vigiliju un tai seko Euharistijas svinības, kuru tekstu mums sniedz sv. Leons Lielais. Ar pirmo gaiļa dziedāšanu pāvests kopā ar klēru un lajiem uzsāk nakts stundu liturģiju, kurai sekoja Euharistija. Gelasianum sakramentārijā šīs svinības tiek apzīmētas in nocte, atsaucoties uz pirmās lūgšanas vārdiem Deus, qui hanc sacratissimam noctem. Trešās stundas (terca - ap 9.00) laikā iesākas svinību Svētā Mise, kuras formulāriju atrodam jau Veronas Sakramentārijā.

Ar Sikstu III (432-440) un ar Vissvētākās Jaunavas Marijas Lielākās (S. Maria Maggiore) bazilikas uzbūvēšanu, tiek svinēts cits vigilijas rits, daudz vienkāršāks par sv. Pētera bazilikā lietoto. Tomēr, tā kā šajā Dievmātei veltītajā bazilikā atradās speciāla Kristus dzimšanai veltīta kapela ar silītes fragmentu, vigilijas rits tika bagātināts ar dažādām ceremonijām.

VI gadsimta vidū atrodam, ka pāvests pirms doties svinēt Euharistiju sv. Pētera bazilikā, apstājās sv. Anastasijas baznīcā, lai tur svinētu Svēto Misi. Daži uzskata, ka šis dievnams ieguva savu vārdu no titulus Anastasiae, kādas dievbijīgas Anastasijas īpašuma Palatīna tuvumā, kur pulcējās pirmie kristieši. Savukārt citi zinātnieki uzskata, ka tituls ir attīstījies pēc analoģijas ar anastasis - Augšāmcelšanās baznīcu Jeruzalemē. Jebkurā gadījumā, V gadsimta beigās šajā dievnamā tiek ieviesta svētās Anastasijas godināšana, kas 25. decembrī mira mocekles nāvē un tika godināta Konstantinopolē. Līdz ar to pāvests, klātesot laicīgās varas pārstāvjiem svinēja Svēto Misi šīs mocekles godam. Gelasianum sakramentārijā atrodam attiecīgus lūgšanu formulārus. No šejienes tad arī pāvests devās uz svētā Pētera baziliku, kur svinēja Kristus dzimšanas svētku dienas Misi.

Ar Kristus dzimšanas svētkiem ir saistītas vairākas īpatnības. Vispirms jau himnas Gloria in excelsis Deo dziedāšana, kas līdz pat X gadsimta beigām bija bīskapu privilēģija. Prakse svinēt trīs Svētās Mises šajā dienā atrodama jau pie Cluny abata Pētera. Šīm trijām Misēm tika dota simboliska nozīme, īpaši Guglielmo Durand sarakstītajā Rationale divinorum officiorum.

Svētku sakarā dzima arī dažādi teatralizēti priekšnesumi, kas ar laiku ieņem svarīgu vietu un zināmā mērā tiem ir arī teoloģiska nozīme. Kristus nākšanas pravietojumi, eņģeļa sludinājums, Jāzepa un Marijas ierašanās Betlēmē veido tā saukto Officium pastorum, kas tika spēlēts baznīcā. Kristus dzimšanas svētku rīta lūgšanās - laudēs - atrodam antifonu Quid vidistis pastores.... Natum vidimus, kas tika dziedāta dialoga formā.

Betlēmes attēlojuma ideja pieder svētajam Asīzes Franciskam, kur Grečo pilsētiņā izveido pirmo dzīvo Betlēmi. Nevarētu teikt, ka šo ideju franciskāņi ieviesa uzreiz savu misiju vietās, bet gan tā izplatījās pakāpeniski. Šeit jāatzīmē, ka Betlēmes ainas atveidošana uzsver Kristus cilvēcisko dabu, aizēnojot svētku pashālo raksturu, Kristus - Saules uzvaru pār tumsu. Viduslaikos ticīgo vidū izplatās dievbijības formas, kas uzsver Kristus nabadzību un viņa „pazemošanos" līdz cilvēka veidolam. Tomēr Betlēme paliek interesants pastorāls un katehētisks līdzeklis.

Lai gan liekas, ka Ziemassvētku egle ir pagānisks simbols, tomēr ziemeļvalstīs tam ir kristīga izcelsme. Tas tiek saistīts ar Ādama un Ievas svētkiem, kas tika svinēti 24. decembrī, par to vēl šodien liecina arī mūsu laicīgais kalendārs. Egle tika interpretēta kā paradīzes koks ar tā augļiem. Vēlāk egle tika greznota ar Betlēmes zvaigzni.

M. Volohovs

Pārpublicēts no www.katolis.lv