Kristus Vissvētās Miesas un Asins svētki
Priesteris Ernests Jansons
"Ņemiet, tā ir mana miesa.” (Mk 14, 22)
Kristus Vissvētās Miesas un Asiņu svētkos mēs, kristieši, paužam savu ticību Pestītāja klātbūtnei Vissvētākajā Sakramentā zem maizes un vīna zīmēm. Kādēļ Jēzus izvēlējās tieši šīs zīmes, lai paliktu klātesošs Baznīcā, savā Mistiskajā Miesā, līdz pat laiku beigām?
Vecajā Derībā maize tiek uzskatīta, pirmām kārtām, kā cilvēka stiprinājuma, savukārt vīns – kā iepriecinājuma avots. Tāpēc pirmais, ko varam saprast no Euharistijas, pamatojoties uz šīm Vecās Derības nozīmēm, – svētā Komūnija ir mūsu garīgais stiprinājums ceļā uz Debesu valstību, taču Debesu valstības prieks jau šeit, virs zemes, tiek ieliets ticīgo sirdīs, pateicoties tai vienībai ar Dievu, ko veido šis sakraments. Svētā Komūnija ir Dieva un cilvēka vienotības kulminācijas brīdis. Līdz ar to ticīgam cilvēkam šis brīdis ir Debesu valstības priekšnojauta, varētu pat teikt – Debesu valstības priekšnams. Šī vienotība ar Dievu īstenojas, pateicoties Jēzum Kristum, vienīgajam vidutājam starp Dievu un cilvēku. Tāpēc Jēzus par sevi saka: “Es esmu durvis,” – vienīgās durvis, pa kurām ieejot cilvēks var satikt Dievu vaigu vaigā.
Ko tas īsti nozīmē – pieņemt Kristus miesu un asinis svētajā Komūnijā? Pirmām kārtām, ir jāatzīmē, ka Euharistijas svinēšana nav vienkārši Baznīcas vēlēšanās dievbijīgi pieminēt Kristus upuri, bet ir tā paša vienīgā Kristus upura aktualizācija konkrētajā brīdī, kad Euharistija tiek svinēta. Tas nav kāds atkārtots upuris, bet tas pats vienīgais cilvēces pestīšanai nepieciešamais Kristus upuris. Tas ir ticības noslēpums, proti, piekļūt tam var vienīgi ar ticību un caur ticību. Otrkārt, Euharistijas svinēšanas laikā jeb Svētajā Misē, kad maize un vīns pārtop par Kristus Miesu un Asinīm, maizes un vīna ārējās izpausmes taču neizmainās, viss šķiet paliekam nemainīgs, maize un vīns mūsu acīs nepārvēršas par asiņojošu miesu. Lai gan šīs izpausmes paliek nemainīgas, tomēr mainās būtība: mūsu acis redz maizi, taču mēs pieskaramies patiesai Kristus miesai, kurā kļūstam viens ar Dievu; mūsu mēle jūt vīna garšu, taču mēs dzeram Kristus asinis, kas nomazgā grēku vainas, kuru dēļ arī tika lauzta saikne ar Dievu, un mūsu dvēselē tiek ielieta pārdabiskā dzīvība, kas aizsākas konkrētajā Komūnijas brīdī, bet ietiecas mūžībā.
Atliek vēl atrisināt jautājumu par Komūnijas pieņemšanu tikai zem vienas zīmes. Vai tādā situācijā ticīgā cilvēka vienotība ar Dievu būtu nepilnīga? Nekādā gadījumā! Pat ja pieņemam Kristu tikai zem vienas zīmes, mēs pieņemam Viņu pilnībā, ar visu Viņa miesu un dievišķību, jo Kristus nevar tikt sadalīts; vēl vairāk – Komūnijas brīdī mēs, Kristum ticīgie, kļūstam viens ne tikai ar Dievu, bet caur Kristu arī cits ar citu.
Kāpēc Dievs izvēlējās tik neparastu veidu, kā ienākt cilvēces vēsturē? Palikt klātesošam savas tautas vidū zem maizes un vīna zīmēm! Šis veids ir tik vienkāršs, ka pat bērns var to saprast, un vienlaikus tik sarežģīts, ka pat gudrākie šīs pasaules prāti to aptvert nespēj. Viens gan ir neapšaubāmi skaidrs: tāpat, kā cilvēka miesa nevar dzīvot bez maizes, cilvēka dvēsele nevar dzīvot bez Dieva.
Mieramtuvu.lv
Pārpublicēts no www.katedrale.lv