Asīze
Asīze ir ievērojama ar to, ka tajā ir dzimis franciskāņu ordeņa aizsācējs sv. Francisks, kā arī sv. Klāra. Galvenais pilsētas apskates objekts ir Eņģeļu Sv. Marijas bazilika, kurā atrodas cita maza baznīciņa – Porciunkula, kur meklējami franciskāņu ordeņa pirmsākumi.
Lūgšanas laikā mazajā, pussagruvušajā svētā Damiāna baznīciņā netālu no Asīzes sv. Francisks dzirdēja Kristus balsi sev sakām: „Atjauno Manu namu, kas sabrūk!” Sv. Francisks nekavējoties sāka vākt naudu, lai samaksātu par vecās baznīcas atjaunošanu. Viņš pat pārdeva kādu auduma baķi no sava tēva veikala. Izcēlās strīds tēva un dēla starpā, un Francisks atteicās no sava mantojuma, atdeva drēbes, kas viņam bija mugurā, un par savu dzīves ceļa pavadoni izvēlējās „Nabadzības kundzi”. Viņš ubagoja naudu, lai spētu pabeigt baznīcas atjaunošanas darbus, rūpējās par nabagiem un sprediķoja.
1209. gadā Francisks salika svētsolījumus, kas bija sākums franciskāņu ordenim. Kad Franciskam pievienojās pirmie sekotāji, brāļi apmetās Porciunkulā. Viņi dzīvoja nabadzībā un vienkāršībā, savas pazemības dēļ iemantojot apzīmējumu „mazākie brāļi”.
Sv. Francisks ir viens no tiem nedaudzajiem svētajiem, kurus ar Kristu vienojusi īpaša, pārdabiska saikne, dalība Kunga ciešanās. 1224. gadā viņš saņēma stigmas - Kristus brūču zīmes.
Mūsdienās uz Asīzi dodas miljoniem svētceļnieku.
Apmeklējot uz Asīzi, ir vērts doties arī uz nepilnus 100 km attālo Orvjeto pilsētiņu, kur 1263. gadā notika euharistiskais brīnums. Kāds vācu priesteris, Pēteris no Prāgas, sava svētceļojuma laikā uz Romu bija apstājies Bolsēnas pilī. Lai arī viņš bija ļoti dievbijīgs, tomēr līdz galam nespēja noticēt Euharistijas sakramentam, tāpēc lūdza Kungu dod Viņam kādu zīmi. Svinot Svēto Misi sv. Kristīnes baznīcā un izsakot konsekrācijas vārdus, hostija priestera rokās sāka pārvērsties miesā un no tās sāka pilēt asinis. Sākotnēji priesteris centās hostiju paslēpt korporālā, bet tad, vairs nespējot turpināt Svēto Misi, nekavējoties devās uz tuvējo Orvjeto, kur tajā laikā rezidēja pāvests Urbāns IV. Pēc pāvesta lūguma asiņojošā hostija un korporāls ar svinīgu procesiju tika pārnests uz Orvjeto katedrāli, kur tas apskatāms joprojām. Katru gadu Kunga Miesas un Asins svētkos Orvjeto pulcējas daudzi ticīgie, lai piedalītos svinīgajā procesijā pa Orvjeto pilsētas ielām.
Čenstohova
Polijas pilsētu Čenstohovu gadā apmeklē ap pieciem miljoniem svētceļnieku. 15. augustā tūkstošiem cilvēku uz šejieni dodas kājām. Šeit atrodas Jasno Goras klosteris, kur apskatāma Čenstohovas Dievmātes brīnumainā svētbilde. Tiek uzskatīts, ka Čenstohovas Dievmātes ikonas autors ir kāds 9. gadsimta mākslinieks no Bizantijas, taču saskaņā ar tradīciju svētbildi gleznojis sv. Lūkass sv. Ģimenes mājā Nācaretē, bet vēlāk tā tika uzdāvināta sv. Helēnai, kura to aizveda sev līdzi uz Konstantinopoli. Pēc tam ikona tika dāvināta no dzimtas dzimtai, lai nestu svētību laulībām, tā apceļojot Krievijas rietumus, daļu Ukrainas un Polijas.
1382. gada 9. augustā, lai pasargātu ikonu no tatāru uzbrukumiem, kņazs Vladislavs Opoļskis to no Belzas pilsētas Ukrainā pārveda uz Poliju, pa ceļam apstājoties Čenstohovā un ikonu uz nakti ienesot Jasna Goras kalna baznīcā. Nākamajā rītā atklājās, ka ikonu vairs nav iespējams izkustināt. Kņazs atstāja ikonu baznīcā, bet baznīcu atdeva paulīniešu pārvaldīšanā.
1430. gadā baznīca tika izpostīta, bet svētbilde ielikta zirgu pajūgā, kas iestidzis dubļos. Lai ratus atkal izkustinātu, tā tika izmesta un, krītot zemē, sadalījās tās rāmis, bet Dievmātes un Jēzus bērna attēls palika neskarts. Aiz dusmām kāds kareivis ar zobenu iecirta “brūces” Dievmātes vaigā. Viņa roka kļuva nekustīga, bet no Dievmātes vaiga sāka pilēt asinis. Vēlāk šajā vietā parādījās svētavots, bet Dievmātes ikona atkal tika novietota baznīcas altārī.
17. gadsimtā, kad Jasna Goras mūkiem izdevās atvairīt zviedru karaspēku, vēl vairāk nostiprinājās ticība Jaunavas Marijas brīnumainajai aizbildniecībai. Melnā Madonna tika pasludināta par Polijas karalieni un pēc pāvesta iniciatīvas 1717. gadā kronēta.
Čenstohovas Dievmātes ikona, kas tiek dēvēta arī par Melno Madonnu, ir pazīstama ar neskaitāmiem brīnumiem un pārdabiskām spējām. Mūsdienās Dievmātes kapela, kurā atrodas Dievmātes ikona, atrodamas neskaitāmas piemiņas votas. Šī ir viena no retajām ikonām, kuru godina gan katoļi, gan pareizticīgie.
Fatima
1917. gada 13. maijā trīs ganiņiem – Franciskam, viņa māsai Jacintai un māsīcai Lūcijai – lielā pļavā netālu no nelielas Portugāles pilsētiņas Fatimas parādījās Dievmāte. Spēlējoties un skaitot rožukroni, viņi pēkšņi ieraudzījuši spožu gaismu. Dievmāte bija tērpusies baltā un rokās turēja rožukroni. Parādīšanās turpinājās ik mēnesi pusgada garumā. Dievmāte bērniem atklāja trīs pareģojumus un aicināja katru dienu skaitīt rožukroni par godu Rožukroņa Karalienei, lai izlūgtos pasaulei mieru un kara beigšanos. Savā otrajā parādīšanās reizē Dievmāte sacīja bērniem, ka Jēzus vēlas, lai pasaule godinātu Viņas Bezvainīgo sirdi, tādējādi glābjot grēciniekus. Pēdējās parādīšanās laikā 13. oktobrī ap 70 tūkstoši cilvēku redzēja brīnumu - saules deju. Saule kā milzīgs sudraba disks dejoja, riņķojot milzīgā ātrumā un izstarojot košas krāsas, kas atstarojās zemē, kokos, cilvēku sejās un apģērbā.
1930. gada oktobrī Leiras bīskaps paziņoja, ka trīs bērnu vīzijas ir “ticības cienīgas”. Viņš izdeva atļauju sākt Fatimas Dievmātes kultu. Pāvests Pijs XII 1942. gadā novēlēja pasauli Marijas Bezvainīgajai Sirdij, bet Jānis Pāvils II Fatimas Dievmātei piedēvēja viņa brīnumaino izdzīvošanu pēc 1981. gada 13. maija atentāta Svētā Pētera laukumā.
Pēc Jaunavas Marijas lūguma šajā vietā uzcelta kapela, bet Fatima kļuvusi par vienu no lielākajām svētceļojumu vietām pasaulē, jo īpaši daudz cilvēku to apmeklē 13. maijā un 13. oktobrī.
Gvadelupe
Gvadelupes Dievmātes bazilika ir populārākais svētceļojumu galamērķis kristiešu vidū. Tā atrodas Tepuakas kalnā Mehiko, Meksikā, un ir lielākā bazilika Dienvidamerikā. Gvadelupes Dievmātes svētkos 12. decembrī šeit pulcējas ap diviem miljoniem svētceļnieku.
Pirmo reizi Dievmāte parādījās 1531. gada 9. decembra agrā rītā, kad indiānis Huans Djego, sadzirdējis neparasti skaistu mūziku un no debesīm saņēmis aicinājumu uzkāpt Tepuakas kalnā, ieraudzīja Jaunavu Mariju spožas gaismas ieskautu. Saskaņā ar Marijas lūgumu Huans devās pie vietējā bīskapa, taču viņš Huanam nenoticēja. Huans vēlreiz uzkāpa kalnā, pēc Marijas norādījumiem salasīja puķes un no jauna devās pie bīskapa. Bīskapa priekšā puķu pārsegs pārvērtās spožā gaismā un Dievmātes tēlā, kas joprojām aplūkojams virs bazilikas galvenā altāra.
Jeruzaleme
Apmeklējot Jeruzalemi, iepazīsiet daudzas vietas, kurās savas dzīves laikā uzturējās Jēzus Kristus un par kurām tik bieži lasām Jaunajā Derībā.
Šeit apskatāms gan Eļļas kalns, gan Ģetzemanes dārzs, tāpat arī Via Dolorosa jeb Jēzus krusta ceļš, kā arī Kunga kapa baznīca, zem kuras atrodas gan Golgāta kalns, gan kaps, kurā guldīts Jēzus. Netālu no baznīcas apskatāma arī Jēzus krustā sišanas vieta. Jeruzalemē apskatāms arī Ciona kalns, kur apglabāts ķēniņš Dāvids, kā arī Sv. Jāņa Kristītāja baznīca – vieta, kur piedzimis Jānis Kristītājs.
Savukārt, dodoties ārpus Jeruzalemes, iespēja apmeklēt Kristus dzimšanas baznīcu Bētlemē, kā arī doties uz Nācareti un pavadīt laiku pie Galilejas jūras.
Lurda
Mazā Lurdas pilsētiņa atrodas Dienvidrietumufrancijā, Pireneju pakājē. 1844. gadā šeit, kāda dzirnavnieka ģimenē piedzima meitene vārdā Marija Bernadete Subirū.
1858. gada 11. februārī četrpadsmit gadus vecā Bernadete kopā ar māsu un kaimiņu meiteni devās uz Gāvas upes krastu salasīt sausos žagarus. Abas pārējās meitenes aizsteidzās tālāk uz mežu, bet Bernadete, palikusi krastā, pēkšņi Masabiellas grotā ieraudzīja zelta mākoni, kam sekoja kāda jauna un ļoti skaista sieviete. Viņa bija ģērbusies baltā kleitā ar zilu jostu, uz katras kājas bija pa dzeltenai rozei. Nometusies ceļos, Bernadete gribēja mest krusta zīmi, taču viņai trīcēja rokas. Kad jaunava pārmeta krusta zīmi, tad arī Bernadete to spēja izdarīt un sāka skaitīt rožukroni. Bernadete vēl nekad nebija redzējusi tik skaistu sievieti.
Par redzēto Bernadete pastāstīja māsai, tad arī mātei. Drīz vien visa Lurda zināja par notikušo upes krastā, taču neviens neticēja. Tēvs baidījās, ka meiteni iekārdinājis ļaunais gars, vietējā policija nopratināja Bernadeti, bet meitene, sirdsbalss aicināta, pēc trim dienām – 14. februārī atkal devās uz upes krastu, kur viņai atkal parādījās dievišķīgā būtne.
Neskatoties uz visiem vecāku aizliegumiem, varasvīru pretestību, Bernadete turpināja iet uz upes krastu, un katru reizi viņai sekoja ļaudis, ar katru reizi arvien vairāk. Viņi neredzēja Jaunavu, taču ticēja Bernadetei, ka viņa to redz, jo viņas seja izstaroja dievišķu gaismu. Kādā tikšanās reizē Jaunava atklāja Bernadetei savu vārdu: „Es esmu Bezvainīgā Ieņemšana.” Bernadete līdz 14 gadu vecumam neprata ne lasīt, ne rakstīt, un nesaprata šos vārdus, bet pateica tos priesterim. Priesteris uzreiz saprata, ka parādīšanās ir īstas, jo dogmu par Jaunavas Marijas Bezvainīgo ieņemšanu pāvests Pijs IX pasludināja tikai četrus gadus pirms šiem notikumiem, un Bernadete savas vājās izglītības dēļ to nevarēja zināt. Kopumā Jaunava Marija parādījās Bernadetei astoņpadsmit reizes.
Kādā no tikšanās reizēm Jaunava Marija Bernadetei pavēlēja rakt zemi norādītā vietā netālu no grotas, un šajā vietā parādījās skaidra ūdens avots. Drīz vien visā Francijā kļuva zināma vēsts par pirmo brīnumu – avota ūdens bija dziedinājis kādu piecpadsmitgadīgu zēnu, kuram bijusi acu kaite. Kopš tā laika uz Lurdu, uz grotu un avotu, plūst cilvēku straumes, un tā ir kļuvusi par ievērojamāko brīnumaino dziedināšanu vietu. Gan veselajiem, gan slimajiem, gan ratiņos sēdošajiem, gan uz nestuvēm gulošajiem ir nodrošināta iespēja gremdēties Masabiellas avota ūdenī.
Bernadete veltīja savu dzīvi Dievam, kļūdama par mūķeni. Viņa nomira 35 gadu vecumā. Mirstot viņa teica, ka esot tikpat laimīga, cik toreiz, kad bērnībā grotā pie Gāvas upes redzējusi Svēto Jaunavu – laimīga, domājot un cerot, ka atkal viņu redzēšot.
Pēc Jaunavas Marijas izteiktā lūguma 1876. gadā virs grotas tika uzcelta brīnišķīga baznīca ar 21 altāri, veltīta Jaunavas Marijas nevainīgajai ieņemšanai. Tā kā šī baznīca ar laiku nav vairs varējusi uzņemt visus svētceļniekus, tad 1958. gadā turpat pazemē uzcelta otra baznīca, kurā satilpst līdz 20 000 cilvēku. Gada laikā Lurdu apmeklē ap 5 miljoniem svētceļnieku un tūristu, bet 11. februāri visā pasaulē atzīmē kā Lurdas Dievmātes dienu.
Parīze
Parīze ir populārākais tūristu galamērķis Eiropā un tajā atrodas arī vairāki pasaulē plaši zināmi dievnami, piemēram, Notre Dame katedrāle un Sacre Coeur bazilika Monmartrā. Notre Dame katedrāli ik gadu apmeklē ap 13 miljoniem cilvēku. Celta 14. gadsmitā, tā ir slavena ar savu arhitektūru un vēsturi, turklāt, šeit glabājas arī Jēzus ērkšķu kroņa un krusta relikvijas. Savukārt Sacre Coeur bazilika celta vietā, kur pirmajam Parīzes bīskapam – svētajam Denisam, tika nocirsta galva. Bazilikas celšana iesākās 1871. gadā, lai izpirktu cilvēku grēkus. Nemitīgā Vissvētākā Sakramenta adorācija 24 stundas diennaktī te notiek jau kopš 1885. gada.
Tomēr viena no nozīmīgākajām svētvietām Parīzē atrodas Rue de Bac 140 – šeit 1830. gadā Bezvainīgā Jaunava Marija trīs reizes parādījās jaunajai klostermāsai Katrīnai Laburē. Sv. Vincenta de Pola Žēlsirdības meitai Jaunava uzticēja lūgumu pagatavot medaljonu, kas tagad ir pazīstams visā pasaulē. Tieši šeit Dievmāte Katrīnai sacīja: “Visi, kas to nēsās, saņems lielas žēlastības; tie, kas to nēsās ar paļāvību, saņems žēlastību pārpilnību". Pāris gadu laikā medaljons iemantoja "brīnumainā medaljona" slavu - klosteris no visām pasaules malām saņēma vēstules, kurās bija stāstīts par dziedināšanām, atgriešanos un citiem brīnumiem. Klostera kapelā apskatāma Jaunavas Marijas statuja ar zemeslodi, kas atveidota pēc sv. Katrīnas Laburē stāstītā par Marijas parādīšanos, kā arī šeit glabājas sv. Vincenta no Pola sirds, sv. Luīzes de Marijakas, klostera dibinātājas, un pašas sv. Katrīnas Laburē netrūdošā miesa.
Prāga
Lai arī Prāgā ir vairākas baznīcas, kuras svētceļniekiem būs interesantas savas vēstures un arhitektūras dēļ, viena no tām ir īpaša – Uzvaras Dievmātes baznīca, kurā atrodas Jēzus Bērna statuja. Baznīca celta 1613. gadā. Drīz vien šeit ieradās baskāju karmelītes un 1628. gadā Poliksena Lobkovica klosterim uzdāvināja brīnumaino Jēzus Bērna statuju. Šī statuja Jēzus Bērna izskatā visiem ticīgajiem atgādina par Jēzus cilvēcību.
Uzvaras Dievmātes baznīcas pirmajā stāvā atrodas arī muzejs, kurā var apskatīt Jēzus Bērnam dāvinātos apģērbus un kroņus no visas pasaules.
Roma
Sv. Pētera bazilika Romā ir otrs ievērojamākais svētceļnieku galamērķis pēc Jeruzalemes. Bazilika būvēta virs sv. Pētera kapa, bet tās kriptā apbedīti arī vairāki pāvesti, šeit atrodas arī sv. Jāņa Pāvila II kaps. Apmeklējot Vatikānu, noteikti jāiegriežas arī Vatikāna muzejā, kur apskatāma Siksta kapela un Mikelandželo freskas.
Romā atrodas arī vairākas citas ievērojamas baznīcas, piemēram, Svētā Jāņa Laterāna bazilika. Tā kā pāvests ir Romas bīskaps, Laterāna bazilika ir viņa katedrāle. Tā celta 4. gs., un šeit notikuši pieci vispārējie Baznīcas koncili. 9. novembrī visā Baznīcā tiek atzīmēta Laterāna bazilikas iesvētīšanas gadadiena.
Ievērojama ir arī Santa Maria Maggiore baznīca, kas uzcelta vietā, kur 352. gada 4. augustā pāvestam Libērijam parādījās Jaunava Marija, bet naktī pēc parādīšanās zemi pārklāja sniegs. Baznīcā atrodas Jēzus silītes relikvijas.
San Džovanni Rotondo
San Džovanni Rotondo, kas atrodas Itālijas dienvidos, kļuva par populāru svētceļnieku galamērķi, pateicoties sv. tēvam Pio no Petrelčīnas. Tēvs Pio piedzima 1887. gadā, iestājās kapucīnu klosterī un 1918. gadā saņēma Jēzus ciešanas stigmas. Savas dzīves laikā viņš biktskrēslā pieņēma tūkstošiem cilvēku, tūkstošiem svētceļnieku vēlējās satikt šo Dieva žēlsirdības liecinieku. Tēvs Pio bija plaši pazīstams ar savu veltīšanos Dievam, rūpēm par slimajiem un pārdabiskajām spējām – viņš spēja pravietot, redzēt, kas slēpjas cilvēka dvēselē un dziedināt slimos. Ar tēva Pio gādību tiek uzcelta slimnīca. Tēvs Pio nomira 1968. gadā un 2002. gadā tika pasludināts par svēto.
Apmeklējot San Džovanni Rotondo, iespējams apskatīt arī tēva Pio lūgšanu celli, biktskrēslu, krucifiksu, kura priekšā lūdzoties, viņš saņēma stigmas, kā arī daudzas citas lietas, kas saistītas ar tēva Pio dzīvi.
Santjago de Kompostela
Santjago de Kompostela ir populārākais svētceļojumu galamērķis starp tiem svētceļniekiem, kas svētceļojumā dodas kājām. Saskaņā ar tradīciju sv. Jēkabs pirms savas nāves Jeruzalemē sludināja ticību Spānijā un pēc nonāvēšanas viņa miesa tika aizvesta atpakaļ uz Spāniju – sv. Jēkaba kaps atrodas zem Santjago katedrāles galvenā altāra.
Sv. Jēkaba ceļš uz Santjago de Kompostelu ir aptuveni 800 kilometru gars vēsturisks svētceļojuma maršruts, kas iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā un pa to plūst svētceļnieku straumes arī mūsdienās. Šeit sastopami ceļotāji no visas pasaules, kas šo ceļu mēro gan reliģisku motīvu vadīti, gan tādi, kas tajā dodas, lai izzinātu sevi.
Šiluva
Dievmātes parādīšanās Šiluvā, Lietuvā, tiek uzskatīta par senāko zināmo Dievmātes parādīšanos Eiropā. 1608. gadā šinī vietā ganiņi uz akmens redzējuši Jaunavu Mariju ar bērniņu uz rokām, gauži raudam. Šajā vietā 1913. gadā tika uzbūvēta Parādīšanās kapela, kuras altāra pamatu veido akmens, uz kura stāvējusi raudošā Jaunava Marija ar bērnu uz rokām. Nedaudz tālāk atrodas arī Jaunavas Marijas dzimšanas bazilika. Šiluva ir viena no galvenajām Lietuvas svētceļojumu vietām, īpaši daudz svētceļnieku šeit pulcējas septembra sākumā, kā arī katra mēneša 13. datumā.
Pārpublicēts no www.katolis.lv