2003. gada 9. augusta vēstījums
1. Svētā Klāra no Asīzes bija sekotāja sv. Franciskam un dibināja nabadzīgo māsu vai klarišu ordeni, kuram pašlaik dažādajos atzarojumos visā pasaulē ir ap 900 klosteru. Sv. Klāra mudina visus daudz dziļāk izprast savu aicinājumu, kas ir Dieva dota dāvana augļu nešanai. Par to viņa rakstīja savā Testamentā: "Starp citām dāvanām, kuras esam saņēmušas un ikdienas saņemam no mūsu Labvēļa, žēlsirdības Tēva, un par kurām mums visdziļāk jāpateicas Viņam, atrodas mūsu aicinājums. Viņam pienākas mūsu pateicība vēl jo vairāk tāpēc, ka šis aicinājums pilnīgāks un izcilāks. Tāpēc apustulis piekodina: "Iepazīsti savu aicinājumu’ " (2 - 4).
2. Dzimusi Asīzē 1193. - 1194. gados dižciltīgā ģimenē Di Favarone no Offreduccio, sv. Klāra saņēma, īpaši no mātes Ortolānas, lielisku kristīgu audzināšanu. Dieva žēlastības apgaismota, viņa ļāvās tuvināties tam jaunajam evaņģēliskās dzīves veidam, kuru ieviesa sv. Francisks un viņa biedri, un savukārt pati nolēma uzsākt vēl radikālāku sekošanu Kristum. Viņa atstāja tēva namu naktī starp Palmu svētdienu un Lielās Nedēļas pirmdienu 1211. (vai 1212.) gadā, un, sekojot paša svētā padomam, devās uz Porciunkulas baznīciņu, šo franciskāņu pieredzes šūpuli, kur vissv. Jaunavas Marijas altāra priekšā atsacījās no visām bagātībām, lai ietērptos nabadzīgā gandares habitā, kam bija krusta veids.
Pēc meklēšanas īsa perioda viņa apmetās sv. Damiāna mazajā klosterī, kur viņai drīz sekoja jaunākā māsa Agnese. Tur viņai piebiedrojās citas, vēloties Evaņģēliju iemiesot kontemplatīvā dimensijā. Noteiktība, ar kādu šī jaunā mūķeņu kopiena sekoja Kristus pēdās, uzskatot nabadzību, smagu darbu, pārbaudījumus, pazemību un nicinājumu no pasaules kā lielus garīgus priekus, mudināja sv. Franciskam rakstīt viņām ar tēva iejūtību: "Tā kā pateicoties Dieva iedvesmai jūs esat kļuvušas par visaugstā karaļa, debesu Tēva meitām un kalponēm, un esat atdevušās Sv. Garam laulības attiecībās, izvēloties dzīvot pēc svētā Evaņģēlija pilnības, tad es apņemos un solu savā un manu brāļu vārdā vienmēr tāpat ar mīlestību rūpēties un gādāt par jums kā [es to daru] viņu labā" (Asīzes Klāras Regula, VI, 3 - 4).
3. Šos vārdus Klāra ierakstīja savas Regulas galvenajā nodaļā, uzskatot tos ne tikai par vienu no šī svētā saņemtajām mācībām, bet kā pamatkodolu no viņa harizmas, kas parādās Pasludināšanas Evaņģēlija trinitārajā un mariāniskajā kontekstā. Nabadzīgo māsu aicinājumu sv. Francisks tiešām iekļāva Jaunavas Marijas gaisotnē. Svētā Gara apēnota, Marija kā pazemīga Kunga kalpone kļuva par Dieva Māti. Kunga pazemīgā kalpone ir prototips Baznīcai, Jaunavai, Līgavai un Mātei.
Klāra izprata savu aicinājumu kā sekošanu Marijas piemēram, piedāvājot savu jaunavību sv. Gara darbībai, lai kļūtu par Māti Kristum un Viņa Mistiskajai Miesai. Viņa jutās cieši vienota ar Kunga Māti un tāpēc mudināja svēto Agnesi no Prāgas, Bohēmijas princesi, kas kļuva par nabadzīgu klārieti: "Centies pieķerties Viņa vissaldākajai Mātei, kas dzemdēja Dēlu, kuru debesis nevarēja saturēt, un tomēr nesa Viņu savu svēto krūšu ielociņā, un turēja savā jaunavas klēpī" (Trešā vēstule Agnesei no Prāgas, 18 - 19).
Marijas tēls pavadīja svētās Klāras aicinājuma gaitu līdz dzīves beigām. Saskaņā ar ievērojamu liecību, kas sniegta kanonizācijas procesā, Dievmāte tuvojās Klārai uz nāves gultas, pārliecoties pār viņu, kuras dzīve starojoši atveidoja viņas pašas dzīvi.
4. Tikai Klāras izvēle kvēlā mīlestībā pieņemt vienīgi krustā sisto Kristu spēj izskaidrot viņas lēmumu doties uz priekšu "visaugstākā nabadzībā", kas nozīmē pieredzēt Dieva Dēla atteikšanos Iemiesošanā. Ar raksturojumu "visaugstākā" Klāra vēlējās kaut kā izpaust Dieva Dēla kenozi, kas pildīja viņu ar apbrīnu. Viņa piezīmēja: "Viņš ir liels un labs Kungs, kas, ienākot Jaunavas miesās, izvēlējās parādīties nicināts, trūkumā un nabadzībā šajā pasaulē, lai cilvēki, kas bija galīgā nabadzībā, trūkumā un absolūtā vajadzībā pēc debesu spēcinājuma, varētu kļūt bagāti Viņā, iegūstot debesu valstību" (Pirmā vēstule Agnesei no Prāgas, 19 - 20). Viņa uztvēra šo nabadzību visā Jēzus virszemes pieredzē - no Betlēmes līdz Kalvārijai, kur Kungs "palika kails uz krusta" (Sv. Klāras Testaments, 45).
Sekot Dieva Dēlam, kas kļuva par mūsu ceļu, viņai nozīmēja neko citu nevēlēties kā iegremdēties kopā ar Kristu pazemības un radikālas nabadzības pieredzē, kas ietvēra katru cilvēciskās pieredzes aspektu, līdz [drēbju] noplēšanai uz krusta. Priekš svētās Klāras nabadzības izvēle bija uzticības prasība Evaņģēlija labā tādā mērā, ka viņa nolēma lūgt pāvestam "nabadzības privilēģiju", kas bija priekšrocība viņas uzsāktajam klosterdzīves veidam. Viņa šo neatlaidīgi visā savas dzīves laikā aizstāvēto "privilēģiju" iekļāva Regulā, kas saņēma pāvesta apstiprinājumu divas dienas pirms viņas nāves (Bulla Solet Annuere, 1253. g. 9. augustā).
5. Klāras skats līdz galam palika pievērsts Dieva Dēlam nemitīgā Viņa noslēpumu kontemplācijā. Viņas mīlestības skats bija kā līgavai, kas pildīta ar vēlmi aizvien pilnīgāk dalīties. Viņa īpaši iedziļinājās meditācijā par ciešanām, kontemplējot Kristus noslēpumu. No krusta augstumiem Viņš aicināja un sev pietuvināja Klāru. Tādējādi viņa rakstīja: " "Visi, kas ejat garām, apstājieties, lai redzētu, vai ir kādas ciešanas līdzīgas manējām!’ Atbildēsim vienā balsī un vienā garā Viņam, kas sauc un nopūšas, sakot: "Nekad mani nepamet domas par tevi un manī ir satriekta mana dvēsele" (Ceturtā vēstule Agnesei no Prāgas, 25 - 26). Un viņa mudināja: "Ļaujiet mīlestības dedzībai spēcīgāk iekvēloties jūsos!... Un savas sirds lielajā vēlmē sauciet ilgodamies: Pievelc mani pie sevis, Ak debesu Līgavaini!" (sv. Klāras Testaments, 27, 29 - 32).
Šī pilnīgā kopība ar Kristus noslēpumu ievadīja viņu Trīsvienības iemājošanas pieredzē, kurā dvēsele nostiprinās lielākā apziņā par Dieva mājošanu viņā: "Tā kā debesis un pārējā radība nevar saturēt savu Radītāju, tad vienīgi uzticīgā dvēsele ir Viņa mājvieta un tronis, un tas ir vienīgi caur mīlestību, kas trūkst bezdievjiem" (Trešā vēstule Agnesei no Prāgas, 22 - 23).
6. Klāras vadīta, kopiena sv. Damiāna klosterī sapulcējusies izvēlējās dzīvot atbilstoši svētā Evaņģēlija veidam klosterveidā, kontemplatīvā dimensijā, īpašā veidā "dzīvojot kopīgi prāta un sirds vienotībā" (Asīzes Klāras Regula, Prologs 5), atbilstoši "svētās vienotības veidam" (ibid, 16). Klāras īpašā izpratne par vērtīgo vienotību brālībā, šķiet, izriet no nobriedušas kontemplatīvas pieredzes par Trīsvienīgo Noslēpumu. Patiesa kontemplācija taču nenoslēdzas sevī, bet īsteno patiesību atrasties vienotam Tēvā, Dēlā un svētajā Garā. Savā Regulā Klāra ne tikai noteica brālisko dzīvi uz tādām tās vērtībām kā savstarpēju kalpošanu, līdzdalību un dalīšanos, bet rūpējās par to, lai kopiena arī stingri balstītos uz "savstarpējas mīlestības un miera vienotību" (4. nodaļa, 22) un ka māsas "labprāt saglabātu savā starpā savstarpējas mīlestības vienotību, kas ir pilnības saite" (10. nodaļa, 7).
Viņa tiešām bija pārliecināta, ka savstarpēja mīlestība ceļ kopienu un izraisa aicinājumu attīstību, tāpēc viņa mudināja savā Testamentā: "Mīlot viens otru ar Kristus mīlestību, lai mīlestība jūsu sirdīs izpaužas ārēji jūsu darbos, lai, šāda piemēra iespaidotas, māsas vienmēr augtu Dieva mīlestībā un mīlestībā viena uz otru" (59 - 60).
7. Klāra arī uztvēra šo vienotības vērtību tās plašākā aspektā. Līdz ar to, viņa vēlējās, lai klostera kopiena pilnībā iekļautos Baznīcā un stipri pie tās turētos paklausības un bērna pakļāvības saitēm (sal. Regula, 1. nodaļa, XII). Viņa skaidri izprata, ka klostera mūķeņu dzīvei jābūt par piemēru pārējām māsām, kas aicinātas sekot tam pašam aicinājumam, kā arī spoži liecināt tiem, kas dzīvo pasaulē.
40 gadu dzīve sv. Damiāna mazajā klosterī nesašaurināja viņas sirds apvāršņus, bet paplašināja viņas ticību Dieva klātbūtnei, īstenojot pestīšanu vēsturē. Divos gadījumos Klāra ar savu stipro ticību Euharistijai un lūgšanas pazemību spēja atbrīvot Asīzes pilsētu un klosteri no tuvas iznīcības briesmām.
8. Svētās Klāras Regula saglabā joprojām savu garīgo valdzinājumu un teoloģisko bagātību. Pilnīgā saskaņa starp cilvēcīgām un kristīgām vērtībām, gudrā harmonija starp kontemplatīvo dedzību un evaņģēlisko stingrību lai uztur nabaga klārietes dzīves ceļā bez kompromisiem vai piekāpšanos pasaules garam.
Klāras vārdi Agnesei no Prāgas domāti katrai māsai: "Tiešām, laimīga ir tā, kurai dota līdzdalība šajā sakrālajā mielastā, lai viņa ar visu sirdi varētu pieķerties Viņam, kura skaitumu nemitīgi apbrīno visi svētīgie debesu gari" (Ceturtā vēstule Agnesei no Prāgas, 9).
Nabaga klārietēm harizma vispirms raksturojas ar aicinājumu dzīvot atbilstoši svētā Evaņģēlija pilnībai, izšķiroši atsaucoties uz Kristu, kas ir vienīgā un patiesā dzīves programma. Tas ir izaicinājums mūsdienu cilvēkam, alternatīvs ierosinājums neapmierinātībai un virspusībai pašreizējā pasaulē, kas bieži šķiet zaudējusi savu paša identitāti, jo vairs neapzinās, ka ir Dieva Mīlestības radīta un Viņa gaidīta mūžīgā kopībā.
Sekošanu Kristum māsas īsteno kā līgavas, atjaunojot auglīgās jaunavības noslēpumu, kas īstenojies Jaunavā Marijā, svētā Gara līgavā, pilnīgā sievietē. Lai pilnībā kontemplatīvai dzīvei veltītie klosteri arī šodien ir "atmiņa par Baznīcas kā līgavas mīlestību" (Verbi Sponsa, 1), kas pilna Gara pārņemtas vēlmes nemitīgi lūgt Kristus - Līgavaiņa atnākšanu (sal. Atkl 22: 17).
Ņemot vērā vajadzību pēc atjaunotas nodošanās svētumam, svētā Klāra vienlaikus piedāvā piemēru, kā mācīt svētumu, kas nemitīgas lūgšanas stiprināts ved pie kļūšanas par Dieva Vaiga kontemplatīvām personām, atverot plaši sirdi Kunga Garam, kas pārveido visu personu, prātu, sirdi un darbību, atbilstoši Evaņģēlija nepieciešamībām.
9. Lai māsu klosteri turpina piedāvāt mūsdienu pasaulei, kurai tik ļoti vajadzīgs garīgums un lūgšana, pieprasīgo ierosinājumu pilnīgi un patiesi piedzīvot Dievu, vienu un Trīsvienīgo, izstarojot viņa mīlošo un pestījošo klātbūtni.
Pārpublicēts no www.prosanctitate.lv
Foto: www.pinterest.com