Patīk mums tas vai nepatīk, mēs esam aicināti stāties pretī tādai realitātei, kāda tā ir. Mums ir jāmeklē, kā tikt galā ar jaunajām problēmām. Mēs nedrīkstam ļaut, lai mūs paralizē pretestības un šķelšanās loģika – sacīja pāvests, ceturtdienas, 5. septembra, pēcpusdienā uzrunājot Mozambikas bīskapus, priesterus, reliģisko ordeņu locekļus, semināristus un katehētus. Tikšanās notika Maputu Bezvainīgās Ieņemšanas katedrālē. Uzrunā Francisks pievērsās Kristus sekotāju dziļākajai identitātei un aicināja viņus atjaunot savu aicinājumu un pirmo mīlestību.
Vizītes Āfrikā pirmajā dienā Svētais tēvs atzina, ka laiki mainās un mums ir jāatzīst, ka bieži vien mēs nezinām, kā iekļauties jaunajos scenārijos. Mēs varam sapņot par "Ēģiptes sīpoliem", aizmirstot, ka Apsolītā Zeme atrodas nevis aizmugurē, bet priekšā. Nostaļģija pēc pagātnes mūs padara stīvus.
"Mēs atrodamies šajā Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Ieņemšanai veltītajā katedrālē, lai kā ģimene dalītos notiekošajā", sacīja pāvests. Mēs esam "ģimene, kas radusies, pateicoties šim "jā", ko Marija teica eņģelim. Viņa ne brīdi neskatījās atpakaļ". Par Iemiesošanās noslēpuma sākotnējiem notikumiem vēstī evaņģēlists Lūkass. Francisks norādīja, ka viņa stāstītajā varbūt varam atklāt atbildes uz saviem jautājumiem un rast stimulu, kas ir vajadzīgs, lai atbildētu Kungam ar tādu pašu nesavtību un gatavību, kā to izdarīja Marija.
Eņģelis pasludina gan svētā Jāņa Kristītāja, gan Jēzus dzimšanu. Pirmajā gadījumā pasludināšana notiek slavenajā Jeruzalemes pilsētā, svētnīcā, priesterim. Otrajā gadījumā – nelielajā Galilejas ciematiņā, tātad, nomalē, parastās mājās, vienkāršam cilvēkam, kas, turklāt, ir sieviete. Kas mainās? – jautāja Francisks. "Viss", viņš uzsvēra. "Un šajās pārmaiņās ir meklējama mūsu dziļākā identitāte".
Kā stāties pretī priesteru identitātes krīzei? Pāvesta atbilde uz šo jautājumu attiecās ne tikai uz priesteriem, bet uz visiem – uz bīskapiem, konsekrētajām personām, semināristiem un katehētiem, tātad, arī uz lajiem. "Atrodoties priesteriskās identitātes krīzes priekšā, varbūt mums ir jāiziet laukā no svarīgajām un svinīgajām vietām", sacīja Francisks. "Mums ir jāatgriežas vietās, kur tikām paaicināti, kur bija skaidrs, ka iniciatīva un vara nāca no Dieva. Dažreiz, pašiem negribot, bez kaut kādas morālās vainas, mēs savu priestera ikdienas darbību saistām ar noteiktiem ritiem, saietiem un sapulcēm, kur vieta, ko ieņemam kādā sapulcē, pie galda vai aulā, ir hierarhiska vieta. Mēs vairāk līdzināmies Zaharijam nekā Marijai".
Turpinājumā pāvests uzsvēra, sakot: "Es domāju, ka nebūs pārspīlēti teikts, ka priesteris ir ļoti niecīga būtne". Francisks atgādināja, ka priesterības dāvana ir ļoti liela dāvana. To saņemot kalpošanai, priesteris ierindojas starp vismazākajiem no visiem cilvēkiem. Ja Jēzus viņu nebagātinātu ar savu nabadzību, tad viņš būtu vislielākais nabags. "Neviens nav mazāks par tādu priesteri, kurš ir atstāts saviem spēkiem", norādīja Svētais tēvs. "Tāpēc mūsu lūgšana pret visiem ļaunā slazdiem ir mūsu Mātes lūgšana." Atgriešanās Nācaretē varētu kalpot kā izeja, lai tiktu galā ar identitātes krīzi, lai mēs atjaunotos kā gani-mācekļi-misionāri.
Zaharijs gribēja visu kontrolēt, viņš šaubījās, bet Marija nešaubījās. Viņa nedomāja par sevi. Viņa uzticējās. "Ir mokoši izdzīvot attiecības ar Dievu tā, kā tās izdzīvoja Zaharijs", sacīja pāvests. Viņš aicināja klātesošos garīdzniekus un ticīgos lajus būt līdzjūtīgākiem – priecāties ar saderinātajiem, kuri stājas laulībā, smieties kopā ar bērnu, kas tiek atnests nokristīšanai, būt līdzās jauniešiem, kuri gatavojas laulības un ģimenes dzīvei, just līdzi slimniekam, kurš saņem Pēdējo svaidīšanu, raudāt līdzi tiem, kuri apbedī savu dārgo tuvinieku, veltīt laiku ar AIDS slimajai mātei, bērnam bārenim, vecmāmiņai, kurai jāuztur daudzie mazbērni vai jaunietim, kurš ir ieradies pilsētā un ir izmisis, jo nav darba.
Atjaunojot savu aicinājumu, mums bieži vien ir jāpārbauda, vai mūsu paguruma un raižu iemesls nav zināms "garīgais pasaulīgums", dzīšanās pēc labumiem, ko piedāvā patēriņa sabiedrība, kas neļauj mums būt brīviem un patiesi mīlēt savus līdzcilvēkus. Atjaunoties savā aicinājumā nozīmē izvēlēties un veltīt visus savus spēkus tam, kas ir vērtīgs Dieva acīs – uzsvēra Francisks, novēlot klātesošajiem, lai šis veselīgais nogurums kļūtu viņiem par viņu identitātes un laimes avotu.
Uzrunā pāvests vērsās arī pie tiem, kuri vēl atrodas meklējumos, mudinot viņus neļaut bailēm, drudžainajai skriešanai un visām pasaulīgajām lietām traucēt rast iekšēju klusumu, kurā varam saskatīt Jēzus skatienu un saklausīt Viņa balsi. Klusumā cilvēkam ir iespēja nodoties pārdomām, lūgties, labāk uzlūkot apkārtējo pasauli un, kopā ar Jēzu, atklāt savu aicinājumu.
Vēršoties pie Mozambikas bīskapiem, priesteriem un lajiem, kuri kalpo Baznīcā, Francisks pieskārās arī Evaņģēlija inkulturācijas jautājumam, attiecībām starp nācijām un etniskajām grupām, mieram, taisnīgumam un brālībai. Tie visi ir izaicinājumi, kuru priekšā nedrīkst palikt stīviem. Īpaši ir jālūdz Svētā Gara drošā palīdzība. Viņš ir Mācītājs, kurš spēj parādīt jaunus ceļus, kādi ir ejami.
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pārpublicēts no www.vaticannews.va