Dosimies pie Martas un Marijas Lūkasa evaņģēlijā, lai dziļāk izprastu mūsu garīgo dzīvi, kas ik dienas norisinās mūsu sirdī. Tur, kur mēs pavadām visvairāk laika un patērējam visvairāk enerģijas. Starp vienkāršām nodarbēm, lietām, kuras mūs aizrauj, kuras mīlam, pēc kurām ilgojamies, bet arī starp tām, kas mūs nomāc, mums nepatīk, no kurām bēgam. Tā visa vidū – ikdienas putekļos – pulsē mūsu garīgā dzīve.
Garīgā dzīve caurstrāvo visu
Garīgam nav jābūt no citas pasaules, ēteriskam, tādam, kuru pavada eņģeļu dziedāts Hendeļa “Alleluja”. Daudziem garīgums ir kaut kas parasts un ikdienišķs. Vēlamies, lai Jēzus izmēra mūsu ikdienas garīgās dzīves pulsu tāpat, kā to mērīja Martai un Marijai. Ne tikai tad, kad līdzīgi Marijai klusumā sēžam pie Jēzus kājām, ieklausoties Viņā, bet arī tad, kad ar Martu stāvam pie katliem, nemierīgi skrienam šurpu turpu un nevaram paspēt paveikt kārtējos pienākumus. Arī tad, kad nezinām, no kura gala ķerties klāt – tajā visā ir mūsu garīgā dzīve.
Garīgai dzīvei nav mazsvarīgu lietu, tā caurstrāvo visu. Tā attiecas arī uz to, kas ir materiāls, jo bez materiālā uz zemes nevaram dzīvot. Tāda garīgā dzīve būtu neizturama ne tikai mums, bet arī visiem ap mums.
Kas tad ir garīgā dzīve?
Tā vispirms ir dzīve no Gara, kurš mums vispirms atklājas Vārdā, kurš mums dod dzīvību, veido mūsu dzīvi. Dzīvot Garā – veidot garīgo dzīvi – nozīmē dzīvot ar Dieva Vārdu, kas dod dzīvību neatkarīgi no vietas, laika un mūsu nodarbošanās. Vārds caurstrāvo visu, vienmēr ar to pašu spēku, nemitīgi un uzticīgi dodot mums dzīvību. Ar tādu pašu dāsnumu Vārds dod dzīvību gan Martai, gan Marijai. Lai varētu attīstīties mūsu garīgā dzīve, nav vajadzīga teoloģiskā izglītība, bet vajadzīga vienkārša un personīga atvērtība Dieva Vārdam. Tikai tad tā būs garīgā dzīve.
Dosimies pa šo Dieva Vārda taku ar cerību un pārliecību, ka pats Dievs katru dienu lasa man caur Vārdu, jo tas ir Viņa. Kad Dievs man lasa Vārdu, tad Viņš atklāj man sevi, tas nozīmē – komunicē man savas domas, ieceres, ilgas, lēmumus, plānus, gribu. Caur Vārdu Viņš atklāj man mani pašu, jo lasa manu dzīvi. Vārds ir domāts man un par mani, tas ir spogulis, kas rāda man manu iekšējo seju. Dievs visu laiku mani māca, lai es lasītu savu dzīvi tā, kā Viņš to redzēja brīdī, kad mani radīja, kādu Viņš mani ir paredzējis jau kopš iesākuma.
Tikai Marta vai tikai Marija?
Varam pajautāt – kādēļ šis stāsts par Martu un Mariju mums ir dots? Marta un Marija mums atklāj, cik dažādos veidos varam satikties ar Dieva Vārdu. Marta un Marija katra to izdarīja tādā veidā, kā mācēja, tas nozīmē, ka Dieva Vārds ar mums veido neatkārtojamas attiecības. Mūsu katra rakstura bagātība, temperaments, pasaules uzlūkošana, jūtība, ar kuru Dievs mūs katru ir apveltījis, ir neatkārtojams veids, kā satikties ar Dieva Vārdu.
Domājot par atšķirīgo Martas un Marijas tikšanos ar Vārdu, mūsos var rasties kārdinājums uzdot jautājumu: kādēļ Martai neizdevās tā, kā tas izdevās Marijai? Var būt vēlēšanās Martu pārveidot par Mariju? Pārdomāsim – cik nepilnīga šī aina būtu bez Martas. Šeit nav svarīgi, ar ko katra no viņām nodarbojas, bet svarīgi ir, kas viņas ir un kādā veidā satiekas ar Jēzu, kurš viņas apciemoja. Marijas tikšanās ar Jēzu – Vārdu ir kontemplācija, caur kuru var sasniegt dzīves harmoniju, mieru, tā dāvā spēju izvēlēties būtiskāko, svarīgāko.
Martas tikšanās ar Vārdu, šķiet, ka ir zaudējums, viņas uzvedībā jaušams dumpīgums, pretenzijas, nemiers. Paradoksāli, bet liekas, ka, tieši pateicoties tam visam, Marta Vārdā atrod dzīvību. Lūkasa evaņģēlijā sastaptā Marta ir mainījusies Jāņa evaņģēlijā, jo pirmajā viņa daudz dara, lai kalpotu, bet otrajā – jau kalpo.
Katrs no mums iet savu ceļu, lai Dieva Vārdā atrastu dzīvību, harmoniju, mieru ar savu temperamentu, personību, savā kopienā, ģimenē. Mums ir jāiet kopā ar Martu un Mariju, mācoties no viņām, kā satikties ar Jēzu, paliekot tur, kur esam un kas esam.
Praktiski garīgie vingrinājumi
Varbūt, lasot Bībeli, mēs ne reizi vien apskaužam Pētera, Jāņa, Marijas un Martas tikšanos ar Jēzu. Viņi varēja Jēzu redzēt, Viņam pieskarties, bet to varam arī mēs, jo Vārds apmeklē arī mūs taustāmā veidā.
Sāksim ar ļoti vienkāršu žestu, kas palīdz mums piedzīvot šo patiesību. Kopš seniem laikiem visi žesti, kas bija saistīti ar tikšanos ar Dieva Vārdu, izteica cieņu pret Svētajiem Rakstiem. Ņemot rokā Bībeli, varam uzlikt roku uz tās, fiziski zem rokas pirkstiem izjust tās lapu trauslumu, uz kurām rakstīts pirmsmūžīgais un visvarenais Vārds. Varam arī noskūpstīt Bībeli, tādā veidā pieredzēsim, ka Dieva Vārds patiešām ir kļuvis Miesa un iemājojis mūsu vidū (sal. Jņ 1,14). Ņemot rokā Bībeli, Vārds mūs var apmeklēt katru dienu, tāpat kā Viņš apmeklēja Martu un Mariju. Bībele ir ikdienas grāmata.
Cits žests, kuram varbūt pat vispār nepievēršam uzmanību un nejūtam tā dziļumu, ir Bībeles atvēršana. Ko tas nozīmē? Tas ir, tāpat kā Marta atvēra Jēzum durvis un Viņu uzņēma savās mājās. Atvērt Bībeli nozīmē atdoties Vārdam. Lūkass raksta par Martu – viņa “uzņēma Viņu savā namā” (Lk 10,38). Viņa atveras Vārdam, un, varbūt pateicoties tam, arī Marija varēja Tam atvērties. Marta un Marija mums māca vēl ko – mūsu atvērtības līmenis ir atkarīgs no manām attiecībām ar Vārdu. Varam teikt, ka manas attiecības ar Dieva Vārdu ir tādas, kādas tās ir ar Dievu.
Nav tādas vietas mūsu dzīvē, kuru necaurstrāvotu Vārds, ir ļoti svarīgi apzināties – cik atvērts tam esmu. Ir vērts sev uzdot jautājumu – kāpēc mana ikdiena ir tieši tāda, nevis citāda? Kādēļ manas mājas, manas attiecības, mans laiks kopā ar citiem, mans darbs, pašsajūta ir tieši tāda, nevis citāda? Tikšanās ar Vārdu ne vienmēr ir viegla, tā var būt saistīta ar kādiem konfliktiem, cīņām, kas manī norisinās. Kad fiziski ar savu roku atveru Bībeli, satiekos ar to, kas ir fizisks un materiāls. Tas sagādā grūtības, jo satieku Vārdu, kas slēpjas burtā – dievišķais slēpjas cilvēciskajā. Varam domāt: “Ja būtu kāds, kas katru dienu man skaidrotu Dieva Vārdu, tad būtu daudz vieglāk satikties ar to!” Šajā brīdī esmu kā Marta, kura vienā brīdī Jēzu nesaprot, neredz Viņu sev blakus: “Vai tev nerūp...” (Lk 10,40). Marta nepiedzīvo Dieva klātbūtni tajā, ko dara, bet tomēr satiekas ar Jēzu.
Ko meklējam Dieva Vārdā?
Lai satiktos ar Jēzu, ir nepieciešama Marijas uzmanība, pacietība, izturība, jūtība, lai pazītu Vārdu, kurā Viņš atklājas mūsu ikdienā. Bet tajā pašā laikā ir vajadzīga arī Martas vienkāršība, tiešums, drosme un varbūt arī labā nozīmē – pārdrošība.
Reizēm apstājamies pie teksta, kas mums šķiet, ka ir tik ļoti domāts tieši mums, to lasām, bet tajā pašā laikā paliekam kaut kur ārpusē, paviršībā. Ir šādas tikšanās ar Dieva Vārdu, kad paliekam tikai pie ārišķīgā, emocionālā, gaidām kādu pārdzīvojumu. Tad meklējam nevis Vārdu, bet savus pārdzīvojumus Vārdā.
Mūsu dzīve reizēm ir tāda, ka apstājamies paviršībā, dzīvojam tikai pēc burta, ātri nogurstam un pierodam pie lasītā. Tad dzīvojam shematiski, ejam tikai pa zināmām takām, kas liekas drošas. Tādā veidā vadām Vārdu pa mūsu pašu takām, nevis ļaujam Viņam mūs vadīt, atklājot pilnīgi jaunus ceļus, tad neļaujam Vārdam sevi pārsteigt. Mūsu Dieva Vārda lasīšanas veids un stils var mums konkrētā brīdī atklāt mūsu dzīves stilu – ar ko dzīvojam, kas mums ir svarīgs.
Četri Svēto Rakstu slāņi
Lai atklātu šo daudzslāņainību, dosimies šajā ceļā kopā ar Martu un Mariju. Nav svarīga dzīvesvieta, nodarbošanās, mūsu ikdienas sirdī dzīvo tā daļa, ko atrada Marija, kas pilnībā var mainīt mūsu dzīves perspektīvu.
Pirmais slānis jeb pirmā dimensija ir tā, ko esam saņēmuši no evaņģēlista sv. Lūkasa. Tomēr ir svarīgi pieņemt to, ka šis svētais teksts nav līdz galam izdibināms un tāds tas mums arī paliks. Tas nozīmē, ka Dieva Vārds grib mani pārsteigt jaunā veidā, lai varbūt mani izvestu no maniem iepriekšējiem priekšstatiem par šo tekstu un vadītu mani jaunos, nezināmos ceļos. Tātad, atverot Svētos Rakstus, ticu, ka tur rakstītais vārds elpo ar apslēptu dziļumu un tad vienmēr ir jauns. Tādēļ Vārds mūs dara jaunus, ja ar to dzīvojam. Ja mēs apstātos pie tā, ko jau līdz šim esam zinājuši, tad mēs Vārdu ieslēgtu mūsu zināšanu robežās, vajadzībās un domāšanas shēmās, bet tas mūs nemitīgi grib pārsteigt.
(Turpinājums sekos).
Māsa Diāna Jaks OP
Laikraksts "Nāc", Nr. 112
Pārpublicēts no www.katedrale.lv