Starp tikumiem, kas veido kristīgās dzīves pamatus, ir tikumi, kas piešķir cilvēka dzīvei un darbībai būtisku ievirzi. Tā kā šīs ievirzes mērķis ir Dievs, šos tikumus sauc par kardinālajiem jeb teologālajiem, un tie ir: ticība, cerība un mīlestība. Ticība un mīlestība, kā to teicis sv. Ignācijs no Antiohijas, ir “Dzīves pamats un piepildījums: ticība ir pamats, bet mīlestība piepildījums. Abu divu apvienojums ir pats Dievs. Visi citi tikumi izriet no šiem diviem” (Ef,13).
Ticība – dzīves pamats
Iesāksim ar šo tikumu. Kā mēs varētu definēt ticības tikumu? Ticēt nozīmē atzīt par patiesu to, par ko liecina kāda cita autoritāte. Ticība ir paļaušanās uz cita autoritāti. Viss, kas ietilpst ticības saturā, balstās uz autoritāti. “Ticība ir Dieva radīts ceļš uz patiesību, kas ir pats Dievs. Ticēt nozīmē arī ar visu sirdi, prātu un emocionālo spēku iesaistīties paļāvības pilnās attiecībās ar Dievu.” (Youcat, Nr. 307). Ticība kā ieliets tikums, kā Dieva dāvana ir sastopams jau kristītiem bērniem. Tātad ticība ir spēja pieņemt informāciju, uzticoties otrai personai. Tā ir realitāte, kurā mēs nepārtraukti dzīvojam. Arī pestīšanas iegūšanai ir pilnīgi nepieciešams ticības tikums.
Ticības īpašības
Vispirms ticībai ir jābūt vispārējai, tas nozīmē, jāaptver visas atklātās Dieva patiesības. Kā tikums ticība ir pastāvīgs stāvoklis cilvēka dvēselē: “Taisnīgais dzīvos no ticības” (Rom 1,17). Pateicoties šim stāvoklim, cilvēks ir nemitīgi noskaņots pieņemt un atzīt Dieva atklātās patiesības, balstoties uz Dieva nemaldīgo autoritāti. Tas ir līdzīgi, kā bērni skolā tic skolotājam. Skolotājs tic rokasgrāmatām un profesoriem, kuri viņu ir mācījuši. Visa mūsu dzīve balstās uz ticību.
Otrkārt, ticībai jābūt stiprai, nešaubīgai, jo tās pamats ir neapšaubāmais Dieva patiesīgums: “Kas nāk no augšienes, tas ir augstāks par visiem. Kas ir no zemes, tas ir no zemes, un viņa runa ir no zemes. Kas nāk no debesīm, tas liecina, ko ir redzējis un dzirdējis, bet neviens nepieņem viņa liecību. Kas šo viņa liecību ir pieņēmis, tas ir apstiprinājis, ka Dievs ir patiess” (Jņ 3,31–33). Mēs ticam ārstam, paļaujamies uz viņa zināšanām un pieredzi, guļoties uz operāciju galda. Ticam vēl daudziem citiem cilvēkiem, no kuriem ir atkarīga mūsu dzīvība. Ticam, neskatoties uz to, ka paši bieži kļūdāmies. Laiku pa laikam atklājam, ka kāds cits ir kļūdījies, bet tik un tā ticam, jo bez ticības nespējam dzīvot. Ja jau mūsu ikdienas dzīvē tā ir, tad kāpēc mēs neticam Dievam, kurš nekad nav kļūdījies un nekļūdās?
Treškārt, ticībai ir jābūt neuzvaramai – tai jāiztur visās grūtībās un vajāšanās (Lk 21,12–19). Ticība var piedzīvot grūtības – gan iekšējas, gan ārējas. Iekšējas ir tad, kad cilvēks sava prāta ierobežoto spēju dēļ vēl nespēj saprast ticības patiesības. Grūtības ticībā nav grēks, bet gan normāls etaps ticības pilnveidošanās ceļā. Tomēr, ja cilvēks necenšas rast atbildes uz sev svarīgiem jautājumiem, tad var nonākt līdz šaubām, kad vairs negrib ticēt atklātajām patiesībām. Tās piepilda cilvēku ar nevēlēšanos. Cilvēks, kurš šaubās, arī vājāk tic. Ārējas grūtības ir tad, ja cilvēks dzīvo vidē, kur ticība netiek praktizēta un pašam nav iespējas praktizēt savus ticīga cilvēka pienākumus. Šīs grūtības ir arī tad, kad ticības dēļ cilvēks piedzīvo vajāšanas un tās apliecināšana viņam draud ar dzīvības atņemšanu. Daudzu, jo sevišķi pirmo gadsimtu, ticīgo dzīves liecina par ticības apliecināšanu mocekļa nāvē. Ticība kā tikums zūd, ja tiek izdarīts grēks tieši pret ticību. Nāvīgs grēks ir ārēji noliegta ticība, taču tikai ārēja ticības noliegšana vēl neiznīcina ticības tikumu. (Sal. Katoliskās Baznīcas katehisms, 1815).
Piedzīvojot ticības vajāšanas, vai drīkst bēgt, lai pasargātu dzīvību?
Pret bēgšanu kā tādu iebildumu nav. Bēgšana nenozīmē ne ticības slēpšanu, ne noliegšanu, ne svešas ticības atzīšanu. Tas, kurš bēg, vienkārši sargā savu dzīvību. Ir pienākums bēgt tiem, kuru dzīvība ir ļoti vajadzīga citu labumam. Arī tiem, kuri baidās, ka neizturēs vajāšanas un noliegs ticību. Īpašu apstākļu dēļ bēgšana nav atļauta dvēseļu ganiem, bīskapiem un prāvestiem.
Ceturtkārt, ticībai jābūt dinamiskai, dzīvai. Ticība nemitīgi aug vai mazinās, jo tā ir dzīva. Ticībai jāaptver visas mūsu dzīves jomas, jāveido mūsu domāšana, jāpamudina uz mīlestības pilniem darbiem. Ticību var salīdzināt ar kalnu virsotņu iekarošanu. Visaugstākā virsotne ir Everests, bet ticības ziņā – Evaņģēlijs. Tas nozīmē, ka Evaņģēlijam jāpaceļas pāri mūsu dzīvei, lai mēs varētu redzēt Dieva horizontus. Tāpat tas nozīmē aktīvu piedalīšanos reliģiskā dzīvē caur personisku lūgšanu un dalību Svētajā Misē. Tas viss jādara aiz mīlestības uz Dievu. Dzīva ticība “darbojas mīlestībā” (Gal 5,6). Ja ticības tikums ir vienots ar mīlestības tikumu, tad tā ir dzīva ticība. Ja ticība pastāv, bet mīlestības tikums ir zudis, tad ticība šajā gadījumā ir nedzīva.
Ticības augļi
Ticība ved uz attaisnošanu, jo rāda grēciniekam dzīves augstāko mērķi – mūžīgo dzīvi. “Kas tic un tiks kristīts, tas tiks glābts…” (Mk 16,16). Pirmais nosacījums ir ticēt, tikai tad seko kristība un no tās izrietošās sekas, kad cilvēks, atbrīvots no grēka, uzsāk ticības pilnu dzīves ceļu, kas dāvā iespēju iemantot mūžīgo dzīvi. Tas nenozīmē dzīvi bez grūtībām. Gluži pretēji, tas nozīmē iziet cauri grēka kritieniem, bet tomēr celties un ar ticības pilnu skatienu raudzīties uz šo augstāko mērķi, darot visu, lai, piecēlies no kritiena, varētu iet tālāk.
Ticība iedzīvina cilvēka garīgo dzīvi. Jo dzīvāka ir ticība, jo vairāk tā ietekmē darbus, pienākumu izpildi, tā vairāk pārņem dvēseles spējas. To skaisti attēlo evaņģēlijā aprakstītais notikums par simtnieku, kura kalps bija saslimis. Runa ir par jūdu vecāko doto liecību par simtnieku: “Viņš ir tā cienīgs, ka tu viņam palīdzi. Viņš mīl mūsu tautu un ir uzcēlis mums sinagogu” (Lk 7,4). Jēzus atbild: “Es jums saku: tādu ticību es neesmu atradis pat Israēlā” (Lk 7,9).
Ticībai ir vara pār pašu Dievu. Tā vien šķiet, ka Dievam vajadzētu visu darīt ticības dēļ, jo Viņš ir teicis: “Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet” (Mt 21,22).
Visbeidzot ticība dod mieru un prieku. Tā ir līdzīga rītausmai, kas pakāpeniski kļūst arvien gaišāka. To skaisti attēlo Augšāmcēlušā Jēzus sastapšanās ar apustuļiem, kuri, atpazīstot Kungu, kļuva līksmi, bet Viņš tiem dāvāja mieru. Mācekļi bija izgājuši cauri ļoti sāpīgai un cilvēciskai pieredzei, kad šķita, ka viss ir zaudēts un trīs gadi no viņu dzīves ir izdzēšami. Lieldienu rīts viņos atmodināja ticību – līksmu un mierpilnu (Jņ 21,19–21).
Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Laikraksts "Nāc", Nr.113
Foto: Ticība, Cerība un Mīlestība, Heinriha Marijas fon Hesa eļļas glezna, 1819. g.
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Saistītie raksti:
14.01.2020 - Kas ir tikums?