Šajās dienās Baznīca turpina svinēt Jēzus uzvaru pār nāvi. Tā piemin Kunga augšāmcelšanos un priecājas par dzīvības spēku, ko saņem no Kristus. Jēzus augšāmcelšanās ir būtiskākais notikums cilvēces vēsturē, taču šī notikuma nozīme ievērojami pārsniedz vēstures ietvarus – tas ļauj apjaust ikviena cilvēka un visas radītās pasaules beidzamo mērķi.
Dažkārt, visdrīzāk neapzināti, domājot par cilvēka dzīves norietu, daudzi no mums tveras pie seniem, kristīgajai ticībai svešiem priekšstatiem. Par cilvēka dzīves mērķi un visu problēmu risinājumu tiek uzskatīta izkļūšana no šīs pasaules un nonākšana citā, garīgā izplatījumā, kurā dvēsele var baudīt mūžīgu idilli kopā ar eņģeļiem un citām dvēselēm. Pieņemot šādu scenāriju, mēs netieši apstiprinām kādu senu filozofisku doktrīnu, kas cilvēku uzlūko kā miesā ieslodzītu garu vai kā “spoku mašīnā”. Šī ideja Baznīcas vēsturē ir radījusi ne mazums sarežģījumu, uz tās pamata ir formējušās dažādas ezoteriskas mācības, kas miesu pretstata garam un materiālo pasauli uzlūko kā galveno ļaunuma cēloni. Kristietībai ar šādu pārliecību nav nekāda sakara.
Svētie Raksti atklāj, ka Dievs ir radījis pasauli un visu, kas tajā, un ka radītā pasaule ir laba (Rad 1, 31). Ja kaut kas eksistē, tad tas ir Dieva gribēts un mīlēts. Dieva mīlestība aptver visu esošo – ne tikai garīgo, bet arī materiālo Visumu. Neskatoties uz grēka ļaunumu, kas radību ievaino un virza prom no Dieva sākotnējās ieceres, Viņš nav ieinteresēts to pamest vai iznīcināt – Dievs jau no pirmsākumiem ir atklājis savu nodomu radību atpestīt. Tieši tādēļ mūsu garīgā dzīve nedrīkst pārvērsties par bēgšanu no pasaules, gluži otrādi, šī ciešanu un nāves ieskautā pasaule ir “durvis”, caur kurām mēs varam nonākt jaunā, Dieva mīlestības apgaismotā dzīves telpā. Garīgā dzīve nesakņojas materiālās pasaules noliegumā, bet gan pārliecībā, ka viss radītais kalpo Dieva mērķiem un ka savā laikā pasaule tiks atjaunota un pārveidota. Šīs pārliecības pamats ir Kristus augšāmcelšanās.
Doma par dvēseles atraisīšanos no miesas un aizceļošanu garīgajā izplatījumā ir ļoti populāra, taču Svētajos Rakstos – gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā – mēs ieraugām citu scenāriju. Būtiskākā iezīme, kas atšķir kristīgo skatījumu no citām pēcnāves teorijām, ir cerība uz augšāmcelšanos. Jēzus ir piedzīvojis nāvi, Viņa dvēsele ir bijusi šķirta no miesas, taču Viņš ne brīdi nav zaudējis saikni ar savu miesu (KBK 627). Trešajā dienā pēc nāves Viņš ir augšāmcēlies – Viņa ķermenis ir ticis pilnībā atjaunots un pārveidots. Vēlāk Viņš parādās apustuļiem un ļoti skaidri apliecina, ka Viņš nav spoks, bet gan Viņam ir miesa – Jēzus ļauj mācekļiem sevi aptaustīt, Viņš ēd un dzer kopā ar tiem (Lk 24, 36-43). Lasot Jēzus mācekļu rakstīto, mēs pamanām, ka viņi neilgojas doties uz Debesīm, lai dzīvotu kaut kādā platonisku ideju pasaulē, bet viņu cerība ir būt kopā ar augšāmcelto Kristu. Augšāmcelšanās nav izkļūšana no materiālās pasaules vai atbrīvošanās no “miesas cietuma”, tā ir materiālās pasaules pilnīga atjaunošana un pārveide. Ticības apliecinājumā mēs arvien no jauna apstiprinām, ka ticam ne tikai dvēseles nemirstībai, bet arī iemiesotai eksistencei mūžībā. Caur to mēs atzīstam, ka materiālais Visums nav kļūda un ka viss redzamais un taustāmais ir jaunās pasaules iedīglis. Zeme un zemes dzīve savu dziļāko jēgu iegūst tieši augšāmcelšanās perspektīvā.
Līdz ar Kristus ienākšanu pasaulē Dievs iesāk visaptverošu radītās pasaules atjaunošanas darbu. Tie, kas ir piederīgi Kristum, ir šīs jaunās radīšanas līdzstrādnieki, viņi ir piederīgi jaunajai pasaulei. Mums ir pienākums kļūt par šīs jaunās pasaules lieciniekiem, bet tas ir iespējams vienīgi caur ticību, kura sevi apliecina mīlestībā, – pēc tās visi pazīs, ka esam Jēzus mācekļi.