Turpinot pārdomāt teologālos tikumus, pievērsīsimies cerības tikumam. Kas tad ir cerība kā tikums?
To var definēt šādi: cerība ir pārdabisks, ieliets tikums, kas cilvēkam dāvā spēju gaidīt Dieva apsolījumu, mūžīgo svētlaimi un droši paļauties uz līdzekļiem, kurus Dievs dāvā mūžīgās svētlaimes iegūšanai. “Būsim nelokāmi, apliecinādami savu cerību, jo apsolījumu devējs ir uzticīgs”. (Ebr 10,23) Cerība ir gribas akts. Tas pastāv paļāvīgā gaidīšanā, ir vienots ar noteiktu drošību, ka cerētais labums tiks sasniegts.
Pirmais cerības objekts ir Dievs, Viņa bezgalīgais labums. Dieva labumi – svētlaime un viss, kas svētlaimi piepilda, vieta debesīs, miesas un dvēseles pilnveidojums, eņģeļu un svēto sabiedrība. Otrais cerības objekts ir līdzekļi Dieva sasniegšanai: grēku piedošana, svētdarītāja žēlastība, palīga žēlastība un visi pārējie ārējie un iekšējie līdzekļi, kas veicina tuvināšanos Dievam. “Šī ir uzticība cerībā, kāda mums ir uz Viņu, ka Viņš visā mūs uzklausīs, ko vien mēs lūdzam saskaņā ar Viņa gribu.” (1Jņ 5,14)
Cerības daba
Ar cerību mēs pārejam no ticēšanas Dievam uz Dieva mīlēšanu. Tikai ar cerību mēs varam darboties, attīstīties un sasniegt briedumu.
Ar cerību mēs topam stipri lūgšanā. Prieks un miers balstās cerībā. “Kas uz Dievu paļaujas cerībā, tie atjaunojas savos spēkos, atsāk savu lidojumu kā ērgļi, skrien un nepagurst, iet un nesaļimst.” (Is 40,31) Vienīgi cerības spārnoti, varam daudz paveikt tuvākā labā.
Cilvēks cer uz Dievu un Viņa žēlastību. Tomēr jācer ne tikai uz pārdabisko, bet arī uz dabiskiem panākumiem. Jācer ar dabiskiem spēkiem veikt savus pienākumus, protams, ar Dieva palīdzību. Senie romieši teica: “Dum spiro, spero” (Kamēr elpoju, tikmēr ceru). Dievs grib, lai cilvēks izmantotu visus dabiskos līdzekļus, arī savus spēkus un spējas. Cilvēkam uzticīgi pildot savus pienākumus, jācenšas iegūt citu cilvēku uzticība. Šeit vajadzīga arī saprātīga pašpaļāvība. Gudra un mierīga pašpaļāvība sargās no pārgalvības.
Cerības īpašības
Cerībai jābūt stiprai un drošai, tā izslēdz jebkuru svārstīšanos, jo tās pirmais objekts – Dievs – nepieviļ un Viņam nav neatrisināmu situāciju. Var pievilt un pieviļ sabiedriskās, politiskās un saimnieciskās iekārtas. Var pievilt pat vistuvākie cilvēki. Dievs vienmēr ir uzticams. Ja jau Dievs mūsu priekšā ir atvēris laimīgas dzīves perspektīvu, tad ceļā uz to mūs var satikt daudzas un dažādas grūtības, bet mēs tik un tā nokļūsim līdz šai skaistajai pasaulei. Ceļojums ar Dievu, kas ir mūsu Cerība, garantē izdzīvošanu pat visgrūtākajās situācijās.
Dievs paliek uzticams pat tad, kad mēs zaudējam uzticību, kad izdarām kādus grēkus, kad rīkojamies muļķīgi. Savas dzīves laikā izdarām daudz un dažādu muļķību, bet Dievs mūs tik un tā mīl. Viņš uzticams, Viņš mūs gaida.
Cerībai jābūt izturīgai un vīrišķīgai, nedrīkstam baidīties no darba, jāsargās no mazdūšības. Cerība neatbrīvo mūs no pūlēm. Cerība mobilizē piepūli. Dievs nedarīs mūsu vietā, Viņš vēlas ar mums sadarboties. Cerība ir neparasti priecīga apziņa, ka sadarbojamies ar Dievu ceļā uz arvien lielāku laimi gan šajā pasaulē, gan nākamajā. Ir jāpaļaujas, ka kopā ar Dievu spējam pārvarēt visas grūtības. “Slavēts lai ir Dievs, mūsu Kunga Jēzus Kristus Tēvs, kas savā lielajā žēlastībā mūs dzemdinājis dzīvai cerībai caur Jēzus Kristus augšāmcelšanos no mirušajiem neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums, kas Dieva spēkā tiekam pasargāti ticībā atpestīšanai, kas ir saistīta atklāšanai pēdējā laikā. Par to jūs priecāsieties, ja arī tagad, ja tas vajadzīgs, nedaudz skumstat dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas daudz vērtīgāka par ugunī pārbaudītu zeltu, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad parādīsies Jēzus Kristus.” (1Pēt 1,3–5)
Kā izkopt cerību?
Lai gan cerībai jābūt stiprai un drošai, tad tomēr tā var būt vienota arī ar zināmām bailēm. Cerības drošība attiecas uz apsolījumu, bet bailes rodas no cilvēka puses, jo viņš zina savu vājumu. Cerības tikums tādēļ ir jāizkopj, un tam var palīdzēt šādi vingrinājumi. Jāmudina cerība uz debesu godību un žēlastībām, ar kuru palīdzību šo godību varam iemantot. Pēc padarīta grēka jāmudina cerība uz grēku piedošanu, līdzīgi jādara vakara lūgšanas laikā un gatavojoties grēksūdzei. Smagos kārdinājumos jāpaļaujas uz Dieva palīdzību. Ir jācer saņemt no Dieva pilnveidošanās žēlastību un pilnību mūžībā. Ja ir jāuzsāk grūts uzdevums, tad jācer uz Dievu. “Savā Dievā es tikšu pāri visiem mūriem.” (Ps 17,30) Lielos spaidos, vājumā, slimībā, vajāšanās, zaudējumos, sērās – jācer uz Dievu. “Mana dvēsele (..) cer uz Dievu, es Viņu vēl slavēšu, manu pestīšanas Dievu.” (Ps 42,5) Ar dziļu paļāvību un mieru jācer uz Debesu Tēvu, saliekot Viņa rokās miesīgo un garīgo veselību, labo slavu, darbus, attiecības ar cilvēkiem. Jāuzmudina cerības akti meditācijās, mutvārdu lūgšanās. Jālūdzas ar cerību katrā vajadzībā. “Es paceļu savas acis uz kalniem, no kurienes nāk man palīdzība.” (Ps 120,1) Uz Dievu ir jāpaļaujas arī tad, kad šķiet, Dievs neuzklausa lūgšanas. “Ja Viņš mani pat nonāvētu, es cerēšu uz Viņu.” (Īj 13,15) Apzinoties savu vājumu, visā jācer uz Dievu. Cerībā jādzīvo un cerībā jāmirst. “Ceri, mana dvēsele, ceri, tu nezini ne dienu, ne stundu. Esi modra, viss paiet ātri, kaut arī tava nepacietība liek tev apšaubīt drošas lietas un paildzina tev doto īso sprīdi. Apdomā, jo vairāk tu cīnīsies, jo vairāk varēsi pierādīt savu mīlestību uz Dievu un jo vairāk tu reiz priecāsies, būdama kopā ar savu Iemīļoto laimē, kurai nebūs gala.” (sv. Terēze no Avilas)
Liepājas diecēzes bīskaps Viktors Stulpins
Avots: "Nāc", Nr.115
Foto: Unsplash.com/JOHN TOWNER