4. martā Baznīca godina svētā Kazimira piemiņu. Mūsu kaimiņzemes Lietuvas debesīgais aizbildnis dzīvoja laikā no 1458. līdz 1484. gadam. Kazimirs piedzima Krakovā sava tēva – Polijas karaļa un Lietuvas lielprinča Kazimira IV pilī. Viņa māte Elizabete no Austrijas bija imperatora Albrehta Otrā Hapsburga meita. Kazimirs bija trešais bērns starp astoņām karaliskās ģimenes atvasēm.
Kāds tad bija svētais Kazimirs? Viņa pirmais skolotājs, vēlākais poļu bīskaps Jans Dlugožs savu audzēkni raksturoja kā izcilu, reti talantīgu un zinošu jaunekli. Cits skolotājs, itālietis Kallimahs Buonakorsi, kas Kazimiram pasniedza retorikas mākslu, atcerējās viņu kā divus adolescens - svētu jaunekli. Kāds prūšu hronists savukārt, viņu sauc par ļoti gudru un tikumīgu, par kuru cilvēki runā tikai labu.
1471. gada rudenī, kad Kazimirs bija tikai 13 gadus vecs, vecāki viņu sūtīja uz Ungāriju, lai ieņemtu karaļa troni, uz kuru mātei Elizabetei bija sukcesijas tiesības. Nākamā gada pavasarī Kazimirs atgriezās Krakovā, kur turpināja izglītību. Tai pašā laikā vecākais brālis Ladislavs mantoja Bohēmijas troni, bet princis Kazimirs kļuva par pretendentu uz sava tēva troni. 16-17 gadu vecumā Kazimirs sāka apceļot karaļvalsti, lai gūtu peredzi tās pārvaldē. Divdesmit divu gadu vecumā tēvs viņu iecēla par valsts līdzpārvaldnieku, bet vēlāk viņš pārvaldīja Poliju, kamēr tēvs palika Lietuvā. Kazimirs nostiprināja valsti, atmaksāja parādus, izskauda noziedzību provincēs, reformēja galmu un atjaunoja draudzīgas attiecības ar Svēto Krēslu, kas bija novājinājušās tēvam Kazimiram IV uzturot kontaktus ar husītiem.
1483. gadā Kazimirs ieradās Lietuvā – zemē, kas piederēja viņa tēvam Kazimiram IV, vectēvam Jagailim un vecvectēvam Aļģirdam. Nākamajā gadā Kazimirs nomira. Viņa miesas tika guldītas Viļņas katedrālē. Daudzi cilvēki pēc tam sāka lūgties pie viņa kapa, jo savas dzīves laikā Kazimirs bija izpelnījies plašu uzmanību ar savu svēto dzīvesveidu. Romas bīskaps saņēma vairākus ierosinājumus par Kazimira kanonizāciju. To pieprasīja Viļņas bīskaps Alberts, franciskāņu ordenis un Kazimira brālis, karalis Sigismunds II. 1517. gadā pāvests Leons X nozīmēja komisiju, kurai bija jārūpējas par liecību vākšanu kanonizācijas procesam. Pēc trim gadiem pāvesta nuncijs, benedikiešu mūks Zaharijs Ferrari ieradās Lietuvā, kur sāka iztaujāt cilvēkus, kas varēja liecināt par svētā Kazimira dzīvi. Atklājās, ka princis bija arī pamatīgs gandarītājs, jo zem karaliskā apģērba viņš nēsāja asu saru drēbi, gulēja uz grīdas, lūdzās pie slēgta dievnama durvīm, kā arī atbalstīja nabagus, atraitnes un bāreņus. Starp daudzajiem svētā Kazimira tikumiem izcēlās viņa taisnības izjūta un pašdisciplinētība. Līdz pat dzīves beigām viņš apņēmās būt šķīsts miesā un garā.
Svētais Kazimirs nodzīvoja tikai 26 gadus un pēc viņa nāves daudzi cilvēki sāka nākt pie viņa kapa, lai ar Kazimira starpniecību izlūgtu sev nepieciešamās žēlastības. Pāvests Leons X Kazimiru pasludināja par svētu. Lietuva gavilēja vairākas dienas. Pilsētās, jo īpaši Viļņā, notika pateicības dievkalpojumi un procesijas, tika atvērts Kazimira kaps. Viņa miesas pēc veseliem 120 gadiem kopš nāves nebija skāris ne mazākais sairums. Blakus svētā Kazimira galvai atradās viņa iemīļotās slavas dziesmas teksts Omni die dic Mariae! – “Katru dienu dziediet Marijai!”.
Sava dēla dievbijību pazina arī viņa tēvs, ķēniņš Kazimirs IV, kurš Viļņas katedrālē lika izveidot Jaunavai Marijai veltītu kapelu. Šeit tika novietotas svētā Kazimira relikvijas. 1624. gadā karalis Sigismunds Vāsa pie katedrāles uzsāka būvēt jaunu kapelu, ko veltīja svētā Kazimira godam. Uz šejieni tika pārnestas un virs altāra novietotas viņa mirstīgās miesas. Šai laikā pāvests Urbāns VIII svēto Kazimiru pasludināja par Lietuvas debesīgo aizbildni. Daudz vēlāk, 1948. gadā, pāvests Pijs XII Kazimiru pasludināja par Lietuvas jaunatnes aizbildni.
Svētā Kazimira kulta izplatīšanā liela loma pieder jezuītu ordenim. Svētais Kazimirs tika izraudzīts par dievbijības un šķīstības paraugu. Laikā no 1604. līdz 1609. gadam jezuīti svētā Kazimiram godam uzcēla lielu baroka baznīcu un tai blakus ordeņa mītnes. Ilgu laiku tās kalpoja par Jēzus Sadraudzības centru Lietuvā. Pateicoties jezuītu kolēģijām, svētā Kazimira kults izplatījās arī Austrijā, Bavārijā, Beļģijā, Itālijā un citās zemēs. Pāvests Pāvils V 1621. gadā svētā Kazimira vārdu ietvēra Romas Misālē un breviārā.
Svētā Kazimira aizbildniecībai tiek piedēvēta arī Lietuvas uzvara cīņās ar krievu uzbrucējiem Lietuvai piederējušajam Polockas cietoksnim. Nelielā lietuviešu aizsargu grupa nespēja šķērsot vāji aizsalušo Daugavas upi. Taču pēkšņi parādījās jātnieks baltā apmetnī uz balta zirga. Turot rokā augsti paceltu zobenu, viņš pārveda lietuviešu karotājus pāri Daugavai. Karotāji bija pārliecināti, ka jātnieks nav neviens cits kā svētais Kazimirs.
Pirmās krievu invāzijas laikā – 1655. gadā, un Ziemeļu kara laikā – 1703. gadā, zārku ar Kazimira mirstīgajām miesām nācās paslēpt. 1795. gadā, kad krievi otrreiz ielauzās Lietuvā, tika aizliegts svinēt svētā Kazimira svētkus. No 1831. līdz 1915. gadam jezuītu celtā baznīca, kas bija nosaukta svētā Kazimira vārdā, tika pārvērsta par pareizticīgo baznīcu. Pēc II pasaules kara, padomju vara to atkal konfiscēja un šoreiz pārvērta par ateisma muzeju. Viļņas katedrāle kopā ar svētā Kazimira kapelu, savukārt, tika pārvērstas par mākslas galeriju. Svētā atliekas sudraba šķirstā, kas katedrālē bija glabājušās 300 gadus, 1953. gadā tika pārvestas uz svēto Pētera un Pāvila baznīcu.
Lai arī kādas nebūtu represijas, taču svētā Kazimira vārdu neizdevās izdzēst no lietuviešu ticīgo sirdīm. Šai vārdā tika sauktas skolas, biedrības un klosteri, viņa godam tika sacerēti daudzi literāri darbi, gleznotas gleznas un veidotas statujas gan Lietuvā, gan ārpus tās robežām. Arī svētā Kazimira miesas pēc Lietuvas neatkarības atgūšanas nu var mierīgi atdusēties senajā Viļņas katedrālē, Polijas karaļu un Lietuvas dižkunigaišu kapelā.
I. Šteinerte/Encyclopedia Lituanica
Pārpublicēts no www.vaticannews.va
Foto: wikipedia.org