Sv. Katrīna no. Sjēnas, jaunava,
Baznīcas doktore un Eiropas aizbildne
(29.aprīlis, piemiņas diena)

Māsa Marija Magdalēna Dortelmane OP, tēvs Meinholds Lorums OP

Māsa Marija Magdalēna Dortelmane OP (1950), kopš 1982. gada kontemplatīvā dominikāniete Klauzenes Sāpju Dievmātes klosterī Vācijā, šobrīd pilda noviču audzinātājas pienākumus.

Tēvs Meinholds Lorums OP (1935-2001), 1959. gadā iestājies dominikāņu ordenī, 1965. gadā iesvētīts par priesteri, kalpojis kā dominikāņu ordeņa vēstures un garīguma pasniedzējs, sprediķotājs un rekolekciju vadītājs.

Ar šo biogrāfiju autori vēlas pietuvināt sv. Katrīnas dzīvi un garīgo pieredzi. Tā kā vienīgi pašas svētās raksti atklāj pilnīgas atziņas dziļumus, tad autoru nolūks ir sniegt tikai pirmo iespaidu, lai modinātu interesi un pamudinātu uz personīgām studijām. Tam ir pievienojami vēl citi svarīgi avoti: Raimonda no Kapujas Legenda maior, Tomasa no Sjēnas Legenda minor un Suplementum, kā arī kanonizācijas procesa akti no Kastello, kura rezultātā Katrīna tika pasludināta par svēto.

Kārdinājums pret ticību

Vientuļā, nemitīgā lūgšanā Katrīna mācījās pazīt pati sevi un savu Radītāju un ietiecās arvien dziļāk Viņa mīlestībā. “…kura gan un kāda sirds spētu būt tik cieta un iecirtīga, ka pat noliekšanās un mīlestība, ko tai sniedz Dieva labestība, nespēj to atmiekšķēt? Mīliet, mīliet! Apdomājieties, ka jūs tiekat mīlēti, vēl pirms jūs iemīlat,” vēlāk viņa rakstīs kādā vēstulē (vēstule mestram Bernabo). Kā mīlētāja Katrīna ilgojās tikai pēc viena: pilnīgi nogrimt Dievā. Raimondam no Kapujas viņa paskaidroja: Cilvēks, kurš patiešām dzīvo sevis pazīšanā, ka viss viņam ir vienīgi pateicoties Dievam un ka viņš pats dzīvo no nemitīgas žēlastības, pats sevi var pazīt un izprast vairs tikai uzlūkojot Dievu un paliekot attiecībās ar Viņu. Tādēļ viņš tiecas uz to, “lai atbrīvotos no visām lietām un iegrimtu dziļi jo dziļi Radītājā” (Raimonds no Kapujas). Katrīna izmanto kādu līdzību: Dievs ir kā ūdens. Lūdzējs ir nirējs, kurš ienirst tajā tā, ka viņš redz un pieskaras vairs vienīgi ūdenim. Tāpat kā nirējs no visiem priekšmetiem, kuri met savu spoguļattēlu uz ūdens virsmas, redz tikai to atspoguļojumu ūdenī, tāpat arī lūdzējs patiesi atpazīst pats sevi, cilvēkus un visu radīto vienīgi Radītājā, Dievā.

Ticība nozīmē nemitīgi vērst savu skatu uz Dievu un “iegrimt” Viņā. Katrīna gan savā nošķirtībā tika apveltīta ar neskaitāmiem redzējumiem, kuros viņa “redzēja” un “dzirdēja”, taču arī viņai bija jātic. Mistiskie fenomeni ir vienīgi intensīvas ticības blakus parādības. Žēlastības saņēmējam tajā netiek pasniegts nekas “jauns” par Dievu, – noteiktas ticības patiesības, kuras tiek piešķirtas visiem ticīgajiem, mistiķi daudz lielākā mērā pieredz ar jutekļiem. Katrīna neplātījās ar sev piešķirtajām ārkārtējām žēlastībām, drīzāk viņa no tām attālinājās. Tālab tās nebija kādas noteiktas pieredzes, ko viņa lūdza no Kunga, bet gan izturība ticībā. “Viņa bieži domāja par to, ar kādu mīlestību Dievs viņu iegūtu, ja viņa nesatricināmi un droši Viņam ticētu un šajā ticībā piederētu Viņam kā līgava. Tāpat kā mācekļi reiz bija lūguši Kungu, lai Viņš tiem iemāca stipru un pilnīgu ticību, tā arī Katrīna sauca pēc šādas ticības.” (Raimonds no Kapujas)

Ticība kļūst stipra un izturīga pārbaudījumos. Un Katrīnai tie tagad sākās. Viņas celle, aplaimojošas un piepildījumu nesošas Dieva pieredzes vieta, tagad kļuva par ciešanu, baiļu un tumsas ieleju. Raimonds no Kapujas detalizēti apraksta visus dēmoniskos rēgus un fantomus, kuri bija nomocījuši Katrīnu. Viņas radikālā dzīve tagad viņai šķita neprāts. Būtu bijis saprātīgāk, viņa domāja, ja viņa dzīvotu kā visi, apprecētos un nodibinātu ģimeni. Un ja viņa saudzīgāk apietos ar savu ķermeni, būtu izgulējusies un spēcīga, viņa varētu darīt daudz laba tuvākajiem. Šobrīd vientulīgā lūgšana viņai šķita pilnīgi lieka laika izšķiešana, bet askēze – bezjēdzīga sevis mocīšana. Katrīnai bija svarīga tikai mīlestība, dedzīga mīlestība uz Dievu, – tagad viņai bija vaigu vaigā jāsastopas ar patiesību par pašas dzimumu, kas sevi pieteica spēcīgās erotiskās fantāzijās. Raimonds šeit norāda uz līdzīgām pieredzēm, kuras bija jāizdzīvo jau tuksneša tēvam Antonijam un sv. Hieronimam. Tas, ka Katrīna šajā laikā ļoti nobrieda arī kā sieviete, vēlāk atklāsies nesasaistītajā, brīvajā un sirsnīgajā attieksmē pret neskaitāmiem vīriešiem, liela daļa no kuriem atzina viņu par savu garīgo māti un ļāvās viņas vadībai. Viņa bailīgi neaizvēra acis arī uz morālo dekadenci un izvirtību Baznīcā un visā sabiedrībā. Ja tas bija nepieciešams, viņa bez kautrēšanās sauca lietas to īstajos vārdos.

Katrīnu viņas cellē ārkārtīgi satricināja nepatika, riebums, mazdūšība, negatīvas domas un skumjas, taču pāri visam viņa zaudēja sajūtamu Jēzus tuvumu. “Pat viņas Līgavainis bija viņai apslēpts… Šīs neizskaidrojamās klusēšanas dēļ Katrīnu pārņēma nepārvaramas skumjas. Tomēr viņa neatteicās ne no savas gandarīšanas, ne lūgšanas, bet gan uzticīgi veltīja tām visas pūles.” (Raimonds no Kapujas)

Vēlāk šī pieredze ļāva viņai palīdzēt daudziem garīgā postā nokļuvušiem cilvēkiem. Kādai benediktīniešu māsai viņa rakstīja: “Ļaunais ienaidnieks nesnauž; un Dievs to pieļauj, lai savu līgavu audzinātu pilnīgai modrībai, lai ļautu viņai augt tikumos. Tādēļ dažreiz Dievs pieļauj, ka gars kādu laiku klīst neauglīgā tumsā un to tik ļoti nomoka neskaitāmas ļaunas domas, ka šķiet neiespējami ne tikai iedomāties par Dievu, bet pat Viņa vārdu atminēties. Esi modra, kad Tu pamani, ka šis pārbaudījums nāk pār Tevi. Neļauj nedz apnikumam jeb haotiskām skumjām sevi nomākt, nedz arī pamet savus vingrinājumus un lūgšanu, kad ļaunais ienaidnieks vēlas tev iestāstīt: «Ko tev līdz visa šī lūgšanās, ja tev tam pietrūkst svētsvinīga noskaņojuma un dedzības? Labāk būs, ja tu to atstāsi.» Bet Tu neļauj sev no tā atsacīties un nezaudē drosmi, bet ar spēku atbildi: «Krustā sistā Kristus dēļ es labprātāk vēlos nopūlēties sāpēs, tumsībā un cīņā, nekā to visu pamest un iegūt mieru.»” (Vēstule māsai Bartolomejai della Seta)

Par spīti ārkārtīgajam sausumam Katrīna uzticīgi palika nemitīgā lūgšanā. Bez tam brīžos, kad viņa grima mazdūšībā un domās par visu pūliņu veltīgumu, viņa neielaidās nekādās iekšējās diskusijās, kā arī nenostājās tieši pret kārdinājumu, bet gan pilnībā pievērsās vienīgi Kristum. “Vārdu plūdu laikā Katrīna lūdzās un nelokāmi paļāvās uz savu Līgavaini… Viņa neiebilda ne ar zilbi. Tikai tad, kad dēmoni sāka apšaubīt viņas izturību, proti, ka viņa nespēs izturēt līdz galam, viņa sacīja: Es uzticos mūsu Kungam Jēzum Kristum, ne sev.” (Raimonds no Kapujas)

Viņa mācījās, cik izšķirīga loma garīgajā dzīvē ir gribai. Dievs cilvēkiem ir dāvājis brīvo gribu, lai viņi varētu izšķirties par labu vai ļaunu. “Cilvēka brīvība ir tik liela…, ka nedz velns, nedz kāds cits radījums nevar viņu piespiest pat uz visniecīgāko grēku,” Dievs viņai skaidro Dialogā (27). Ja griba pat tumsā un apjukumā paliek vērsta uz Dievu, tad, pateicoties tieši tai, lūdzējam ir ļauts apzināties savu atrašanos žēlastībā un paļauties uz Dieva tuvumu pat tad, kad izjūtās un pārdzīvojumos valda absolūta Dieva prombūtne.

“Ja tu meklē Dievu,” Katrīna iedrošināja klostermāsu, kas meklēja padomu, “tad tieši tava patiesi atklātā griba būs tā, kas tev ļaus Viņu atrast. Var gadīties, ka tu sajutīsi vēl neskaitāmus kārdinājumus, taču tava griba paliks apziņā, ka tā meklē Dievu… Tādēļ tev… kārdinājumu dēļ nav jākļūst mazdūšīgai; labo gribu Dievs saglabā vienmēr.” (Vēstule māsai Bartolomejai della Seta)

Vislielākā izmisuma brīdī, kad viņas sirds “nebija nekas cits kā visriebīgāko mēslu bedre” (Raimonds no Kapujas) un viņa pati izjuta tikai visdziļāko nomāktību un rūgtumu, pēkšņi vienā mirklī Katrīnai uzausa šī tumšā laika jēga: ne jau ar varu un spēku Kristus uzveica šīs pasaules tumsību, bet gan mīlestības un krusta nespēkā. Un tieši tas tagad piepildījās ar viņu pašu un viņā. Kad viņa lūdza no Jēzus stipru ticību, Viņš atbildēja viņai: “Mana meita, ja tu gribi būt stipra, tev jālīdzinās Man. Ar to spēku, kas Man ir, ar paša Dieva spēku, Es būtu varējis satriekt pīšļos visus tumsības varas spēkus vai kādā citā veidā licis tiem manīt viņu bezspēcību. Taču Es viņus gribēju pieveikt vien ar savu krustu! Tas, ko Es kā cilvēks esmu darījis virs zemes, ir piemērs jums. Es jūs uzrunāju arī šādā veidā – bez vārdiem, bet ar savu dzīvi.” (Raimonds no Kapujas)

Kādā vīzijā Katrīnai tika izskaidrota līdzdalība Kristus krustā: “Kambarī no augšas ielija spoža gaisma, un šajā mirdzumā Katrīnai tuvojās Kungs Jēzus Kristus. Viņš nāca asiņojoša Krustāsistā veidolā… un jautāja viņai: «Katrīna, mana meita, vai redzi, cik ļoti Es tevis dēļ esmu cietis? Paciet kaut ko arī tu labprātīgi Manis dēļ!» Viņš noliecās pie Katrīnas un uzslavēja viņas drosmīgo cīņu un uzvaru. Tad viņai izlauzās tāds pats jautājums, kā reiz jau svētajam Antonijam: «Mans Kungs, kur Tu biji tad, kad mana sirds bija pilna riebuma?» – «Es biju tavā sirdī,» Viņš atbildēja Katrīnai. Uz to viņa iesaucās: «… kā lai es ticu, ka Tu mājoji manā sirdī, kas bija īsta visriebīgāko mēslu bedre?» – «Vai šīs iztēles iedomas un kārdinājumi sniedza tev baudu un prieku,» Jēzus viņai jautāja, «vai tu biji par tiem dziļi noskumusi un satriekta?» – «O, ļoti noskumusi!» Katrīna dzīvi iebilda. Tad Kungs turpināja: «Kas gan cits tevi darīja skumju, ja ne Es, apslēpts tavas sirds dzīlēs? …Tu vēlējies šos pretīgos mēslus no savas sirds aizslaucīt, taču, neraugoties uz tavu nelokāmo apņēmību, tev tas nebija pa spēkam… Šo cīņu tu esi izturējusi un uzvarējusi nevis savā, bet Manā spēkā.»” (Raimonds no Kapujas)

Pēc šī šķīstīšanas posma Katrīna vēl vairāk apzinājās savu radītas būtnes atkarību un savu “neesamību”,– nu jau vairs nepalika ne visniecīgākā vieta dziļi slēptai prasībai pēc žēlastībām un mierinājumiem viņas mīlestībā uz Dievu. Tagad viņa bija kļuvusi par pilnīgu saņēmēju.

Šī iekšējā nostāja Dialogā tiek salīdzināta ar drauga attieksmi, kurš, saņemdams kādu dāvanu no sava drauga, ne tik daudz uzlūko dāvanu kā pašu devēju. “Kad dvēsele saņem Manas žēlastības dāvanas, tā neskatās uz dāvanām vien, bet gan ar sava gara aci atpazīst Manu, Devēja, mīlestību.” (Dialogs 89)

Katrīnas nemitīgais lūgums pēc nesatricināmas ticības tagad bija piepildīts, un līdz ar šo žēlastību Kristus viņai dāvāja pats sevi. Kādā vīzijā Katrīna piedzīvoja laulības ar Kungu, kurās tiek izteikta viņas jaunavīgā atdeve un vienība ar Kristu ticībā. Jaunlaulāto attēls ir atrodams Svētajos Rakstos, kur vispirms tas tiek attiecināts uz Izraēļa tautas izvēlēšanu mīlestības Derībai ar Dievu (Hos 1-3; Jer 2; Ez 16). Jaunajā Derībā tas tiek pārnests uz Kristus attieksmi pret Viņa Baznīcu (Mt 22,1-14; 25,1-13; 2 Kor 11,2). Vēlāk garīguma vēsturē it sevišķi Dziesmu dziesmas attēli tika skaidroti kā katra atsevišķa ticīgā mīlošās es-Tu attiecības ar Kristu.

Raimonds no Kapujas stāsta, ka Kungs parādījās Katrīnai 1366. vai 1367. gada karnevāla dienās un sacīja: “Manis dēļ tu visas lietas sev esi padarījusi par neko… Tālab esmu stingri nolēmis tagad svinēt savas laulības ar tevi; jā, kā Es esmu tev to solījis, tagad es salaulāšos ar tevi ticībā.” (Raimonds no Kapujas)

Līdz ar Kristu parādījās viņa Māte Marija, svētā Dominika un ķēniņa Dāvida, kurš spēlēja arfu, pavadīta. Viņa saņēma Katrīnas roku un sniedza to savam Dēlam. Viņš satvēra viņas roku un uzvilka viņai pirkstā gredzenu. Kā skaidro Raimonds, gredzens ir Kristus un Katrīnas visdziļākās vienības zīme. Tas simbolizē stipro ticību, kas Katrīnai šobrīd tika piešķirta. Gredzens, redzams vienīgi Katrīnai, visu mūžu palika viņas pirkstā kā “neiztrūkstošās Dieva palīdzības un žēlastības ķīla” (Raimonds no Kapujas).

Kā jebkura mistiska žēlastība, arī šī nenozīmēja tikai garīgu stiprinājumu, līksmību un mierinājumu, bet gan uzdevumu un sūtību. Tagad Dievs vēlējās Katrīnu izsūtīt no viņas celles nošķirtības pie cilvēkiem pasaulē. “Mana meita, to, ko Es tev mīlošās rūpēs tagad uzdodu darīt, pildi paļāvīgi un bez vilcināšanās. Tieši tagad tevī tiks norūdīts ticības spēks.” (Raimonds no Kapujas) Taču ne jau lieliem darbiem iesākumā ir aicināta Katrīna. No mistiskās pieredzes augstumiem viņa tiek sūtīta savas ģimenes ikdienas banalitātē: “Tagad ej, ir pusdienu laiks, un tavi ļaudis jau ir sasēdušies ap galdu,” viņai pavēlēja Kristus (Raimonds no Kapujas).

Sākumā viņa ļoti pretojās tam, ka viņai būtu jāpamet sava celle un vienatne ar Dievu. “Ja man to nebūtu prasījis Kungs, es ne par ko pasaulē to nebūtu darījusi!” (Raimonds no Kapujas) Taču tad Katrīna padevās šim jaunajam impulsam un atsāka strādāt savas ģimenes labā mājā un virtuvē. Bez tam pieņēmās spēkā arī viņas rūpes par apkaimes nabagajiem un postā nokļuvušajiem. Katrīna gādāja viņiem drēbes un pārtiku, kā arī apkopa slimniekus, pie kam bez kādas vilcināšanas pieskarties lepras un pretīgām vēža audzēju izkropļotām miesām vai krist par upuri dažu slimnieku niknumam un garastāvokļiem.

Stāsti par Katrīnas labdarību ir brīnumu pilni. Tas liecina par to, ka arī savā aktivitātē un rūpēs par līdzcilvēkiem Katrīna palika kontemplācijā. Pēc mistiskajām laulībām Kristus viņai sacīja: “Nē! Tu nevari būt lietderīga tikai pati sev, bet arī pārējiem, arī viņu dēļ Es tev dodu savu žēlastību… – Mīlestība uz cilvēkiem vēl ciešāk saistīs tevi pie Manis!” (Raimonds no Kapujas)

Un tieši to viņa patlaban piedzīvoja. Pat mājas darbu laikā viņa nonāca ekstāzē, jo savās domās un mīlestībā viņa nemitējās būt pie Kristus.

Pamudinājums aktīvi darboties bija dziļa vēlme atvērt cilvēkus Kristum, labajam. “Pa labi un pa kreisi viņas rokas sēja mīlestību; jo viņa cerēja, ka tādā veidā viņa savu apkārtni varēs spēcīgi iekustināt uz labu.” (Raimonds no Kapujas)

 

Jauna sirds un mistiskā nāve

Kā jau Kristus viņai bija solījis, Katrīnas mīlestība uz Viņu auga, īpaši rūpējoties par līdzcilvēkiem.

Jo dziļāk viņa pati sevī un citos piedzīvoja Dieva žēlsirdīgo mīlestību, jo sāpīgāk viņa pārcieta tās nepietiekamību. Viņa arvien jūtīgāk uztvēra un ievēroja vismazāko patmīlības sakustēšanos, kura nāca no pašiem dvēseles dziļumiem. Patmīlībā viņa atpazina visu grēku sakni, jo griežoties vienīgi ap sevi, cilvēks izvairās atzīt Dievu par savu Sākumu un dzīvības Devēju. Viņš noliedz savu atkarību no Radītāja un tādējādi sadragā pats savu cieņu, kuras pamatā ir būt par Dieva mīlēto radību un Viņa attēlu. Savtība tālab ir uzveicama, ejot pa sevis aizliegšanas ceļu (piem. Mt 16,24).

“Dvēsele,” Katrīna skaidroja saviem draugiem, “kura arvien dzīvo Dieva acu priekšā, mīl Dievu tikpat dedzīgi, cik dedzīgi tā nīst dziņas sevī, visas nesakārtotās iekāres un tieksmes. Jo, ja cilvēks mīl Dievu, viņš ienīst grēku, jo grēks ir sacelšanās pret Dievu.” (Raimonds no Kapujas) Ar to viņa domā, ka cilvēks līdz ar pieaugošām ilgām pēc Dieva sāpīgi izjūt arī savu šaurību un ierobežotību, egoismu, kūtrumu un spītību. Un jo vairāk viņš tad mēģina uzvarēt to pats saviem spēkiem, jo spēcīgāk piedzīvo savu nespēju tikt ar to galā; līdz viņš pilnībā atsakās no paļaušanās tikai uz sevi un palīdzību un pārmaiņas cer sagaidīt vienīgi no Dieva. “Tā rodas,” kā saka Katrīna, “svēts naids pašam pret sevi.”

Cilvēks iepazīst bezspēcību cīņā ar savām vājībām un viņam ir jāatzīstas savā bezpalīdzībā. Taču tieši šajā pazemīgajā atziņā viņš tiek visdrošāk sargāts pret visiem kārdinājumiem un uzbrukumiem. “Nav nekā, kas dvēseli darītu vēl stiprāku un neaizskaramāku kā šis svētais naids, par kuru apustulis ir sacījis: “Kad es esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2 Kor 12,10)” (Raimonds no Kapujas) Šī pazemīgā sevis pazīšana atver iekšieni žēlastībai un ļauj augt mīlestībai uz Dievu.

Cilvēka iekšiene, viņa kodols, no bibliskā viedokļa ir sirds. Caur pravieti Ezehiēlu Dievs savai tautai, kas ir grēkojusi pret Viņu, apsola izlīdzināšanu un jaunu sākumu caur jaunu sirdi: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.” (Ez 36,26) Un Jēzus mācīja savus mācekļus, ka šķīstība Dieva priekšā nav atkarīga no atsevišķu priekšrakstu pildīšanas, bet gan no sirds skaidrības: “Jo no sirds iziet ļaunas domas, slepkavība, laulības pārkāpšana, nešķīstība, zādzība, nepatiesa liecība, zaimi. Tas viss sagāna cilvēku; bet ēšana ar nemazgātām rokām cilvēku nesagāna.” (Mt 15,19) Par atbildi uz savu neatlaidīgo lūgumu Katrīna tika apveltīta ar stipru, nesatricināmu ticību. Tagad viņa karsti ilgojās pēc skaidras sirds, lai būtu vēl atvērtāka un caurlaidīgāka pret Dieva mīlestību. Savu virsotni šis pārveidošanās un saaugšanas ar Kristu process sasniedza 1370. gada vasarā kādā kārtējā vīzijā. Šautru lūgšanas formā Katrīna nemitīgi apcerēja psalma pantu: “Radi manī, ak Dievs, šķīstu sirdi un atjauno manī pastāvīgu garu!” (Ps 52,12) Viņai parādījās Kristus un izņēma viņai no krūtīm sirdi. Vairākas dienas, kā vēlāk par to vēstīs Raimonds no Kapujas, viņa nodzīvoja bez sirds, līdz kamēr Kristus kāda mantelāšu dievkalpojuma laikā Sandomeniko baznīcas Velvju kapelā atkal nāca pie viņas, atvēra viņas sānu un atdeva viņai pats savu sirdi. To darot, Viņš sacīja: “Skaties, mana mīļā, dārgā meita, Es paņēmu tavu sirdi, un par to Es tev atdodu savējo. Tagad tā pukstēs tevī visa tava mūža garumā.” (Raimonds no Kapujas)

Notikušais pauž, ka nu jau Katrīna tik lielā mērā bija savienojusies ar Kristu, ka patiešām varēja sacīt: “Nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.” (Gal 2,20) Viņā tagad pukstēja Jēzus Sirds, un viņa pati skaidri apzinājās šo apmaiņu. Viņa piedzīvoja sevi kā jaunu cilvēku, “jaunu radību” (2 Kor 5,13). “Vai tu patiešām neredzi, ka es vairs neesmu tā pati, kas es biju agrāk, bet gan, ka es esmu pārveidota pilnīgi jaunā personā?” (Vēstule Tomaso della Fonte) Saskaņā ar Raimonda sacīto, Katrīna pēc šīs “brīnišķās apmaiņas” (124) saņēma rētu sirdī. Garīgais viņā jau bija ņēmis tādu pārsvaru, ka šī mistiskā norise pārvietojās arī uz viņas miesu.

To, cik ļoti iemiesota tika Katrīnas vienība ar Dievu, parāda arī kāds cits viņas dzīves fenomens: aptuveni sākot ar divdesmito dzīves gadu Katrīna vairs nespēja neko ieēst. Par to vēsta Raimonds no Kapujas un īpaši uzsver šīs atturības pārdabisko raksturu. Viņš atšķir Katrīnas dzīvi bez pārtikas lietošanas no jebkāda veida stingriem askētiskiem vingrinājumiem un izskaidro to ar Svētā Gara darbību. “Neviens nedrīkst iedomāties, ka spēju tā dzīvot viņa būtu panākusi ar kādu vingrinājumu vai pieradināšanās palīdzību. Neviens arī nedrīkst uzskatīt, ka tā būtu jādara katram. Tās ir galēji reti sastopamas parādības; tās izplūst no Gara pārpilnības.”

Šādas liecības rada šaubas ne tikai mūsos, arī Katrīnas laikabiedri bija skeptiski noskaņoti un ieļaunojās uz viņu. Katrīnu turēja aizdomās par šarlatānismu, slepus sprieda, ka viņa esot apsēsta, vai arī vienkārši piedēvēja viņai viltvārdību. Pat mantelāšu starpā bija māsas, kuras Katrīnai neuzticējās vai arī viņai piešķirto neparasto žēlastības dāvanu dēļ viņu apskauda. Viņas sūdzējās par garajām, viņuprāt, piedauzīgajām ekstāzēm, kurās Katrīna krita ikreiz pēc Komūnijas pieņemšanas, un tik ļoti uzmācās dominikāņiem ar savām aizdomām, ka viņai pat kādu laiku tika atteikta bieža Komūnija. Vienreiz, kad Katrīna pēc Komūnijas, ceļos nometusies, aizrautībā lūdzās baznīcā, viņa pat tika varmācīgi sagrābta, “kā pēdējais nejaucenis izmesta baznīcas durvju priekšā… un dusmās ar kāju spērieniem padzīta” (Raimonds no Kapujas).

Katrīna apzinājās, kāda ir viņas ietekme uz daudziem cilvēkiem, un smalkjūtīgi centās ņemt to vērā. Viņa, piemēram, mēģināja, kaut arī tas viņai sagādāja lielas sāpes, reizi pa reizei pieņemt kādu barību “savu paļātāju un to cilvēku dēļ, kuriem viņas gavēņi bija par ieļaunojumu” (Raimonds no Kapujas). Kad pāvests Urbāns VI 1378. gadā aicināja Katrīnu ierasties Romā, viņa atbildēja: “Tēvs, daudzi mūsu pilsoņi un viņu sievas, kā arī vairākas mana ordeņa māsas ne reizi vien ir ieļaunojušies uz mani manu, viņuprāt, pārāk biežo ceļojumu dēļ, kurus jau esmu veikusi, dodoties gan uz vienu, gan otru vietu. Viņi apgalvo, ka Dievam veltītai jaunavai neklājas tā skraidīt apkārt… Tā kā es negribētu kļūt par ieļaunojuma iemeslu, es nevēlos doties projām no šīs vietas.” (Kastello 945) Tikai pēc rakstiskas pāvesta pavēles saņemšanas viņa devās ceļā.

Tā kā viņa dzīvoja nemitīgi iegremdējusies Dievā un tādēļ neietekmējās no garastāvokļiem un noskaņojumiem, viņa ar mēnessērdzīgā paļāvību arvien zināja, kā darīt to, kas ir taisnīgs un piemērots Dieva priekšā. Tajā pat laikā viņas attieksme pret līdzcilvēkiem bija allaž skaidra un patiesa. Katrīnai piemita izšķiršanas dāvana, un viņa zināja, gan ne no pašas pieredzes, maldoties un askēzi pārspīlējot, cik svarīgs no garīgās dzīves izdošanās viedokļa ir, kā viņa to sauc, “svētās apdomības tikums”. Katrai rīcībai jābūt tā virzītai un sakārtotai, lai tā veicinātu atvērtību un gatavību Dieva gribas pieņemšanai un mīlestību un tuvību ar Jēzu. Sevišķi tas attiecas uz tādām reliģiskām praksēm kā gavēņi, nakts nomodi, vienatne un klusēšana. Tie ir ierobežoti līdzekļi, kuri var palīdzēt kontroles panākšanā pār miesu un garu tā, lai cilvēks varētu iekšēji atbrīvoties tikumu pildīšanai. Katrīna brīdina, ka reliģiskās dzīves pamats nav gandarīšanas vingrinājumi, bet gan tikumu piekopšana, kas nostiprina ilgas pēc Dieva un ļauj pieaugt mīlestībai. Pacietība, rūpīgums, izturība, draudzība, paklausība, atbildības sajūta un pazemība pēc Katrīnas domām ir dziedinošs līdzeklis pret patmīlību, visu grēku sakni.

Vēstulē klauzūras dominikānietei, kura pārspīlētu gandarīšanas vingrinājumu dēļ bija ieslīgusi garīgā apjukumā, Katrīna rakstīja: “Esmu redzējusi jau daudzus gandarītājus, kuri nebija ne pacietīgi, ne paklausīgi, jo viņi koncentrējās vienīgi uz savas miesas, bet ne gribas nomērdēšanu… Pašus gandarīšanas darbus Tu vari gan izbeigt, taču sakni, kura vienmēr no jauna izdzen jaunus dzinumus, Tu vēl joprojām atrodi sevī: tā Tev jāizrauj!” (Vēstule māsai Danielai no Orvietto, 171)

Dialogā Katrīna ļauj, lai Dievs viņai izskaidro ārējo darbu saistību ar iekšējo tikumu nostājām: “Man netīk ne tas, kurš Mani piesauc tikai tukši skanošā vārdā un apgalvo: «Kungs, Kungs, es vēlos Tevis dēļ kaut ko paveikt,» ne arī tas, kurš uzņemas mocīt savu miesu, nebeidzami to šaustot, bet nenomērdējot savu gribu. Es prasu neskaitāmi drosmīgas un pacietīgas panešanas aktus un… iekšējo tikumu apliecinājumus… Es, Bezgalīgais, vēlos neierobežotus darbus, tas ir, neierobežotas alkas pēc mīlestības. Es gribu, lai šaustīšanās un citi miesīgi darbi tiktu uzskatīti tikai par palīglīdzekli un nevis par pašmērķi… Tas notiek vienīgi mīlestības spēkā.” (17)

Mīlestības spēks bija pārveidojis Katrīnas sirdi, Jēzus bija kļuvis par viņas centrālo punktu, un Viņš varēja brīvi darboties viņā un caur viņu. No viņas kambara klusuma Jēzus bija viņu izsūtījis uz skaļajām, rosīgajām vecāku mājām un iepludinājis vietējā kvartāla ikdienas dzīvē. Tas mudināja Katrīnu kalpot viņas ģimenes un tuvākās apkaimes trūkumcietējiem un postā nokļuvušajiem.

Katrīna patiešām izstaroja Kristus mīlestību un ar to pievilka ļaudis, kuri bija nomaldījušies garīgos meklējumos un cīņās.Tos viņa mātišķi un sirsnīgi pieņēma kā patiesa dvēseļu aprūpētāja. Jēzus dēļ drīz viņa tika ierauta politiskajos notikumos, kopa mēra slimniekus, stiprināja mieru un cīnījās par atjaunotu, vienotu Baznīcu. Katrīna piedalījās visā Jēzus dzīvē, – Viņa sprediķošanā un mācīšanā, Viņa lūgšanā un rūpēs par cilvēku garīgo un materiālo glābšanu, Viņa mīlestībā un saticībā, un sevišķi arī Viņa ciešanās.

Daudzus gadus Katrīna cieta nemitīgas galvassāpes un reizēm arī sāpes krūtīs un vēderā. Viņa tik tikko spēja nest savu trauslo, daudzo mistisko žēlastību pārslogoto un nebeidzamai tuvākmīlestībai un dvēseļu aprūpei atdoto ķermeni. Taču viņa ne tikai pacietīgi izturēja sāpes, bet arī apzināti vēlējās saistīt savas ciešanas ar Jēzus ciešanām un nāvi. Jo viņa bija sapratusi, ka caur to viņas labprātīgās ciešanas iegūst līdzdalību krusta atpestījošajā spēkā.

Tādēļ viņa alka pat pēc tā, lai drīkstētu ciest vēl vairāk. Šīs ilgas ir pretrunā ar mūsu dabiskajām sajūtām. Taču tas nav slimīgs prieks par pašām ciešanām, bet gan līdzdalība Jēzus līdz pat krustam un nāvei sevi dodošās mīlestības piepildījumā. Katrīnas gatavība ciešanām darīja viņu par žēlsirdīgu cilvēku, kas līdzcietīgi ļāvās savu tuvāko grūtību un posta izraisītajam aizkustinājumam un jutās par tiem atbildīga. Viņas ciešanu mistika nav aizdomīga, noputējusi dievbijība, bet gan nopietns jautājums par mūsu bailēm no ciešanām un arī par mūsu sāpju, netaisnības un posta pārpludināto laiku. “Vācijas Federatīvās Republikas diecēžu kopējā sinode (1976.g.)” aicina “lauzt anonīmā veidā izsludināto ciešanu aizliegumu mūsu “attīstītajā” sabiedrībā. Ar to nav domāts, ka būtu jāatsakās no obligātās cīņas par ciešanu aizkavēšanu. Drīzāk runa ir par to, lai mēs atkal atgūtu spēju ciest, lai tādā veidā ciestu arī par citu ciešanām un caur to pietuvotos Jēzus ciešanu noslēpumam, kurš bija paklausīgs līdz nāvei (Flp 2,8), un darītu mums iespējamu atgriešanos pie Dieva un patiesas brīvības” (Unsere Hoffnung 89).

Mākslinieks Žozefs Beijs uz jautājumu par Kristus nozīmi cietēja dzīvē mūsdienās ir atbildējis: “Viņš (Kristus) norāda, ka ciešanas tieši palīdz cilvēkam. Arī paliekot ciešanās, cilvēks pašsaprotamā veidā vada pasauli tālāk, bet bez tam viņš to arī bagātina. Tas vēl ir jautājums, kas pasauli bagātina vairāk: tie, kuri aktīvi darbojas, vai tie, kuri cieš? Es vienmēr esmu uzsvēris, – tie, kuri cieš. Aktīvistam patiktu sasniegt pasaulei neaptveramas lietas. Kamēr slims bērns, kurš visu savu mūžu ir gulējis gultā, nespēdams neko darīt, caur šīm savām ciešanām piepilda pasauli ar kristīgu substanci. Jo tieši caur ciešanām pasaule tiek piepildīta ar kristīgu substanci. Tas nozīmē, ka ciešanām ir kāda ļoti svarīga funkcija.” (F.Mennekess, Beuys zu Christus)

Katrīna izprata ciešanas kā mīlestības darbu, kas apveltīts ar lielu pārveidojošu spēku. Mīlēt un ciest viņai bija kļuvis par vienu un to pašu. 1370. gada augustā viņas ķermenis kļuva tik vārgs, ka viņa spēja vairs tikai gulēt. Pieaugošās sāpes sirdī lika viņai nemitīgi domāt par Jēzus fiziskajām sāpēm uz krusta. Arvien no jauna viņa lūdzās, “ļauj man dalīties ar Tevi Tavās ciešanās, kuras Tu esi panesis līdz pat pēdējam Tavas dzīves mirklim. Ja es vēl nevaru savienoties ar Tevi debesīs, tad dāvā man vismaz Tavas ciešanas šeit virs zemes, lai tā es būtu ar Tevi vienota!” (Raimonds no Kapujas) Viņas mīlestība pieņēmās līdz pat bezgalībai. Dažu mantelāšu un ātri pieaicināto brāļu Tomaso della Fontes, Tomasa no Sjēnas un Bartolomeo Mantuči klātbūtnē, viņa piedzīvoja savu mistisko nāvi. “Spēcīga mīlestības straume pārrāva jaunavas Katrīnas sirdi, sarāva viņas dzīvības dzīslas, un viņa izlaida savu garu.” (Raimonds no Kapujas) Vēlāk satricinātie brāļi un māsas liecināja, ka aptuveni četras stundas Katrīna neelpoja un viņas sirds nedarbojās, tad viņa lēnām atguvās no šī stāvokļa. Šis notikums uz dažiem viņas garīgās “ģimenes” locekļiem iedarbojās tik šokējoši, ka viņi pēc tā no Katrīnas izvairījās.

Raimonds no Kapujas vēlāk sīki iztaujāja viņu par mistisko miršanu. Tas, ko viņa raudādama ir viņam izstāstījusi, atgādina mūsdienu cilvēku liecības, kuri īsu mirkli atradušies klīniskas nāves stāvoklī un vēlāk tomēr atgriezušies dzīvē. Šie reanimētie savā nāves pieredzē spilgti apraksta savas apziņas iziešanu no miesas, ko pavada gaismas un laimes pieredze. Viņi stāsta par to, cik sāpīga bijusi viņu atgriešanās miesā un par milzīgām ilgām pēc citas realitātes, ko viņi pēc savas atdzīvošanās vairs nespēj aizmirst (sal. J.C. Hampe, Sterben ist doch ganz anders. Erfahrungen mit dem eigenen Tod, Stuttgart, 1975).

Arī Pāvils runā par sevi kā par cilvēku, kurš “vai miesā, vai ārpus miesas, nezinu, Dievs to zina – tika aizrauts paradīzē un dzirdēja neizsakāmus vārdus, ko cilvēkam nav ļauts izrunāt” (2 Kor 12,2-4). Katrīna stāstīja Raimondam: “Sirds pārstāja sist… un dvēsele raisījās vaļā no miesas… mana dvēsele… ticēja, ka tūlīt ieraudzīs mūžīgās pasaules gaismu.” Trīs dienas viņa nemitējās raudāt par to, ka viņai no Dieva uzlūkošanas bija jāatgriežas iznīcīgajā dzīvē. Kristus viņai bija teicis, ka viņai citu cilvēku dēļ vēl jādzīvo un tagad viņas uzdevums būs atstāt ne vien viņas kambari, bet arī Sjēnu. “Tu paaugstināsi manu vārdu un nesīsi manu mācību pie mazajiem un lielajiem, vai viņi būtu laji, vai garīdznieki, vai ordeņu ļaudis. Es tev došu runas un gudrības dāvanu, kurai neviens nespēs pretoties. Es tevi sūtīšu pie pāvestiem, baznīcu vadītājiem un kristīgās tautas valdniekiem, lai vareno lepnums tiktu satriekts caur maniem mazajiem.” (Acta 915)

Katrīna sajuta atjaunotni un spēku pieplūdumu, kuru pēc mistiskās nāves viņa saņēma savas sūtības pildīšanai, jo viņa uzsvēra, ka no šī brīža viņa dzīvo vairs tikai Baznīcas atveseļošanai un cilvēku dēļ. Viņa bija piedzīvojusi debesis un tagad cieta jo vairāk, domājot par cilvēkiem, kuri varētu pazaudēt savu svētlaimi. Bieži viņa sauca, “lai Dievs viņu noliek elles vārtos, ka viņa aizkavētu grēciniekus tur ieiet” (Drane 106). Tā kļūst saprotamāks viņas radikālisms, neatliekamība un drosme, ar kādu viņa savas dzīves vēl atlikušos desmit gadus veltīja savai sūtībai. “Es esmu redzējusi un iepazinusi svēto godību un grēcinieku sodu… Tomēr es vēl nedrīkstēju mirt, kamēr nebiju palīdzējusi daudzām dvēselēm. Pat ja tas kādu pārsteigs, man kopš tā laika nekas cits nav sirdij tuvāks, kā tie vīrieši un sievietes, kurus man ir uzticējis Visaugstais, lai es viņus pamācītu un no ļaunā pievērstu labajam! Patiesi, cena, ko es par to esmu samaksājusi, nav nekāda mazā (sal. 1 Kor 5,20); viņu dēļ Kungs mani ir atstājis trimdā (sal. Rom 9,3), viņu dēļ es nezināmu laiku vēl atrodos ārpus Viņa godības.” (Raimonds no Kapujas)

(No vācu valodas tulkojusi Anda Purmalniece)

 

Pārpublicēts no www.rarzi.lv