Mūsu laikmetā var novērot, ka vīrišķības un tēvišķības izpratne tiek izkropļota, jo ir pazudis stabils priekšstats par to, ko nozīmē būt vīrietim un tēvam. Šī raksta mērķis nav parādīt, kādam jābūt vīrietim, bet gan apskatīt tās problēmas, kas neļauj vīrietim būt patiesam vīrietim, Dieva vīram, Kristus kareivim un pildīt atbilstošo tā misiju.
Problēmas, no kurām cieš mūsdienu cilvēki, pašas par sevi atspoguļo to, ka kaut kas nav kārtībā. Ja runa ir par vīriešiem, tad var novērot, ka vīriešiem pietrūkst drosmes, spēka, autoritātes, atbildības izjūtas, cēluma, bruņnieciskuma, cieņas u.c. No tā cieš gan sabiedrība, gan ģimenes, gan sievietes, gan arī vīrieši paši, lai gan viņi paši, iespējams, teiktu: „Nekādu problēmu nav, ar mani viss ir kārtībā.” Ir skaidrs, ka vīrišķības trūkums ir daudzpusīga problēma, kuras sekas meklējamas visos ikdienas dzīves aspektos. Svarīgākais ir nevis aprakstīt visas problēmas, kuras rodas no vīrišķības trūkuma, lai arī dažas no tām tiks uzsvērtas, bet gan atrast to sakni un aspektus, kas norāda – kāpēc un kas tad nav kārtībā ar vīriešiem.
Atklāsme par cilvēka radīšanu atklāj, ka cilvēks novērsās no Dieva, sevi noliekot Viņa vietā. Līdz ar to problēmas sakne ir meklējama tur - cilvēks vairs neatspoguļo to tēlu, pēc kura tika radīts. Un, lai arī Kristības sakramentā viņš ir atdzimis kā Dieva bērns un nes sevī atpestītā cilvēka zīmogu, ikdienas realitāte to bieži neatspoguļo nedz kristīgajā vidē, nedz arī sabiedrībā vispār. Jautājums ir par to, vai var definēt konkrētas problēmas un tās analizēt, lai palīdzētu cilvēkam no visa lielā garīgās dzīves teorijas „kalna” saprast, kas tad nav kārtībā.
Tā kā vīrietis ir tas, kurš tika radīts pirmais un uz kura gulstas arī atbildība par viņa paša identitāti un atbildība par apkārtējo pasauli, problēmas meklējumi atrodami viņā pašā. Ja grēkā krišana notika caur sievietes pievilšanu, tad dziedināšanai un Radītāja tēla atgūšanai vispirms ir jānāk caur vīrieti. Kamēr vīrietis neatklās no jauna savu identitāti, ne sieviete, ne arī sabiedrība nespēs garīgi atdzimt. Šajā gadījumā identitātes deformācijas jeb problēmas ir tās, kas rada šķērsli Paradīzes iekarošanai.
Vladislavs Litaunieks dzimis 1909. gada 28. augustā Rēzeknes apriņķa Bikavas pagasta Bernānu sādžā Nagļu draudzē Vladislava un Aleksandras Litaunieku ģimenē kā vecākais bērns. Beidzis Nagļu pamatskolu. 1926. gadā iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, 1928. gadā Rīgas Garīgā semināra sagatavošanas kursā. 1933. gadā V. E. arhibīskaps Antons Springovičs Svētā Jēkaba katedrālē viņu ordinēja par priesteri. Priesteris Vladislavs Litaunieks primīcijas Svēto Misi celebrēja Nagļu draudzes baznīcā. Viņš tika nozīmēts par vikāru Rēzeknē, bet drīz pēc tam par prāvestu Jaunbornē, vēlāk Spruktu draudzē, kur pabeidza dievnama celtniecību. No 1938. gada līdz 1941. gadam bija Indras draudzes prāvests, kur arī rūpējās par dievnama celtniecību. 1941. gada ziemā priesteri Vladislavu Litaunieku pārcēla uz Višķiem. Vladislavs Litaunieks bija ļoti darbīgs priesteris, kurš nepārtraukti strādājis pie baznīcu būvdarbiem, mīlējis bērnus un rūpējies par viņu kristīgo audzināšanu.
No 25. septembra līdz 3. novembrim Latvijas galvaspilsētā, Rīgā, pie Saeimas, Jēkaba ielā notiks kampaņa "40 Dienas par Dzīvību". Kampaņas mērķis ir risināt abortu krīzes problēmu vietējā līmenī - glābt vēl nedzimušu bērnu dzīvības.
Mūsdienu cilvēka viens no lielākajiem sapņiem ir būt kaut kam, būt kādam. Kaut uz brīdi parādīt sevi cilvēkiem kā svarīgu, izcilu, košu, interesantu personu. Par to sapņo ne viens vien dziedātājs, aktieris, politiķis, sportists.. varbūt arī garīdzinieks. Un daudzi dara visu, lai tikai viņus ievērotu – uz ielas, skolā, interneta vidē, sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. Cik gan pusaudžu un jauniešu nav zaudējuši dzīvību tikai tādēļ, ka gribējuši uztaisīt selfiju kādā īpašā, interesantā vietā! Cik gan cilvēku izgudro vai falsificē informāciju, lai gūtu ievērību!