Bīskapa Viktora Stulpina sprediķis Gavēņa laika trešās svētdienas Sv. Misē Liepājas Sv. Jāzepa katedrālē (24.03.2019).
Kad kaut kur sabiedriskā vietā, vai pilsētā uz ielas, vai kāda ciemata centrā notiek kaut kas neparasts, apkārt sapulcējās cilvēku bariņš, kas pētī un spriedelē par notiekošo. Tajā brīdī daži aizmirst, uz kurieni gājuši vai pat steigušies, jo notikums ir ņēmis viņus savā varā. Viņiem laiks it kā ir apstājies. Ar Mozu notika līdzīgi, tikai nevis sabiedriskā vietā, bet gan tuksnesī, kalnā, un viņš bija vienīgais neparastās parādības novērotājs. Krūms dega, bet nesadega. Aizmirsis par savām aitām, Mozus iet tuvāk klāt. Un Mozus pārsteigums ir vēl lielāks, kad vientuļā vietā, kur apkārt tikai smiltis, klintis, aitas un neparastais degošais krūms, viņu kāds sauc vārdā. Saucot uz Mozu no degošā krūma, Dievs sūtīja viņu vienā no visilgākajām un vissvarīgākajām misijām cilvēces vēsturē - un iesāka ar vārdiem: „Novelc sandales”. (Izc3, 5). Kādēļ Dievs tā saka?
Plašsaziņu līdzekļos pieejams daudz informācijas, notiek diskusijas par kontracepcijas tēmu. Šo diskusiju ietvaros tiek lietots jēdziens “kontraceptīvā mentalitāte”. Diskusijās sastopami gan absolūti šīs mentalitātes piekritēji, kuri uzskata, ka šī mentalitāte ir laba un veicināma, jo samazina abortu veikšanu un uzlabo cilvēku dzīves kvalitāti, un kontracepcijas aizstāvji, izmantojot farmācijas jaunākos sasniegumus, patiesībā cīnoties par brīvību. Bet ir arī lasāms gluži pretējais – visbiežāk Baznīcas pārstāvju viedoklis, kas norāda uz šīs mentalitātes bīstamību un kas aicina savus sekotājus to neizvēlēties, bet gan tās vietā dot priekšroku citai alternatīvai – dabiskai ģimenes plānošanai.
Чаще всего основным аргументом сторонников легализации абортов становится «свобода выбора» женщины, и запрещение абортов представляется как «попрание свободы», насилие над женщиной и ее свободной волей. Но давайте немного задумаемся, что в данном вопросе нужно называть свободой, а что – насилием.
