Ja mums būtu jāsastāda saraksts, kuru sportistu dāsnums nav izmērāms, tad Novaka Džokoviča vārds noteikti tajā būtu.
Trīsdesmit divu gadu vecā serbu tenisa zvaigzne Novaks Džokovičs 14. jūlijā vinnēja savu piekto Vimbldonas tenisa turnīra kausu un sešpadsmito Grand Slam turnīra uzvaru, uzveicot Rodžeru Federeru iespaidīgā mačā - vēl tikai 3 minūtes un mačs būtu ildzis precīzi piecas stundas (ilgākais fināls Vimbldonas vēsturē).
Droši var apgalvot, ka šis vīrs, kurš dominē pasaules tenisa elitē jau tik ilgi, bija spējis atrast nepieciešamo enerģiju savai pēdējai spalvai pie cepures, pateicoties regulārai Bībeles lasīšanai.
“Vispirms esmu ortodoksāls kristietis, un tikai pēc tam sportists.”
Pasaules pirmais tenisists ir kristietis, un viņš nekautrējas to pateikt publiski. Nav nekas neparasts, redzot Novaku Džokoviču piesaucot Kristu kādas tikšanās laikā vai valkājot krustiņu kaklā, tādā veidā liecinot par savu ticību. Pie reliģiskās pārliecības viņš nonāca vēl pirms visiem 68, tai skaitā 12 Grand Slam turnīru, uzvarētāja tituliem, iegūtiem kopš karjeras sākuma.
“Šis ir vissvarīgākais tituls manā dzīvē, tāpēc ka vispirmām kārtām esmu ortodoksāls kristietis un tikai tad – sportists,” viņš sacīja 2011. gada aprīlī, kad saņēma pirmās pakāpes Sv. Savas ordeni no Serbijas Pareizticīgās Baznīcas patriarha Ireneja rokām, un tas viņam tika piešķirts sevišķā kārtā par sniegto finansiālu atbalstu reliģisko ēku renovācijām un remontiem viņa dzimtajā Serbijā.