Šī ievērojamā sieviete, kuru pazīstam kā Māti Terēzi, savu dzīvi iesāka kā Agnese Gondža Bohadžiu. Agnese piedzima 1910. gada 26. augustā Skopjē, mūsdienu Maķedonijas Republikas teritorijā. Piecu gadu vecumā viņa tika nokristīta, bet gadu vēlāk saņēma Iestiprināšanas sakramentu. Agneses tēvs nomira, kad meitenei bija tikai astoņi gadi, atstājot ģimeni finansiālās grūtībās.
Agneses reliģisko audzināšanu uzņēmās Vissvētās Sirds jezuītu draudze, kuras aktivitātēs meitene ļoti iesaistījās. Vēlāk Agnese iesaistījās misiju darbā un 1928. gada septembrī 18 gadu vecumā atstāja mājas, lai iestātos Vissvētākās Jaunavas Marijas institūtā, vairāk zināmā kā Loreto māsu kopiena, Īrijā. Viņa pieņēma māsas Marijas Terēzes vārdu. 1929. gada decembrī māsa devās savā pirmajā braucienā uz Indiju, Kalkutu. Salikusi savus pirmos svētsolījumus 1931. gadā, māsa Terēze tika nosūtīta uz Loreto māsu Kalkutas māju, lai tur mācītu Sv. Marijas meiteņu skolā. Māsa Terēze salika savus mūža solījumus 1937. gadā, kļūstot, viņas pašas vārdiem, par „Jēzus līgavu uz mūžiem”. No šī brīža viņa tika saukta par Māti Terēzi. Viņa turpināja mācīt Sv. Marijas skolā un 1944. gadā kļuva par skolas direktori. Mātes Terēzes 20 Loreto kopienā pavadītie gadi bija dziļa prieka piepildīti. Ievērota ar savu žēlsirdību, nesavtību un drosmi, spēju smagi strādāt un dabisku organizatorisko talantu, Māte Terēze izdzīvoja savu veltīšanos Jēzum starp savām māsām uzticībā un priekā.
1946. gada 10. septembrī, braucot vilcienā no Kalkutas uz Dardžilingu, lai piedalītos ikgadējās rekolekcijās, viņa saņēma „iedvesmu, aicinājumu aicinājumā”. Todien veidā, kuru viņa nekad nespēja izskaidrot, Jēzus slāpes pēc mīlestības un dvēselēm pārņēma viņas sirdi, un alkas remdēt Viņa slāpes kļuva par Mātes Terēzes dzīves virzītājspēku. Ar iekšējās gaismas un vīzijas palīdzību Jēzus viņai atklāja Viņa Sirds alkas pēc „mīlestības upuriem”, kuri „izstarotu Viņa mīlestību dvēselēs”. „Nāc, esi mana gaisma!” Viņš lūdza. Kungs aicināja Māti Terēzi izveidot reliģisku kopienu, Žēlsirdības misionāres, kas sevi veltītu kalpošanai nabadzīgākajiem starp nabagajiem. Pagāja gandrīz divi pārbaudījumu un neuzticības pilni gadi, līdz kamēr Māte Terēze saņēma atļauju uzsākt darbu. 1948. gada 17. augustā viņa pirmo reizi ietērpās balti zilajā sari un izgāja pa tik ļoti mīlētā Loreto klostera vārtiem, lai ieietu nabago pasaulē. Māte Terēze dienu uzsāka ar Vissvētākās Komūnijas pieņemšanu un tad ar rožukroni rokās devās ārā, lai atrastu un kalpotu Viņam starp „negribētajiem, nemīlētajiem, neaprūpētajiem”. Pēc dažiem mēnešiem viņai pievienojās dažas viņas kādreizējās skolnieces. 1950. gadā jaunā Žēlsirdības misionāru kongregācija tika oficiāli nodibināta Kalkutas arhidiecēzē. 1960. gadu sākumā Māte Terēze sāka sūtīt māsas uz citām Indijas vietām. 1965. gadā saņemtais kongregācijas apstiprinājums no pāvesta Pāvila VI kalpoja kā pamudinājums nodibināt māju Venecuēlā, bet turpmākajos gados tika nodibinātas mājas visos kontinentos. Tāpat Māte Terēze ir nodibinājusi Žēlsirdības misionāru brāļu kopienu, kontemplatīvu māsu atzaru, vēlāk arī kontemplatīvu brāļu kopienu, Žēlsirdības misionāru priesteru kopienu, tāpat arī Mātes Terēzes līdzstrādnieku un Slimo un cietošo līdzstrādnieku kopienu, kas vēlāk iedvesmoja Žēlsirdības misionāru laju kopienas tapšanu. Māte Terēze 1981. gadā uzsāka Corpus Christi kustību priesteriem kā „mazo svētuma ceļu” tiem, kuri vēlas dalīties viņas harizmā un garā. Pasaule pamanīja Māti Terēzi un viņas paveikto darbu. Tas nesa neskaitāmus apbalvojumus, piemēram, Indijas Padmašri balvu 1962. gadā un Nobela miera prēmiju 1979. gadā.
Tikai pēc viņas nāves atklājās šīs drosmīgās sievietes patiesais varonīgums. Noslēpta no citu, pat vistuvāko cilvēku, acīm palika Mātes Terēzes iekšējā dzīve, kuru iezīmēja dziļa, sāpīga un pastāvīga nošķirtības, pat atstumtības no Dieva izjūta, kas vēl vairāk pastiprināja viņas slāpes pēc Viņa mīlestības. Māte Terēze sauca šo savu iekšējo pieredzi par tumsu. Viņas dvēseles sāpīgā „iekšējā nakts”, kas iestājās laikā, kad viņa uzsāka darbu ar nabagajiem, un ilga līdz pat viņas nāvei, ieveda Māti Terēzi vēl spēcīgākā vienotībā ar Dievu. Caur tumsu viņa pārdabiski piedalījās Jēzus slāpēs, Viņa mokošajās un degošajās ilgās pēc mīlestības.
1997. gada 5. septembrī Māte Terēze aizgāja mūžībā. Viņas bērēm tika piešķirts valsts ceremonijas statuss. Mātes Terēzes kaps, kurš atrodas Žēlsirdības misionāru galvenajā mājā Kalkutā, ļoti drīz kļuva par svētceļojumu un lūgšanu galamērķi.
2016. gada 4. septembrī Māte Terēze tika kanonizēta par svēto.
Pārpublicēts no www.katolis.lv