Novembra sākumā, kad dabā nolasām atgādinājumu par aiziešanas nenovēršamību, ticīgie Latvijā biežāk apmeklē kapsētas, lai atcerētos savus dārgos tuviniekus, lūgtos par viņiem un apliecinātu tiem savu mīlestību. Skumjas, ko rada tuvinieka aiziešana no šīs dzīves, tomēr nespēj nomākt ticību mūžīgajai dzīvei un augšāmcelšanās cerību.
Viduslaikos trapistu, kamedulu un kartūziešu mūki viens otru sveicināja ar vārdiem: „Memento mori” (Atceries, ka tu nomirsi). Tas viņiem atgādināja, ka mūsu dzīve ir sagatavošanās nāvei, ka labi nomirt ir liela māksla. Sakāmvādra gudrība pauž: „Kāda dzīve, tāda nāve; kāda nāve, tāda mūžība.” Mūki uzskatīja, ka viens no svarīgākajiem garīgās dzīves vingrinājumiem ir katru dienu atcerēties par nāvi nevis tāpēc, lai par to bēdātos, bet lai spētu ar atbildības sajūtu izmantot katru mirkli, steigtos mīlēt, priecāties, darīt labu un par visu slavētu Dievu. Svētais Benedikts mācīja: „Uz dzīvi skaties ar domu par nāvi un uz nāvi ar domu par dzīvi. Tā tu iemācīsies gan dzīvot, gan nomirt. Nāve ir briesmīga tikai tiem, kuri par to nedomā.” Nopietni pārdomājot savu dzīvi, mēs nonākam pie svarīgām atziņām – dzīve ir trausla, pats svarīgākais tajā ir mīlestība un Dievs dzīves krustcelēs un grūtībās gaida uz katru no mums.
Tā ir patiesība, ka mūsu dzīve ir trausla, bet tajā pat laikā tai ir milzīga vērtība. Bībelē teikts: dzīve ir kā lauka zieds, kas no rīta zeļ, tad tvīkst, un līdz vakaram novīst (Ps 90,6). Šeit virs zemes mēs esam svētceļnieki un visa mūsu dzīve ir sagatavošanās nāvei, kas ir pāreja citā realitātē. Sabiedrība, kurā dzīvojam, dara visu, lai aizklātu mums šo patiesību. Daudzi mūsdienu cilvēki jūtas pašpietiekami un uzskata, ka dzīve ir atkarīga tikai un vienīgi no viņiem pašiem. Noteicoša kļūst tēze: „Es esmu savas dzīves kungs un noteicējs.” Šāda iedomība var būt divējāda. Vai nu cilvēks pārāk paļaujas uz savām spējām, cerēdams tikt glābts bez palīdzības no augšienes, vai arī viņš vēlas ļaunprātīgi izmantot Dieva žēlsirdību, cerēdams saņemt no Viņa piedošanu bez atgriešanās un Debesu godību – bez jebkādiem nopelniem. Protams, mums jācer uz Debesu godību, ko Dievs ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl un pilda Viņa gribu. Mēs taču nevaram dzīvot bez cerības, jo bez tās mūsu dzīve zaudētu jebkādu nozīmi un kļūtu nepanesama. Katehismā lasām, ka „cerības tikums atbilst alkām pēc laimes, ko Dievs ielicis katra cilvēka sirdī; tas aptver visas tās ilgas, kas iedvesmo cilvēka rīcību; cerība tās attīra, lai tās būtu pakārtotas Debesu valstībai; tā palīdz izturēt; tā atbalsta cilvēku pamestībā; tā iepriecina sirdi ar ilgām pēc mūžīgās svētlaimes” (KBK, 1818).
Atcerēsimies, ka dzīvē pats svarīgākais ir mīlestība. Izcilais poļu dzejnieks priesteris Jans Tvardovskis ir teicis: „Steigsimies mīlēt cilvēkus, jo viņi aiziet tik ātri…” Par šiem vārdiem mēs aizdomājamies tikai tad, kad kāds jau zaudēts. Tad pamanām, ka mums pietrūka laika, lai viņu mīlētu, lai viņu labāk iepazītu, lai viņā ieklausītos. Ikdienas steigā mēs reti kad pārdomājam to, kas dzīvē ir pats svarīgākais. Cilvēks, radīts pēc Dieva attēla, īsteno sevi mīlestībā, kas ir nesavtīga sevis dāvāšana otram. Katrā mūsu šūniņā ir ierakstīta Dieva mīlestības atbalss: „Tev būs mīlēt!” Vēstulē ebrejiem ir teikts – neaizmirstiet par mīlestību un viesmīlību, jo „daži caur to, pašiem nezinot, uzņēmuši savā pajumtē eņģeļus” (Ebr 13,2). Pāvests Francisks bieži uzsver, ka tuvākmīlestība pasargā mūs no egoisma, vienaldzības un noslēgšanās sevī. Mīlestība ir mūsu dzīves piepildījums un mērķis. Mīlestība ir pats skaistākais un pats labākais, ko mēs varam uzdāvināt pasaulei. Tieši pēc tās mēs skrienam un tad, kad to būsim sasnieguši, tieši mīlestībā gūsim mieru. Tas, kurš prot mīlēt, ir patiesi laimīgs!
Vēl viena svarīga atziņa, ka dzīves krustcelēs (grūtībās, neveiksmēs) uz katru no mums gaida Dievs. Ticība ne tikai sniedz informāciju par Dievu, bet savā būtībā tā ir dzīve kopā ar Viņu. Taču ticība pieaug tieši proporcionāli tam, kā mēs virzāmies uz priekšu. Mēs tāpat kā Ābrahams iepazīstam Dievu ceļā, pat ja ejam pa dzīvi lēni un atmuguriski kā vēzis, redzot to, kas bija, bet neredzot to, kas gaida priekšā. Tas, kurš tic, redz vairāk, saprot vairāk un piedzīvo vairāk.
Man patīk stāsts par kādu cilvēku, kurš ļoti vēlējās izprast, kāpēc Dievs pasaulē pieļauj tik daudz ļaunuma. Kad viņš par to domāja un lūdza, lai Dievs viņam atbildētu, šim cilvēkam blakus nostājās eņģelis un sacīja: „Nāc man līdzi un es tev atklāšu Dieva nodomus.” Ilgi nedomājot, cilvēks sekoja eņģelim. Viņš redzēja, kā viens ļauns cilvēks labam cilvēkam uzdāvina zelta biķeri. Eņģelis pagaidīja brīdi, kad labais aizmiga, un tad paņēma biķeri no labā cilvēka un aiznesa sliktajam. Turpinot ceļu, eņģeļa līdzgaitnieks eņģelim vaicāja: „Ko tu izdarīji, tā taču ir zādzība!” Eņģelis viņam atbildēja: „Neko nejautā, tikai nāc un skaties, un tu mācies pazīt Dieva nodomus.”
Tad viņi devās tālāk un vēlā vakara stundā lūdza naktsmājas kādam nabadzīgam vīram. Viņš ceļiniekus sirsnīgi un laipni uzņēma, daloties ar viņiem visā, kas tam bija. Kad no rīta viņi devās ceļā, eņģelis atgriezās un aizdedzinaja šī cilvēka māju. Eņģela ceļabiedrs sadusmojās uz viņu un sāka dzēst uguns liesmas, taču eņģelis viņam to neļāva darīt. „Kā tu varēji aizdedzināt šī sirsnīgā, vienkāršā cilvēka māju? Tavs uzdevums ir palīdzēt cilvēkiem, nevis tos mocīt!” – kliedza ceļabiedrs. Eņģelis viņam atbildēja: „Es tev teicu, ja tu vēlies pazīt Dieva nodomus, tad nejaucies manās lietās, tikai ej, skaties un tu visu sapratīsi!”
Ejot tālāk, viņi nonāca līdz kalnu upei un apstājās pie neliela tiltiņa. Kad pa tiltiņu nāca tēvs ar mazu divgadīgu bērnu, eņģelis to sašūpoja tā, ka tēvs ar bērnu iekrita straujajā kalnu upē. Straujais ūdens aizrāva bērnu un tas noslīka. Tēvs knapi dzīvs izkāpa no upes un, gauži raudādams, atgriezās mājās.
„Nu tas jau ir par daudz! Es pacietu, ka tu nozagi taisnīgam cilvēkam biķeri, es pacietu, ka tu aizdedzināji nabadzīgā cilvēka māju, bet tas, ka tu nogalināji nevainīgu bērnu, to es nevaru izturēt. Tu neesi nekāds eņģelis, bet sātans!” – kliedza ceļabiedrs, noraujot no eņģeļa galvas kapuci.
Eņģelis atbildēja: „Es esmu eņģelis, kuru Dievs sūtīja uz zemi, lai izpildītu Viņa gribu un tev izskaidrotu, kāds ir Dieva nodoms.” Ceļinieks turpināja kliegt: „Tā nav taisnība! Dievs tāds nav! Noteikti Viņš nebija tev pavēlējis darīt to, ko tu izdarīji!”
Eņģelis viņam atbildēja: „Labi! Es tev pastāstīšu, kāpēc es tieši tā rīkojos katrā no šīm situācijām. Lūk, biķerī, kuru es paņēmu no taisnīgā cilvēka, bija inde. Ja es viņam atstātu šo biķeri, tad šis cilvēks saindētos un nomirtu. Ļaunais cilvēks, kurš gribēja savu tuvāko noindēt, tika sodīts par savu ļauno rīcību. Nabadzīgais cilvēks, kura māju es aizdedzināju, nezināja, ka viņa istabā zem grīdas ir apslēpti dārgumi. Kārtojot izdedžus, viņš tos atradīs, un tas ļaus viņam dzīvot pārpilnībā līdz dzīves beigām. Cilvēks, kuru mēs satikām pie kalnu upes, bija ļoti ļauns. Viņš negribēja pazīt Dievu, viņš bija nocietināts, slikti izturējās pret cilvēkiem un dzīvoja ļoti izlaidīgi. Zaudējis savu mazo dēlu, kurš jau ir Debesīs, viņš atgriezīsies pie Dieva un mainīs savu dzīvi, un tā viņi abi būs Debesīs. Ja tas nebūtu noticis, viņi abi nokļūtu ellē. Vai šie skaidrojumi tev palīdzēja saprast Dieva prātu?”
Ceļabiedrs, ar interesi klausoties eņģeļa teiktajā, saprata, ka Dievs visu redz citādi – daudz pilnīgāk nekā mēs. Viņš arī saprata, ka Dievam visās situācijās ir pats labākais risinājums, kaut arī cilvēciski raugoties, tās šķiet ļoti sarežģītas, neatrisināmas un sāpīgas.
Šajās dienās, pārdomājot dzīves un nāves noslēpumu, novembra sākumā (no 1.-8. novembrim) apmeklējot kapsētas un lūdzoties par saviem aizgājējiem, mēs tiekam aicināti atjaunot savu ticību mūžīgajai dzīvei un ar savu dzīvi liecināt citiem, ka Kristus ir uzvarējis nāvi un atvēris mums mūžības vārtus.
Priesteris Andris Ševels MIC,
Daugavpils Jēzus Sirds draudzes prāvests
Pārpublicēts no www.katedrale.lv
Foto: Pixabay.com/stux