Svētais Pēteris Fabers (Pierre Favre)

Pasākumi
Date: 2 sierpień 2020

Svētais Pēteris Fabers (Pierre Favre) (1506-1546)

Pēteris piedzima zemnieku ģimenē 1506. gadā kādā mazā, šobrīd Francijai piederošā ciematiņā. Būdams bērns, viņš ganīja aitas Alpos. Pēterim nebija labas izglītības, bet toties viņš bija apveltīts ar labu atmiņu – sprediķi, kuru dzirdēja no rīta, viņš vārds vārdā varēja pēcpusdienā atstāstīt saviem draugiem. Divi viņa tēvoči bija kartūziešu mūki. Vispirms rūpes par viņa izglītošanu uzticēja kādam priesterim, bet vēlāk Pēteris mācījās kaimiņu ciemata skolā. 1525. gadā Pēteris devās mācīties uz Parīzi, kur dzīvoja kopā ar Francisku Ksaveru. Abi kļuva par tuviem draugiem. Universitātē Pēteris Fabers satika arī Ignāciju no Lojolas un kļuva par vienu no viņa biedriem. Pēteris mācīja Ignācijam filozofiju, kamēr Ignācijs ievadīja Pēteri garīgās dzīves dziļumos. Fabers, Lojola un Ksavers bija istabas biedri Parīzes universitātē, un šajā laikā arī izveidojās kopiena, kas vēlāk kļuva par Jēzus Sadraudzību. Fabers no viņiem bija pirmais, kurš 1534. gadā tika iesvētīts par priesteri.

Pabeidzis universitāti, Pēteris atgriezās Spānijā, lai atveseļotos. Trīs gadus vēlāk visi domubiedri tikās Venēcijā. Plānotā Jeruzalemes evaņģelizācija bija jāatliek kara dēļ, tādēļ viņi nolēma dibināt kopienu, kuru pazīstam kā jezuītu ordeni. Domubiedru grupa devās ceļā uz Romu, lai nodotu sevi pāvesta rīcībā. Romā Fabers vairākus mēnešus mācīja un sprediķoja, vēlāk pāvests viņu nosūtīja uz citām Itālijas pilsētām, kur Pēteris darbojās, lai atjaunotu kristiešu dievbijību. Romā viņš atgriezās 1540. gadā un tika nosūtīts uz Vāciju, lai aizstāvētu katolisko Baznīcu Vormsas sanāksmē un gadu vēlāk Ratisbonas sanāksmē. Šajā laikā Faberu pārsteidza tas, cik strauji protestantisms izplatījās Vācijā un cik pagrimusi bija katoliskā hierarhija. Viņš saprata, ka nevis diskusijas ar protestantiem ir īstais līdzeklis, bet gan katoliskās Baznīcas, īpaši klēra, atdzimšana. Pavadot Vācijā apmēram 10 mēnešus, Fabers ar maigumu vērsās pie tiem, ko satika, – viņam izdevās uzrunāt prinčus, prelātus un priesterus.

Faberam piemita īpaša dāvana veidot draudzīgas attiecības. Pēteri Faberu pazina tieši ar to, kā viņš sarunājās, kā vadīja dvēseles. Fabers ir pārstaigājis Eiropu krustām šķērsām, dodot padomus bīskapiem, priesteriem, bagātiem un nabagiem. Lojolas aicināts, viņš atgriezās Spānijā un devās uz vairākām tās pilsētām. 1542. gadā pāvests lika Faberam atkārtoti doties uz Vāciju, lai strādātu pie turienes draudžu atjaunotnes. Pēteris pamazām iekaroja klēra uzticību, un daudzi jaunieši pievienojās jezuītiem, tostarp arī Pēteris Kanīzijs. No 1544. līdz 1546. gadam viņš darbojās Portugālē un Spānijā. Portugālē šajā laikā tika nodibināta Jēzus Sadraudzība. Fabers iemantoja draudzību soli pa solim, viņa paša dzīvesveids un laipnā izturēšanās ietekmēja satiktos cilvēkus tik ļoti, ka lika tiem iemīlēt Dievu.

1546. gadā pāvests nosūtīja Pēteri piedalīties Trentas koncilā. Fabers savos 40 dzīves gados bija tik izmocīts, ka ceļā saslima. Viņš paguva aiziet līdz Romai 1546. gada 17. jūlijā, bet jau 2. augustā Pēteris nomira Lojolas rokās. Tie, kuri Faberu pazina, jau dzīves laikā attiecās pret viņu kā pret svētu. Pāvests Francisks, ieceļot viņu svēto kārtā, izcēla Pētera Fabera spēju nodibināt dialogu ar visiem, arī pretiniekiem; viņa vienkāršo, pat naivo dievbijību, pieejamību, skaidro iekšējo redzi, spēju pieņemt svarīgus un konkrētus lēmumus, paliekot maigam un mīlošam.

Pēteris Fabers tika kanonizēts par svēto 2013. gada 17. decembrī.

Evita Grudule, "Katoļu Kalendārs 2015"

 

Pārpublicēts no www.katolis.lv