«Нет праведного ни одного» (Рим 3, 10)

«Господи! Сколько раз прощать брату моему, согрешившему против меня? До семи ли раз? Иисус говорит ему: не говорю тебе «до семи раз», но до седмижды семидесяти раз» (Мф 18,21-22).

Вопрос, заданный Петром и так красочно описанный евангелистом Матфеем, отнюдь не праздный, и каждый из нас наверняка хоть раз в жизни задавал его. Иногда мы перефразировали его: «Ну, сколько мне еще терпеть?» И если над вопросом о количестве раз мы хоть иногда, да задумывались, то задумывались ли мы об ответе Иисуса? По сути, ответом с человеческой точки зрения вроде бы непонятным. «Семь» цифра названная Петром, вполне понятная, ее можно представить, загибая пальцы каждый раз, когда тебя обижают. Но что ответил Учитель: не (…) «до семи раз», но «до седмижды семидесяти раз»… Почему Он называет такое странное число, которое даже трудно себе представить? Может быть, для того, чтобы мы не задавали вопрос «сколько раз нужно прощать», а задали другой, о котором лично я задумалась лишь совсем недавно: почему у нас вообще возникает проблема с тем, «сколько» от нас требуется прощений? И как только я задумалась об этом, передо мной встал еще один вопрос: «А что случится потом, когда исчерпается лимит прощений? Что тогда нужно делать? Начинать отсчет заново? Но это же бессмысленно, или что…, что тогда…?» Честно говоря, мне стало немного не по себе, и почему-то не захотелось искать ответ на этот вопрос.

Но почему мы вообще задаем этот вопрос? Не по «жестокосердию» ли нашему, о котором так часто говорит Иисус? Не от того ли, что не умеем, а порой просто не желаем прощать? И тогда ответ Иисуса вдруг становится весьма прозрачным. Число, Им названное столь велико, что даже если мы, возведя семерку в столь высокую N-ую степень, получим количество предполагаемых актов прощения, едва ли нам удастся при подсчете обид ни разу не сбиться со счета, и, сбившись в очередной раз, мы друг осознаем тщетность наших усилий, и тогда простим обидчика, или же, утомившись от подсчетов, наконец-то захотим научиться прощать. В словах «до седмижды семидесяти раз» заложена вера Иисуса в человека и бесконечная надежда на то, что мы всё же научимся прощать.

Lasīt tālāk ...

DAUGAVPILS DIEVMĀTES DRAUDZE

SVĒTDIENU UN SVĒTKU DIENU
DIEVKALPOJUMU KĀRTĪBA JŪLIJĀ

Aicina Tevi piedalīties garīgajās rekolekcijās "Tavas lielas žēlastības dēļ.", kas notiks Grīvas Svētās Jaunavas Marijas Romas katoļu draudzē, Baznīcas ielā 28.
03.07.2020.g. 17.15 notiks rekolekcija krievu valodā - "Mans dēls, tu vienmēr esi ar Mani".

Kontaktpersona:
Pr.Vjačeslavs, m.t.226310861;
Viktors, m.t.29532316

Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija (III)
Diāna Jaks OP 

Turpināsim doties pie Martas un Marijas Lūkasa evaņģēlijā, lai dziļāk izprastu mūsu garīgo dzīvi, kas ik dienas norisinās mūsu sirdī. Tur, kur mēs pavadām visvairāk laika un patērējam visvairāk enerģijas. Starp vienkāršām nodarbēm, lietām, kuras mūs aizrauj, kuras mīlam, pēc kurām ilgojamies, bet arī starp tām, kas mūs nomāc, mums nepatīk, no kurām bēgam. Tā visa vidū – ikdienas putekļos – pulsē mūsu garīgā dzīve.

Martas pārmetumi

Kas Jēzum nerūp Martas skatījumā? Tas, ka Marija viņu pametusi vienu! Par ko Marta visu laiku runā ar Jēzu? Par Mariju. Kur ir Marija? Pie Jēzus, netālu no viņas pašas, droši vien pat ļoti tuvu. Bet Marta saka: “Mana māsa atstājusi mani, lai es viena kalpotu,” – tā, it kā Marijas tur nemaz nebūtu.

“Saki viņai” – mēs jau saprotam, no kurienes zinām šādu situāciju. Jēzus mūs pārsteidz, viņš divas reizes saka: “Marta, Marta,” lai viņa sadzirdētu, ar to norādot, ka problēma ir viņā pašā. Divas reizes sakot: “Marta, Marta,” Jēzus izrāda Savu mīlestību, rūpes. Svarīgi šajos vārdos sadzirdēt Jēzus maigumu, bet vienlaikus arī stingrību. “Tu rūpējies un pūlies par daudzām lietām” – Marta ir uztraukusies, nervoza. Tikai viena lieta ir nepieciešama. Vārdu “daļa” vajadzētu tulkot kā līdzdalība, mantojums, jo te ir runa par to, ko izvēlamies tajā, ko darām. Kas ir šis mantojums? Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē tur, kur ir teksta centrs, mūsu ikdienas centrs. Kur ir centrs tam, kas notiek Martā un Marijā? Jēzus, Viņa vārds. Uz šo centru ved visi Bībeles un arī mūsu dzīves notikumi.

Tavs vārds ir gaismeklis manām takām (Ps 119, 105)

Konkrētais notikums par Martu un Mariju, ko evaņģēlists Lūkass aprakstījis pirms apmēram 2000 gadiem, neattiecas tikai uz Martu un Mariju, tas attiecas arī uz mani un tevi, tādēļ tas aizkustina vai arī uztrauc. Dieva vārds ir precīzs, tas nozīmē, ka tā tas arī mani apmeklē laikā, kad man šis vārds ir nepieciešams. Tas ir punktuāls arī tādā nozīmē, ka man pieskaras tiem manas dzīves vēstures punktiem, kuros man vajadzīga Dieva vārda apmeklēšana, lai man dāvātu vairāk dzīvības, brīvības un mani vadītu tālāk.

Atcerēsimies, ka ar tādu domu rakstīja arī iedvesmas autori, kuri dzīvoja konkrētā realitātē savā kopienā. Evaņģēlisti bija savu kopienu gani, viņi sajuta to problēmas, dzirdēja to jautājumus. Ar ko dzīvoja, ar to arī nodarbojās. Lūk, kāpēc Lūkass tik bieži raksta par Jēzus apmeklējumiem mājās. Viņš to dara, domājot par savas kopienas ikdienu, par ģimenēm, viņu priekiem, grūtībām. Varbūt arī par konfliktu starp tādiem vienas ģimenes cilvēkiem kā Marta un Marija. Lūkass nezināja mūsu kopienas ģimenes, mājas, bet Svētais Gars to zina. Gars, kurš Bībelei nodrošina mūžīgu jaunību. Tāpēc arī šodien jūtam, ka šis vārds ir aktuāls.

Atklāt garīgo dzīvi ikdienā

Mums nav uzreiz jāsaprot – kāpēc šis vārds mūs ir aizkustinājis? Kāpēc tā pieskāries? Uz kurieni tas ved? Jautāsim mierīgi un gaidīsim atbildi. Tā noteikti nāks.

Ko nozīmē būt Jēzus māceklim? Tas nozīmē vienmēr būt ceļā kopā ar Jēzu. Ticēt nozīmē būt ceļā. Tā ir piekrišana provizoriskumam, mainīgām situācijām, nedrošībai, jauniem izaicinājumiem. Bet vienlaikus – ticība, ka tajā visā Dievs man atklājas un atklāsies. Viņš mani vienmēr apmeklēs, apciemos.

Kādēļ dažas situācijas dzīvē cenšamies apturēt? Tādēļ, ka, mūsuprāt, tas dod drošības sajūtu, jo labāk turēties pie jau zināmā, nekā tā, kas svešs. Tomēr Svētais Gars mūs mudina ar ticību doties nezināmajā, lai dziedinātu, stiprinātu, apgaismotu. Tas nozīmē – kopā ar Jēzu pārdzīvot un piedzīvot visus dzīves noslēpumus, arī ciešanas, nāvi un augšāmcelšanos.

Kad savā dzīvē pa īstam satiekamies ar Vārdu – Jēzu, kas ir mūsu dzīves centrs, tad mainās visa dzīve. Pilnīgi no jauna mēs ieraugām visu dzīves realitāti. Tas nozīmē, ka tad, kad atradīsim dzīves centru – “labāko daļu”, tad pilnīgi jaunā veidā sāksim uzlūkot realitāti ap mums. Ja apstāsimies pusceļā, netiksim pie centra. Cik bieži mēdz būt dienas beigās, ka tik daudz svarīga gribējās paveikt, bet nekas no tā pat nav iesākts. Jūtamies, ka riņķojam apkārt, nepieskaroties būtiskākajam. Evaņģēlists Lūkass mūs vada, lai mēs atklātu būtību un līdz ar to arī visu realitāti citā gaismā. Tas nozīmē – atklāt garīgo dzīvi ikdienā.

Kas valda manas dzīves “mājā”?

Lūkass mūs ieved divu sieviešu mājā, bet caur to viņš vēlas pateikt, ka runa ir par mūsu katra “māju”. Reizēm var likties, ka Jēzus apmeklē visas citas mājas, izņemot manējo, taču Lūkass grib atklāt, ka Jēzus atspēko šādu domāšanu. Viņš vēlas pateikt, ka ir klātesošs tavā dzīvē tieši tajās attiecībās, kas ir visgrūtākās, Viņš ir tavās ciešanās, vientulībā, īpaši tajos mirkļos, kad kā Martai gribas jautāt: “Vai tev vispār rūp?” Jēzus apmeklējums tavas dzīves “mājā” ir ļoti diskrēts, reizēm gandrīz nepamanāms. Lūkass pat, aprakstot notikumu Martas un Marija mājā, ne reizi nepiemin Jēzus vārdu.

Marta, kura sevī piedzīvo visvairāk šaubu par to, vai Jēzum vispār rūp tas, kas ar viņu notiek, uzrunā Jēzu, sakot: “Kungs!” Te varam atklāt kādu mūsu dzīves paradoksu – tas, kurš liekas esam tālu, ir Kungs. Kungs, kurš valda pār manas dzīves realitāti, vēsturi. Lūkasa dzīves laikā tā bija īsākā un svarīgākā katehēze, apliecinot, ka Jēzus ir Kungs. Šaubu, ticības krīzes brīžos katrs varēja iegremdēties šajā patiesībā un tā deva dzīvību, izkliedēja šaubas. Tā Marta, kura piedzīvo grūtības satikt Vārdu, sauc uz Jēzu: “Kungs!”

Kas notiek starp visām trim personām, kuras satikušās? Tur ir jūtams sasprindzinājums, un tā tas ir jebkurās attiecībās. Tas ir svarīgi, jo tur, kur nav sasprindzinājuma, tur arī nekas nenotiek, attiecības ir vēsas. Tas ir dabīgi, ka šāda spriedze pastāv, ja mēs ar otru cilvēku patiesi satiekamies. Katra no personām: Marta, Marija un Jēzus šajās mājās rada konkrētu gaisotni. Tā tiek radīta ar klātbūtni, žestiem, uzvedību, teikto. Arī manu ikdienu un “māju” veido cilvēki, viņu uzvedība, žesti, sarunas. Arī klusēšana un klusums. Mūsu ikdiena ir tāda, kādi esam paši. Tādēļ uzlūkosim katru personu, pajautāsim – kādu gaisotni šīs personas rada mūsu “mājās”, arī mūsu sirdīs. Ko par mums saka Marta un Marija?

Marija

Marija mums var likties kontemplatīva personība, jo viņa sēž pie Jēzus kājām, klausās, neko nesaka. No viņas staro miers, koncentrēšanās, ieklausīšanās, dziļas saites… Vai mēs nejūtamies labi ar tādiem cilvēkiem? Cilvēkiem, kuri ievada brīvības telpā, ar kuriem gribas būt tā kā ar Mariju. Lūkass ļoti skaidri parāda, ka Marijas nostāja ir ļoti cieši saistīta ar attiecībām ar Jēzu, jo arī attiecības veido mūsu personību, uzvedību. Ar ko kopā pavadi laiku, tāds arī kļūsti. Marija smeļ no attiecībām ar Jēzu, un tās atklāj viņas dzīves skaistumu.

Bet vai Marija tiešām var būt tik ideāla? Šeit netiek sniegta atbilde uz šo jautājumu. Varbūt Lūkass Mariju tēlo tik ideālu tādēļ, lai atmodinātu tos sapņus, ideālus, kas mūsos dus, lai atgādinātu par mūsu dziļākajām garīgajām ilgām. Uzlūkojot Mariju, esam aicināti ieklausīties savās ilgās. Kas manī ir no Marijas, bet kas nav?

Marta

Pirmais, ko noteikti nevajadzētu darīt, ir salīdzināt Martu ar Mariju. Nedarīsim to, kas mums pašiem nepatīk – salīdzināšana ar kādu citu, ģimenē tas bieži notiek brāļu un māsu starpā, darbā – ar kolēģiem utt. Marta nav jāuzlūko ar aizspriedumiem. Mēs mēdzam citiem “piespraust birku”, un tieši tāpat rīkojas citi attiecībā pret mums. Centīsimies neizmantot šo mehānismu, domājot par Martu. Pieņemsim to, ka abas māsas ir dažādas. Tieši dažādības bagātība atklājas, pateicoties otram cilvēkam. Tādēļ, ka Marija ir tāda, varam skaidrāk saredzēt to, kāda atklājas Marta, un arī otrādi. Centīsimies uzlūkot Martas raksturu, temperamentu, garastāvokli, arī problēmas, gan tās, ar kurām viņa tiek, gan tās, ar kurām netiek galā. Ieraudzīsim viņā sievieti, kura prot uzņemt ciemiņus, ir čakla, jūtīga, laba un dāsna. Pajautāsim – ko apbrīnojam viņā? Varbūt mēs pazīstam tādu Martu mūsu mājās? Cik ļoti esam viņai pateicīgi? Kā viņa ietekmē mājas gaisotni, ikdienu? Mūsu ikdiena būtu daudz nabadzīgāka, ja tajā nebūtu Martas, un tieši tāpat arī tad, ja nebūtu Marijas.

"Nāc", Nr. 114
Pārpublicēts no www.karedrale.lv

12.03.2020 - Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija (II)
23.01.2020 - Garīgā dzīve un ikdiena: Marta un Marija (I)

12 июля (29 июня) Греко-Католическая и Православная Церкви совершают общий праздник в честь святых первоверховных апостолов Петра и Павла.

Празднуя в этот день их память, Церковь прославляет духовную твердость святого Петра и разум святого Павла; воспевает в них образ обращения согрешающих и исправляющихся.

Lasīt tālāk ...

Ar valdības lēmumu kopš 9. jūnija ir atcelta ārkārtas situācija Latvijā. Neskatoties uz šo lēmumu, visi esam aicinātie ievērot piesardzības pasākumus - 2 metru distanci, roku dezinficēšanu un mazgāšanu, pašizolāciju atgriežoties no valstīm, kuras ir iekļautas to valstu sarakstā, kur slimības uzliesmojums ir palielināts.
Ārkārtas situācijā Latvijas Bīskapu konference, balstoties uz Baznīcas likumiem, deva atļauju (dispensu) nepiedalīties Sv. Misē svētdienās, apmeklējot dievnamu. Tā kā situācija Eiropā un pasaulē nav pilnīgi stabila, tad tiem, kas aizvien izjūt lielas bailes no inficēšanās, šī atļauja ir spēkā. Tāpat šī atļauja ir spēkā tajos gadījumos, kad dievnama izmēri neļauj ievērot distancēšanās noteikumus visiem tiem, kas gribētu piedalīties dievkalpojumā. Šos ticīgos aicinām izmantot iespēju piedalīties Sv. Mises tiešraidēs ar Radio Marija Latvija vai interneta starpniecību.

Foto: Pixabay.com/Peter H
Pārpublicēts no katedrale.lv

Vladislavs Litaunieks dzimis 1909. gada 28. augustā Rēzeknes apriņķa Bikavas pagasta Bernānu sādžā Nagļu draudzē Vladislava un Aleksandras Litaunieku ģimenē kā vecākais bērns. Beidzis Nagļu pamatskolu. 1926. gadā iestājās Aglonas katoļu ģimnāzijā, 1928. gadā Rīgas Garīgā semināra sagatavošanas kursā. 1933. gadā V. E. arhibīskaps Antons Springovičs Svētā Jēkaba katedrālē viņu ordinēja par priesteri. Priesteris Vladislavs Litaunieks primīcijas Svēto Misi celebrēja Nagļu draudzes baznīcā. Viņš tika nozīmēts par vikāru Rēzeknē, bet drīz pēc tam par prāvestu Jaunbornē, vēlāk Spruktu draudzē, kur pabeidza dievnama celtniecību. No 1938. gada līdz 1941. gadam bija Indras draudzes prāvests, kur arī rūpējās par dievnama celtniecību. 1941. gada ziemā priesteri Vladislavu Litaunieku pārcēla uz Višķiem. Vladislavs Litaunieks bija ļoti darbīgs priesteris, kurš nepārtraukti strādājis pie baznīcu būvdarbiem, mīlējis bērnus un rūpējies par viņu kristīgo audzināšanu.

1941. gada 23. martā jaunais Višķu draudzes prāvests ar vilcienu devās uz Feimaņu draudzi palīdzēt tās prāvestam Kazimiram Strodam novadīt gavēņa rekolekcijas (pēc Višķu draudzes locekļu liecībām). Priesteris nenojauta, ka jau izbraukšanas brīdī un vēlāk Višķu stacijā vairāki čekas ierēdņi sekoja un uzmanīja viņu, lai vilcienā apcietinātu un iznīcinātu kā bez vēsts pazudušu. Vilcienā čekisti priesteri apcietināja un nākamajā pieturā izsēdināja, kur viņus jau gaidīja „melnā Berta” no Daugavpils cietuma. Vilcienā bija vairāki ticīgie, kas pazina prāvestu Litaunieku un redzēja, kā izsēdināšanas brīdī čekisti viņu grūstīja un sita.

Veltīgi bija viņa piederīgo un draudzes locekļu mēģinājumi un centieni satikt viņu cietumā. Daži draudzes locekļi iedrošinājās pieprasīt izlaist no cietuma prāvestu V. Litaunieku. Taču par to viņiem nācās samaksāt ar savām dzīvībām turpat cietumā.

Lasīt tālāk ...

Один из воинов копьем пронзил Ему ребра, и тотчас истекла кровь и вода. (Иоан. 19,34).

Эту евангельскую цитату можно считать началом зарождения культа Святейшего Сердца Иисуса. Крестные раны Христа, Его духовные переживания, Его боль, причиненная Ему предательством и отречением, выразились в физической ране – Его Сердце было пронзено. Боль Христа прошла через все его существо и достигла центра его человеческой жизни – сердца.

Lasīt tālāk ...

Св. Антоний Падуанский – один из самых почитаемых святых в католическом мире. Имя «Антоний» носят некоторые пастыри, трудившиеся в нашей епархии прежде или трудящиеся в ней теперь. Редакция «СКГ» от всей души поздравляет именинников.

Отметим, что святой Антоний Падуанский почитается не только католиками, но даже некоторыми мусульманами. Например, храм в Стамбуле, воздвигнутый в его честь, всегда полон молящихся, многие из которых исповедуют ислам. Они так же ожидают помощи от Святого, слывущего великим чудотворцем. Слава чудотворца окружала св. Антония уже при жизни. В его «Житии» описано, как его не раз видели с Младенцем Иисусом на руках (что нашло отражение в его позднейшей иконографии) и проповедующим в разных местах одновременно; как рыбы собирались в огромном количестве и высовывали головы из воды, слушая его проповедь; как голодная лошадь отказалась от корма и преклонила колени, когда Святой проходил мимо со Святыми Дарами; как разбитый стакан стал целым по его молитве; как отрезанная нога приросла тотчас, как только Святой приставил ее к месту; как заговорил младенец нескольких дней отроду и назвал по имени своего отца, чем рассеял его сомнения; как чудесным образом воскрес другой младенец, умерший в колыбельке, пока его мама слушала проповедь Святого; как сердце богача, на похоронах которого Антоний сказал, что тот оставил сердце свое среди своих сокровищ, действительно было найдено среди богатств умершего. Однако же нам следует задуматься: неужели слава Святого обусловлена только его чудотворческим даром? Не связано ли с его жизнью иное, более глубокое послание Церкви и миру?

Lasīt tālāk ...