
Sarunā ar kardinālu Jozefu Racingeru Peters Sivalds vaicāja, kāds ir pats nopietnākais šķērslis, lai cilvēki šodien ieticētu Kristum? Kāda ir galvenā Baznīcas evaņģelizācijas problēma? Kardināls Racingers atbildēja: "Vienotības trūkums Jēzus mācekļu vidū. Pasaule neticēs, ja mēs nebūsim vienoti mīlestībā." (Grāmata "Zemes sāls")
Ir viegli meklēt vainu citos un domāt, ka evaņģelizācijas problēma ir neticīgā pasaule, masoni, dažādas liberālās ideoloģijas, kristiešu apspiešana, vajāšana, kristofobija, utt. Taču patiesībā galvenais šķērslis ir mūsos – Baznīcas iekšienē. Laika gaitā Baznīcai visvairāk ir kaitējuši nevis tās pretinieki, bet gan remdenie kristieši. Tā vietā, lai citiem rādītu ceļu pie Dieva, viņi kļūst par šķērsli un ieļaunojumu. Mūsu draudzēs un kopienās sastopamies ar dažādām nepilnībām, kuru vidū minēšu piecas vispārējas tendences, kas grauj vienotību.



Turpinot pārdomāt teologālos tikumus, pievērsīsimies cerības tikumam. Kas tad ir cerība kā tikums?
Staņislavs Kostka (XVI gs.) nāk no Rostovas pie Pšasnišas (Polijā). Viņš mācās jezuītu vadītā ģimnāzijā. Audzinātāji agri pamana zēna īpašās spējas mācībās un intensīvo garīgo dzīvi. 1565. gadā Staņislavs smagi saslimst un saņem brīnumainu dziedināšanu. Viņš redz Dieva Māti ar Bērnu, kas tam atgriež veselību ar nosacījumu, ka viņš iestāsies jezuītu ordenī. Staņislavs kļūst par jezuītu mūku 1567. gadā Romā. Viņu raksturo garīgs briedums un dziļš lūgšanas gars. Tomēr neilgi pēc tam viņš saslimst ar malāriju un mirst.

