Kad apustulis Pāvils uzrunājot Atēnas iedzīvotājus tiem vēstīja par Jēzus nāvi un augšāmcelšanos, to reakcija bija ļoti noraidoša. Nav grūti saprast kāpēc šī vēsts ļaudīs radīja neticību. Tumsas un vienaldzības pasaulē, grieķi meklēja gaismu; kādu gaismu tad var sniegt šis krustā sistais?
Arī šodien Jēzus pie krusta rada dažādas reakcijas: ja kāds runā par pestīšanas tēlu, es labāk izvēlos smaidīgo Budu. Kāds cits saka kristiešiem: „Noņemiet no krusta jūsu Jēzu Kristu!”.
Viņiem varam atbildēt, ka par to ir padomājis pats Dievs, Tēvs, kas ir debesīs, pieceldams Viņu no mirušajiem. Kādā veidā varam pierādīt mūsu vārdu patiesību? Nav pierādījumu, kas apstiprinātu šo notikumu. Mums ir tikai Evaņģēlija vēsts, kas runā par tukšo kapu un tā Jēzus parādīšanos, kas savu dziedinātāja un sprediķotāja avantūru nobeidza ar nāvi pie krusta.
Pirmajā nedēļas dienā, tas ir šodien, kāds dodas pie kapa, tā ir Marija Makdalēna. Viņa atklāj, ka akmens no ieejas ir atgrūsts. Tad viņa steidzās paziņot Pēterim un Jānim, ka kāds ir izzadzis Kristus miesas. Šķiet, ka neviens no viņiem nevar iedomāties par augšāmcelšanos. Viņa dzird sakām vārdu: „Marija!”. Uzreiz tā pazīst Kristu un noliecas Viņa priekšā, tā ir pirmā Kristus parādīšanās.
Tā ir sieviete, kas to saņem. Tā ir viņa, kas pirmā pavēsta par Kristus augšāmcelšanos pārējiem. Vai pietiek ar tādu stāstījumu, lai cilvēki varētu pieņemt jau tā neizprotamo Kristus augšāmcelšanos? Daži runā par mītu, kurš vairs nav attiecīgs mūsu laikiem, jo dzīvojam saprāta periodā. Vai nebūtu pienācis laiks atbrīvot kristietību no visām teikām un paturēt to mīlestības vēsti, ko Jēzus ir atstājis? Taču jau apustulis Pāvils kategoriski ir noraidījis visus šos pārmetumus: „Ja Kristus nav augšāmcēlies, tad velta ir jūsu ticība!”. Citiem vārdiem sakot, ja mēs atmetam augšāmcelšanos, mēs atmetam visu – Evaņģēlijs kļūst par skaistu stāstījumu, pestīšana neiespējama un nāve neuzvarēta.
Atgriezīsimies pie jautājuma, kā ir iespējams ticēt augšāmcelšanai? Mums ir jābūt drosmīgiem pateikt, ka tam nav pierādījumu, bet ir liecinieki. Evaņģēlijā ir vīri un sievas, kas liecina par tukšo kapu, kas redzēja Kungu dzīvu un kopā ar viņu ēda un dzēra. Jēzus uztic šo vēsti mūsu brīvībai un ticībai. Ticība sevi baro nevis ar pierādījumiem, bet ar mīlestību!
Ir kāds, kas var mums palīdzēt ticēt, tas ir Pēteris, kas iepriekš baiļu pārņemts, tagad sludina laukumos, tas ir Stefans, kas pieņem mocekļa nāvi piedodot saviem slepkavām. Ja neticat augšāmcelšanai, tad vismaz ticiet pēdām, ko tā ir atstājusi ticīgo sirdīs un dzīvēs! Ja Kristus ir uzvarējis nāvi, tad mūsu dzīvei ir jauna vērtība. Tiek atgriezta zaudētā cerība un dzimst sirdī vēlēšanās liecināt citiem. Kā mēs varam runāt par augšāmcelšanos cilvēkiem, kas ir skeptiski un vienaldzīgi? Tāpat, kā apustuļi, vispirms ar mūsu pašu dzīvi.
Mūsos ir atrodamas zīmes, ka Kristus ir augšāmcēlies nevis grāmatās un pierādījumos. Mēs esam augšāmcelšanās liecinieki, ja mūsu prāts un sirds, atmiņas un ilgas, pagātne un nākotne ir šīs lielās cerības stiprināti, caurausti, jo nekas nav pazudis, bet viss ir pestīts. Augšāmcelšanās nav manta, ko glabāt mūsu esamības bagāžā, bet tas, ko dzīvot ik dienas! Jo tas, kurš dzīvo no augšāmcelšanās, zin, ka dzīve iet nevis pretī nāvei, bet dzīvībai!
Pasaules rītdiena pieder tiem, kas spēs dot zemei lielāko cerību! Evaņģēlijs nav uz papīra rakstīta grāmata, bet gan iezīmēta augšāmcelšanās liecinieku sejās! Mīlestība ir pēdējais šīs pasaules vārds.
Šo novennu var individuāli lūgties pirms Baltās jeb Žēlsirdības svētdienas, uzsākot to Lielajā Piektdienā.
Šī gada 3. aprīlī apritēja gads kopš Mūža majās Dievs ir aicinājis Daugavpils Dievmātes draudzes ilggadējo prāvestu Juri Mukānu. Atzīmējot viņa piedzimšanu Debesīm, pēc sv. Mises Dievmātes draudzes prāvests Bernards Vagalis iesvētīja pr. Jura Mukāna kapa pieminekli.