Pr. Viljams Keisijs (William Casey)
Iesāksim šīs pārdomas par pazemību kā tikumu fundamentu, lasot fragmentu no svētā apustuļa Pāvila vēstules Filipiešiem:
“[Jēzus], kas Dieva veidā būdams, neuzskatīja par laupījumu līdzināties Dievam. Bet Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Kļūdams cilvēkiem līdzīgs, Viņš ārēji izskatījās kā cilvēks. Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei. Tāpēc arī Dievs Viņu paaugstinājis un devis Viņam vārdu pār visiem vārdiem, lai Jēzus vārdā ceļos kristu visi, kas debesīs, virs zemes un pazemē, un lai katra mēle apliecinātu, ka Kungs Jēzus ir Dieva Tēva godībā.” (Filip 2,6-11)
Jēzus ir pilnīgas pazemības paraugs, taču sods par lepnību ir Dieva ielikts radīšanas kārtībā. Jēzus mums saka: “Bet kas sevi paaugstinās, tiks pazemots; bet kas sevi pazemos, tiks paaugstināts.” (Mt 23,12) Ir svarīgi saprast, kāpēc lepnība ir tik bīstama dvēseles dzīvei un kāpēc tā tiek uzskatīta par visbīstamāko no septiņiem nāvīgajiem grēkiem.