Žēlsirdīgā Jēzus svētglezna. Tās tēlu māsa Faustīna redzēja vīzijā 1931. gada 22. februārī klostera cellē Plockā. "Vakarā, esot cellē," viņa raksta Dienasgrāmatā, "es ieraudzīju Jēzu Kristu, tērptu baltās drānās. Vienu roku Viņš bija pacēlis svētīšanai, bet otra pieskārās pie apģērba uz krūtīm. No apģērba uz krūtīm izplūda divi plaši stari: viens – sarkans, otrs – zilgans.(…) Nedaudz vēlāk Jēzus man teica: Uzglezno šo tēlu, ko tu redzi, un pieliec uzrakstu "Jēzu, es Tev uzticos."(Dienasgr. 47). Es vēlos, lai glezna (…) tiktu svinīgi iesvētīta pirmajā svētdienā pēc Lieldienām. Šai svētdienai ir jākļūst par Dieva Žēlsirdības svētkiem (Dienasgr.49).

Šīs svētgleznas saturs ir cieši saistīts ar šās svētdienas liturģiju. Šajā svētdienā Baznīca lasa Jāņa Evaņģēliju par augšāmcēlušā Jēzus Kristus parādīšanos augšistabā un Grēku nožēlošanas sakramenta iestādīšanu (Jņ. 19,17-18;33-37). Žēlsirdīgā Jēzus attēls apvieno sevī šos divus evaņģēliskos notikumus, kuri vispilnīgāk runā par Dieva mīlestību uz cilvēku.

Šim Kristus attēlam raksturīgi divi starojumi. Kungs Jēzus, atbildot uz jautājumu par to nozīmi, teica: Zilganie stari apzīmē Ūdeni, kurš taisno dvēseles; sarkanie stari nozīmē Asinis, kas ir dvēseles dzīve.(…) Svētīgs tas, kurš dzīvos to gaismā (Dienasgr. 299). Kristības un Gandarīšanas sakraments šķīsta dvēseles, bet tās baro Svētā Euharistija, un šie divi starojumi apzīmē svētos sakramentus un dāvanas, kuras sniedz Svētais Gars, kura bibliskais simbols ir ūdens, kā arī Jauno Derību ar cilvēku, kas noslēgta Kristus Asinīs. 

Žēlsirdīgā Jēzus svētgleznu bieži vien sauc par Dieva Žēlsirdības attēlu, un tas arī ir taisnīgi, jo tieši Kristus Lieldienu mistērijā visskaidrāk izpaužas Dieva mīlestība uz cilvēku.
Svētglezna ne tikai izpauž Dieva žēlsirdību, bet arī atgādina kristietim par paļāvību attiecībā uz Dievu un par žēlsirdību attiecībā pret tuvāko. Attēlā, pēc Jēzus Kristus norādījuma, ievietoti vārdi: "Jēzu, es Tev uzticos." Šis attēls, teica Kungs, atgādinās manas žēlsirdības prasības, pat visstiprākā ticība neko nelīdzēs, ja nebūs darbu (Dienasgr.742).
Šādu svētgleznas godināšanu, kas pamatota kristīgā uzticībā un žēlsirdībā, Kungs Jēzus Kristus saista ar īpašu apsolījumu: mūžīgo atpestīšanu, lielus sasniegumus kristīgās izaugsmes ceļā, laimīgas nāves žēlastību un citas žēlastības, kuras cilvēce paļāvībā lūgs Kungam Jēzum. Caur šo attēlu Es sniegšu dvēselēm daudz žēlastību, tāpēc vajag, lai katrai dvēselei tas būtu pieejams (Dienasgr. 570).

Czytaj więcej...

Euharistija katehismā ir aprakstīta kā mūsu ticības "avots un virsotne". Atrast laiku iešanai uz adorāciju var būt sarežģīti. "Bet ja to izdodas paveikt, tad apņemšanās ar atvērtu sirdi regulāri piedalīties adorācijā var sniegt pārsteidzošus rezultātus," tā par savu pieredzi saka 25 gadus vecā Rut Beikere no Anglijas.

“Un Jēzus, viņiem ēdot, paņēma maizi, svētīja to, lauza, deva viņiem un sacīja: Ņemiet, šī ir mana Miesa. Un Viņš ņēma biķeri, sacīja pateicību un deva viņiem; un tie visi dzēra no tā. Un Viņš tiem sacīja: Šīs ir manas jaunās derības Asinis, kas par daudziem tiks izlietas.” (Mk 14,22-24)

Czytaj więcej...

Вот уже на протяжении почти полутора тысяч лет Церковь 25 марта совершает празднование в честь Воплощения Сына Божия, как и в честь призвания Владычицы нашей Богородицы, познавшей через ангела Божию волю относительно Себя Самой. Благодаря Ее fiat («да будет») свершилось дело нашего Искупления.

Торжество Благовещения, как в глубокой древности, так и теперь, считается праздником Господним. Однако литургические чтения вспоминают о Пресвятой Богородице, а сам праздник на протяжении ряда веков рассматривался как Богородичный. В церковном Предании отмечено соответствие между Евой, матерью всех живущих и одновременно – причиной порожденного ее непослушанием греха, и Марией, Матерью искупленного человечества, приведшей в мир его Жизнь, Господа нашего Иисуса Христа.

Czytaj więcej...